Pieklājība bērnam – brīva izvēle vai pienākums?

„Lūdzu”, „paldies” un „uz redzēšanos!”  - labi audzināti bērni visiem patīk. Tomēr, vai jau divgadniekam ir jāmāk nevainojami labi uzvesties? Protams, ka nē, tomēr zināmus uzvedības modeļus iemācās arī viņi – no saviem līdzcilvēkiem.

Vai arī Tu esi piedzīvojusi situāciju, kad uz ielas kāda jauka dāma uzsmaida Tavam ziķerim un vēlas uzsākt sarunu? „Cik tev jauka lellīte, kāda skaista mašīna, cik mīlīgs lācītis...Kā viņu sauc?”, bet atbildes vietā ir klusums, kaut arī mazais ļoti labi māk runāt? Tu viņu baksti un čuksti priekšā: ”Nu, saki taču!” Tomēr nav nekādu panākumu, un bērns klusē kā ūdeni mutē ieņēmis. Pat piedāvātā konfekte neizvilina no mazā spītnieka ne vārda, bet, protams, tiek paķerta zibens ātrumā? Tieši mamma ir tā, kura šādās situācijās jūtās vismuļķīgāk un steidz atvainoties, ka bērns jau vēl maziņš. ..

Vai draudzīgums ir jātēlo?

Iespējams, ka Tu pēc tam šķendējies pie sevis, ka „paldies” jau nu gan bērns varēja pateikt. Tomēr no otras puses – šādas labas tantes un onkuļi taču mūsu bērniem ir pilnīgi sveši, un visticamāk, ka Tu esi jau bērnam pēc iespējas agrāk skaidrojusi, ka ar svešiniekiem nav jārunā un jāpieņem saldumi. Tātad – bērns vienkārši jūtas apmulsis – kādēļ vienā situācijā svešinieki „nav labi”, bet citā viņiem ir jāsmaida un jāsaka „paldies”.

Ja ar savām pārdomām par to, vai bērnam ir svarīgi būt pieklājīgam, vērsīsies pie sava vīrieša, visticamāk, dzirdēsi to, ka nav ko satraukties, jo tas taču nav svarīgi, vai divgadnieks saka „paldies” vai nē. Tomēr tā gluži nav.

Labas manieres ir svarīgas

Labas manieres, apgūtas jau bērnībā, noteikti palīdzēs vēlākos gados. Bez tam – pieklājīgas attiecības ģimenē nemaz nav mazsvarīgas. Bērni, kuri jau no mazotnes ir apguvuši, kā katrā situācijā uzvesties, jūtas daudz drošāk jaunās situācijās. Turklāt laba uzvedība palīdz daudz ātrāk gūt simpātijas un draugus.

Paldies, lūdzu un Uz redzēšanos!...

Labas manieres nav nekas cits kā spēles noteiktumi saskarsmē ar citiem. Tas, ko katrs indivīds saprot ar šo jēdzienu, ir cits jautājums, tomēr pastāv daži pamatlikumi, kas ir vienādi visiem un tos var sākt mācīt arī divgadniekam. Pamata nosacījumi, lai veidotu draudzīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, sasveicināšanos, atsveicināšanos un galda kultūru mazi bērni iemācās vislabāk un vieglāk ar rituāliem, ko vecāki izkopj jau no agras bērnības.

Atceries! Formulē savu vēlmi vai prasību ar pozitīvu nokrāsu

Aizliegumi izsauc spītību, vieglāk sekot ir pozitīviem norādījumiem, kuriem ir konkrēts pamatojums, kam bērns var sekot. Piemēram:”Tu taču arī gribi dabūt atpakaļ savu mašīnu sveiku un veselu? Tātad, lūdzu,izturies pret Marijas lācīti uzmanīgi”.

Svarīgs ir labais piemērs

Mazulis ir iemācījies pamāt visiem „atā, atā’”, apsedz lācīti ar sedziņu, kad tas grib gulēt, vai arī esot pie kopējā galda cenšas ēst ar karoti? Lieliski! Svarīgi ir bērnu šajā procesā uzmundrināt, atbalstīt. Tas nekas, ka, piemēram, viena karote ar putru trāpa mutē, bet otra „pabaro” vaidziņu. Iesākumā tā vai tā viss ēdiens ir jāizmuļļā pa rokām un jāpagaršo, iebāžot netīrās roķeles mutē. Tomēr, ja mīcīšanās pa putras bļodu kļūst par tīšu provokāciju, jo izsalkums sen jau remdēts, tad vecākiem ir jāiejaucas. Konsekventa rīcība nodrošinās ne tikai ģimenes mieru, bet arī jaunajiem „pieklājības apguvējiem” sniedz būtisku palīdzību, lai bērns varētu orientēties labas uzvedības pamatsoļos.  

...izņēmumi ir iespējami

Ja ir skaidri noteikumi, kādreiz drīkst būt izņēmumi. Piemēram, var sarīkot „ēdam ar rokām” dienu, kad visi ģimenes locekļi drīkst ēst ar rokām. Bez tam šādu dienu var izveidot ar mērķi saprast, ka ēst ar karoti vai dakšiņu ir daudz ērtāk.

Svarīga ir iekšējā izjūta

Labai uzvedībai nav nekāda sakara ar uzspiešanu. Tai ir jānāk no iekšienes un jāizsaka iekšējā cilvēka būtība. Tajā ietilpst ne tikai iemācītais „Lūdzu!” un „Paldies!”, bet arī, piemēram, „mutes turēšana” noteiktās situācijās, ja teiktais varētu klātesošos nevajadzīgi aizskart.

Tieši tikpat svarīga ir arī pieredze, ka noteikumi un likumi attiecas arī uz pieaugušajiem, un, ka labas uzvedības pienākuma otrā pusē atrodas arī bērna tiesības pateikt „nē”, situācijās, kas nav pieņemamas, piemēram, ja svešinieki bērnu grib samīļot vai apskaut, vai arī veikalā pieaugušais rindā vienkārši vēlas aizspraukties bērnam priekšā.

Visbūtiskākais tomēr ir spēja akceptēt līdzcilvēku vēlmes un tās nepārkāpt, nepajautājot. Piemēram, situācija, kurā mēs, pieaugušie bieži vien grēkojam - cik gan bieži labu griboši draugi, radi un kaimiņi neprasot iebāž galvu jaundzimušā bērna ratiņos, lai papaijātu vaidziņu?! Nerunājot jau par to, ka mammai tas var būt nepatīkami, nevienam neienāk prātā, kā jūtas mazais, neaizsargātais bērns, kuram pēkšņi virsū „gāžas” svešinieks, kas smaržo un izskatās pavisam savādāk nekā māmiņa? 

Laba uzvedība vairāk ir iekšēja sajūta un sirds audzināšana, nekā ietrenēti uzvedības modeļi. Vislabāk vēlamo bērni iemācās, ja vecākiem noteikumus izdodas integrēt ikdienas dzīvē kā spēli. Tad arī labās manieres pildīs savu uzdevumu – palīdzēs izveidot respekta pilnas, uzmanīgas, pieklājīgas un vienlīdzīgas attiecības ar līdzcilvēkiem.