Pirmsskolnieka mamma – iespējamā misija

Labdien!

Šis rudens mūsu ģimenē sākās krāsaini, jo mums priekš bija jauns izaicinājums – mūsu dēliņš uzsāka bērnu dārza gaitas. Man tas bija īpaši satraucošs notikums, jo mans dēliņš ir „siltumnīcas” bērniņš – nekad nav palicis bez tuviniekiem ar svešiem cilvēkiem. Vienmēr un visur apkārt ir bijuši tikai SAVĒJIE!

Atceros savas bērnu dārza gaitas (aizgāju tad, kad man bija 3 gadi un mammai bija jāatgriežas darbā) un zinu, ka man tas radīja ļoti lielu stresu. Tāpēc jau savlaicīgi vācu informāciju par dārziņiem un visu, kas ar to ir saistīts. Rezultātā – izvēlējāmies privāto dārziņu.

Tātad, Gustaviņš uzsāka bērnu dārza gaitas šā gada 2.septembrī 2,3 gadu vecumā.  Tieši mēnesi iepriekš – 2,2 gadu vecumā, Gustaviņš pārtrauca krūts ēšanu. Apzināti to darīju pirms bērnu dārza uzsākšanas, lai bērnam nav dubults stress, un izrādījās, ka mans lēmums ir bijis pareizs.

Jau vairākus mēnešus pirms bērnu dārza gaitu uzsākšanas (šās vasaras sākumā) stāstījām Gustaviņam, ka rudenī būs jauns posms viņa dzīvē, ka viņš būs tik liels, ka varēs pats doties uz savu darbiņu (tāpat kā mēs ar tēti – ejam uz saviem darbiņiem), stāstījām, kādi būs viņa pienākumi: labi ēst, draudzēties ar citiem bērniem, iemācīties iet uz podiņa, klausīt audzinātāju (īpaši nodarbībās) u.tml. Paši ar vīru paralēli gājām uz dārziņu, vērojām, kas un kā tur notiek, lai gūtu apstiprinājumu mūsu izvēlei, kā arī lasījām dažādu literatūru tieši par šo posmu bērna dzīvē…ar vienu vārdu sakot, tas bija saspringts darbs! Es uz nedēļu biju paņēmusi atvaļinājumu, lai pirmo nedēļu varētu pavadīt kopā ar bērnu viņa jaunajās gaitās (skat. citus manus rakstus par Gustaviņa gaitām bērnu dārzā). 1.septembrī sagatavojām drēbes dārziņam, lai 2.septembrī dotos pretī nezināmi – zināmajam.

2. septembra rīts bija īpaši lietains un nejauks, taču tas mums netraucēja piemājas tirgū nopirkt 3 skaistus asteru pušķīšus – Gustaviņš pats izvēlējās. No rīta devāmies uz dārziņu divatā. Gustaviņš sākumā bija nedrošs, taču ar prieku uzdāvināja pušķīšus vadītājai, audzinātājai un auklītei. Pārģērbāmies, ievedu viņu grupiņā, tur jau priekšā bija vairāki bērni. Parunājām ar audzinātāju 30 minūtes, samīļoju Gustaviņu un devos mājās. Plkst.10.00 izņēmām Gustaviņu no dārziņa jau kopā ar tēti un devāmies svinēt lielo notikumu. Kad, atnākot pakaļ Gustaviņam, jautāju – kā viņš uzvedās un visu uztvēra: audzinātāja un auklīte ar smaidu atbildēja: puika darbojās, ēda un bija dikti aizņemtsJ Lūk, tā pagāja mūsu pirmā diena!

