Aglona – lai arī maza, bet interesanta

Atzīšos, Aglonā biju bijusi pasen. Savi 10 gadi vismaz bija pagājuši. Šķita, ka Aglona, tas ir Aglonas baziliks. Tāpēc šogad Aglona bija pārsteigums.

Aglonas bazilika majestātiskums ir iespaidīgs. Baziliks mūs sagaidīja ar dievkalpojumu ceturtdienas vakarā un saulrietu. Mazliet maģiskas sajūtas.

Karaļa kalns – skaisti iekopta vieta, kurā ieguldīts daudz darba, ar koka skulptūrām, kuras veltītas Dieva visvarenībai. Ieeja par ziedojumiem. Vieta, kura raisa neformulējamas izjūtas, bet es neesmu droša, ka tā ir vieta, kur vēlos atgriezties.

Pasta un informācijas muzejs – uzņēmīgas ģimenes veidots muzejs, kurā ir interesanta un bagātīga ekspozīcija, kuru papildina aizraujošs stāstījums. Rekomendējam!

Upursalas dabas taka – laikam vienīgā dabas taka, kur piekļūt var tikai ar peldlīdzekli. Mazliet mistiskas sajūtas un noskaņas.

Cirīšu ezera publiskā pludmale kā slēptā pērle. Atstājam auto stāvvietā pie skolas un turpat netālu arī pludmale. Pludmale ir labiekārtota un vietējo iecienīta. Ezerā ūdens dzidrs. Peldvietā pieejami katamarāni un supi, ko var izīrēt bez maksas (tiešām bez atlīdzības) katru dienu no pl.12:00-20:00. Tos var arī rezervēt. Darba dienā gan tie bija brīvi pieejami.

Diemžēl nebija iespēja apmeklēt Maizes muzeju un šeit izbaudīt īstu Latgaļu maltīti, jo muzeja saimniece bija devusies izbraukumā. Toties iegriezāmies blakus esošajā maizes veikaliņā un iegādājām gardu rupjmaizi un uz vietas ceptus cepumus. Rupjmaize bija tieši no maizes krāsns, tik silta, ka papīra maisiņš, kurā to ievietoja veikalā sabirza no karstuma mūsu rokās.

Lauku labumu bodē, kura gan strādā vien dažas reizes nedēļā, deva iespēju iegādāties īsteni laukos kūpinātu gaļu un lauku speķi, kā arī vietējās saimniecībās sietu sieru.

Vasarā Aglonā ar vienu dienu ir par maz!