~~~Paskatīties uz sevi no malas~~~

Ilgi domāju līdz izdomāju, kurai lietai vēlos pievērsts uzmanību šīs dažas dienas. Protams, varētu ņemt attiecības ar vīru vai bērnu, darbā kāda esmu, bet šoreiz pievērsu uzmanību sev - mūzikai - dziedāšanai.

Esmu ļoti prasīga uz sevi saistībā ar mūziku. Katru svētdienu dziedu un protams līdz tam vajag sagatavot dziesmas un noslīpēt, lai viss ir labi. Un ja tomēr kaut kas nav labi, sevi šaustu un nosodu un cenšos nākamreiz labāk. Tas ir mans perfektums uz to.

Pirmais ar ko es centos tikt galā ir pašas domas par to, ka vajag mazliet brīvību, nevis perfektumu. Vajag atļaut sev brīvu gaisotni un mēģināt dziesmas nepiesātinātā gaisotne. Otrais ko man vajadzēja, ka nevienmēr vajag tiekties pēc pareizuma un perfektuma - ka es varu arī kļūdīties.

Kas izdevās? ------> Biju atraisījusies, vnk baudīju to kā dziedu. Protams, pieļāvu dažās kļūdas, bet centos neiespringt uz to un nešaustīt sevi kā to būtu darījusi pirms tam. Tas nebija viegli - man bija jāiziet no savas komforta zonas, lai būtu mierā ar sevi. Man pašai prieks, ka pievērsu tam uzmanību, jo tagad analizējot to, kā ir bijis pirms tam un kā bija šajā svētdienā - pilnīgi divi dažādi cilvēki. Pēc tam mājās arī biju laipnāka, mīlestības pilna un pozitīvāka, jo netiecos pēc perfektuma.

Kas neizdevās? ------> pat nezinu, ko te rakstīt, jo likās ka viss izdevās. Neiespringu uz lietām, kas man būtu iedzinušas stresā.

Kad kļuvu brīvāka dziedāšanā un to kā trenējos - vairāk ievēroju blakus lietas un cilvēkus man apkārt :) To ka dēliņš kamēr es dziedu smaida un kustās līdzi - tas lika pasmaidīt man pašai. Sapratu, ka pati esmu īpaša, jo sāku pieņemt sevi no jauna.

Manuprāt, katram ik pa brīdim izpeld kāda perfekcionisma iezīme, darbība, bet nevienmēr tas ir slikti. Citreiz tas pat nāk par labu! :) Tagad arī analizējo savas citas lietas, par kurām ir vērts aizdomāties!