Runājot par manām bērnības atmiņām – es uzsāku bērnu dārza gaitas 3 gadu vecumā, kad manai mammai bija jāatgriežas darbā. Tas bija tālajos Padomju gados. Viņa strādāja labā amatā un viņai „pa blatu” pienācās labs dārziņš (vismaz tā skaitījās). Mana adaptācija notika ļoti grūti – atceros, ka pirmo dienu dikti raudāju, kamēr ap pusdienas laiku man neatnāca pakaļ vectētiņš (viņš mani vienmēr paņēma no dārziņa, savukārt vecāki – veda). Man bija bail, ka man neatnāks pakaļ, visi sveši – pieaugušie, bērni (mums bija jauktā krievu-latviešu grupiņa). Bet vienā brīdī mani opā paņēma dikti liela auklīte un mēs kopā skatījāmies pa logu ilgi, ilgi… un tā kādu nedēļu, kamēr ikrīta bēdas pārgāja. Mums bija arī stingras audzinātājas, kas nekautrējās iedot pa dupsi, ja kāds neklausīja. Bet kopumā jau dārziņš bija mana pirmā dzīves skola, kur vajadzēja iemācīties strādāt kolektīvā, ēst, gulēt, uz podiņa jau gāju tajā laikā, mācīties, spēlēties, strīdēties, dejot. Bija arī pirmā mīlestība, viņu sauca Jēkabiņš.

Gustaviņš iet dārziņā katru dienu kopš šā gada 2.septembra – ne reizi nav izlaidis, jo ir ar ļoti stipru imunitāti. Un tas mani padara priecīgu un lepnuJ Taču šajā laikā esmu pārdzīvojusi visu emociju paleti: 1.nedēļā bija interese, jo katru dienu bija kaut kas jauns, 2.nedēļā – centieni mani iežēlināt un mēģinājumi neiet, 3.nedēļā – samierināšanās ar likteni un manis „izlikšana aiz durvīm”… Tā kā mēs Gustaviņu vedam tikai uz ½ dienu un 13.00 izņemam, tad uzskatu, ka adaptācijas posms ilga 2 nedēļas. Jāpiebilst, ka mans dēls ir ļoti lietišķs un, ja taisa traci, tad „pa tēmu”, viņš nav kaprīzs.

Esam arī ar audzinātāju un auklīti ieviesušas rituālu – katru rītu, kad izeju pa dārziņa durvīm, viņi ar Gustaviņu sūta man gaisa bučas un māj, tādējādi vienmēr pēdējais, ko redzu un kas paliek sirdī – mana dēliņa smaidošā sejaJ Pēc tam parasti viņš lietišķi paņem audzinātāju vai auklīti pie rokas un ved uz galveno telpu (tā viņas man atstāsta). Mans dēliņš dārziņa ir pirmais vai otrai un līdz ar to rīta cēlienā visa pieaugušo uzmanība tiek viņam. Vēl viens rituāls, ko ievēroju – ikrīta aprunāšanās ar audzinātāju un auklīti par dienas plāniem – ko darīs, kā darīs, kādas tēmas apskatīs, ko mācīsies u.tml. Tas notiek galvenajā telpā un pēc brīža jau Gustaviņš man saka: „Ārā, ārā…”, iedod buču un skrien pie logaJ Asaras vai histērijas neatceros, īsti nav bijušas.

Uz dārziņu Gustaviņu vedu tikai un vienīgi es. Kamēr strādāju, 13.00 viņam pakaļ ir delegācija – oma un opa un….ledene par labu uzvedību – arī tas ir viens no rituāliem, ko ieviesuši mani vecākiJ Tad viņu parasti brauc kaut kur izklaidēties un tad jau Gustaviņš dodas pie viņiem uz mājām izgulēties (2-4 stundas). Pēc viņa pamošanās es jau esmu atpakaļ no darba un viņu varu samīļot. Mana mamma mūs pabaro ar vakariņām un varam doties uz savām mājām. Tā ir mūsu ikdiena. Protams, ja ir kāds pasākums vai treniņš, tad ir izmaiņas dienas grafikā. Viena lieta, ko esmu iemācījusies ar savu bērnu – režīms no dzimšanas atvieglo dzīvi gan man, gan manam bērnam.   

Tā kā Gustaviņš dārziņa ir tikai ½ dienu, tad izmaiņas viņa uzvedībā pēc dārziņā pavadītas dienas nav, jo viņš nav paspējis nogurt. Protams, vakarā ejam ātrāk gulēt, ir palicis pļāpīgāks, radošāks, drošāks… viss tikai pozitīvsJ

Lūk, tā mums iet. Esam uzsākuši otro mēnesi dārziņā!

Lai mums visām veicās, jo būt par pirmsskolas vecuma bērna mammu ir iespējamā misijaJ

Gucci123

Vai viegli būt pirmsskolnieka mammai? Padalies pieredzē!