Katram savs kreņķis un pārdomas pirmajā mācību dienā

Jaunais mācību gads nu atkal ir iesācies. Noteikti ģimenes ikdienas ritms tiek pamainīts un jāpārorientējas gan vecākiem, gan arī pašiem bērniem. Ikdienas skrējienā bija piemirsies, ka citādāk būs ne tikai mums, vecākiem, bet arī bērniem, neatkarīgi, vai tas būtu bērnudārzs, vai arī skola. Šķita, kas tad jums, brīvlaiks beidzies, turpināsim ierasto, jo neviens no viņiem nedz skolā, nedz bernudārzā neies pirmo dienu. It kā jau viss ierasts, vai ne? Bet nekā, katram no viņiem savas filosofiskās pārdomas...

Man ir tā laime izdzīvot bērnu dažādos vecumā vienlaicīgi, lai arī viņiem katram šīs vecuma īpatnības un pārdzīvojumi ir citādāki. Ja vienam sirsniņa sāp par to, vai draugi pa vasaru viņu nebūs aizmirsuši un arī pēc garajām brīvdienām vēlēsies draudzēties, tad lielajam pārdomas vispār par mācību procesa jēgu kā tādu. Nedaudz apmulsu, kad saņēmu jautājumu:"Kādēļ mums jāmācās vidusskolā, konkrēti manā skolā? Ko mums viņi māca? Mūs viņi nesagatavo dzīvei, mums viņi nemāca, kā pelnīt naudu, kā dzīvot, bet māca, lai mūs sagatavotu kādai sevis izdomātai sistēmai un tam, lai mēs nākotnē būtu ērti viņiem, ne mums viņi...

Šis bija tāds pamatīgs "rīta blieziens pa pieri".

Runājot par četrgadnieku - Un atkal man kā pieaugušajam šķita - noteikti kārtējais niķis četrgadniekam tikai tādēļ, ka, protams, daudz ērtāk viņai ir dzīvoties ar mammu mājās, nekā braukt uz bērnudārzu, bet aprunājoties, sapratu, ka vaina ir citur - bailēs pazaudēt draugus un būt atstumai, jo kādu brīdi šī vide nav bijusi viņas ikdiena. Aizejot un izkliedējot šī šaubas, bažas, izrādās, ka viss ir ok.

Bet runājot par šo otru, es pati sapratu, ka viņam lielā mērā ir taisnība, bet, kā es tur varu palīdzēt? Mēs visi dzīvojam šajā sistēmā un, kāds to visu ir izdomājis, izveidojis un ik pa laikam papildinājis. Tad jau mums jāsak aizdomāties par to, kas vispār ir skola, vai skola ir vieta, kur mūs māca, vai skola ir visa mūsu dzīve. Tas, ka mūsu bērni pēc vidusskolas nav gatavi dzīvot neatkarīgi, pelnīt, to es saprotu, kā arī ne visi ir gatavi tam pēc augstskolas. Mācīties tikai tādēļ, ka mācās visi, arī ir vērts pafilosofēt. Skola ir man, vai kādam, vai kādai sistēmai? Ja skola būtu priekš manis, priekš tā, lai man būtu ērti nākotnē, tad viss būtu kārtībā un šī iešana caur "man negribas", " atkal viss no gala..." 12 gadu garumā, noteikti izpaliktu. 

Līdz šim viss bija kārtībai tikai tādēļ, ka nebija pamēģināts kas cits, nebija iespēja būt citā vidē, starp citiem jauniešiem, kuri mācās citā sistēmā un, tiklīdz Tev ir iespēja salīdzināt, redzot, ko sev pieņemamāku un vēlamāku, tā rodas šie visai nopietnie jautājumi un nākas rast uz tiem atbildes. Tas ir līdzīgi, kā man, kad man bija iespēja pagaršot dabīgi audzētu meloni un arbūzu no dārza. Es zinu, kā viņi garšo, kad ir īsti un, kādi ir veikalā nopērkamie. Nav tas un tad, kad Tev ir bijusi iespēja salīdzīnāt, Tu zini, uz ko tiekties. Ja desmit, divdesmit, trīsdesmit gadus esi ēdis meloni veikalā nopirktu, Tev viņa šķiet garšīga - kādu reizi saldāka, citu reizi ne tik salda, bet, ja zini, kā garšo tā pa īstam, būs grūti ļauties baudīt tādu, kura izskatās kā melone. Šeit ar mācību un izglītības sistēmu laikam jau ir tieši tāpat - ja Tu zini, kā ir skolēniem un studentiem citur, tur, kur Tu vēlies tiekties, Tu buksē vidē, kura Tevi neapmierina, vai šķiet tikai "laika nosišana" un "muļāšanās".... Jo paiet ļoti ilgs laiks, kad Tu dzīves skolā iemācies to, kas ir nepieciešams Tev, jo skolā to neviens nav mācījis, bet laiks mūsdienās ir liels deficīts...

Tādēļ tāds skumjš man šodien pirmais otrais septembris un pārdomām bagāts........