Kā palīdzēt bērnam būt pārliecinātam par saviem spēkiem?

Kā palīdzēt bērnam būt pārliecinātam par saviem spēkiem? Kāpēc bērnam vajag būt pašpārliecinātam? 

Pārliecība par saviem spēkiem aug, kad par bērna spējām neviens nešaubās, tā agu, kad viņu slavē.
Bērna spējas attīstas, ja viņš par sevi ir pārliecināts, ja viņš tic saviem spēkiem, bet pārliecināts par savām spējām viņš ir tad, ja jūt, ka pieaugušie, kas ir ap viņu, tic viņa spēkiem.

Bērni, savā ziņā, atplaukst, kad mēs nešaubāmies par to, ka viņiem viss izdosies.

Pieaugušie un bērni, kas ir lieli, var sevī atrast pārliecību par saviem spēkiem pat brīžos, kad viņi patiesībā jūtas citādi. Mazi bērni neprot to izdarīt. Tas, kā bērni jūtas, uzreiz ir redzams. Pieaugušais var notēlot, ka neveiksme viņam neko nenozīmē, un var arī sevi pārliecināt tajā, ka tas nekas tāds sevišķs nav, bet mazie uz to nav spējīgi. Viņi var diezgan ātri apvainoties pēc neveiksmes vai kritikas, kas vērstas uz viņiem, un svarīgi ir, lai tas nenotiktu pastāvīgi. Pretējā gadījumā, atrast spēku ticēt savām prasmēm un spējām ir ļoti grūti. Tā kā ieradumi veidojas jau kopš bērnu dienām, pastāvīga kritika un neveiksmes var iespaidot bērna tālāko dzīvi.

Ticība sava bērna spēkiem

Ticiet sava bērna spēkiem! Vienmēr domājiet, ka viņš „VAR”! Tās domas, ko mēs projicējam uz savu bērnu (vienalga apzināti vai neapzināti), tiešām ietekmē viņa spējas. Pētījumi parāda, piemēram, ka:

• puikas labāk lasa tajā klasē, kurā skolotājs tic, ka puikas ātrāk iemācās lasīt; 
• meitenes labāk lasa tajā klasē, kurā skolotājs uzskata, ka meitenēm labāk padodas lasītprasme.

Ja pat skolotājs izdara tāda veida ietekmi uz bērnu, padomājiet, kādu labumu (vai kaitējumu) var bērnam nest vecāki. Citā pētījumā vienas grupas bērniem pastāvīgi tika teikts, ka viņiem ir labas zināšanas matemātikā, bet citas grupas bērniem tika teikts, ka viņiem vairāk jācenšas, lai viss izdotos. Kā Jūs domājat, kurai grupai gada beigās bija labākas atzīmes matemātikā?

Kā savu ticību nodot bērnam? 

• Sakiet bērnam, ka viņš ir īpašs – „Tu esi pats labākais Andris visā pasaulē!”
• Sakiet bērnam, ka viņam viss izdosies – „To paveikt nebūs vienkārši, bet esmu pārliecināta, ka Tu tiksi galā!”
• Novērtējiet bērna centienus – „Tas tiešām bija grūti, es zinu, ka Tu ļoti centies. Malacis!”
• Vērsiet uzmanību uz labo – „Šīs zeķītes pie tērpa Tev nepiestāv, bet krekliņu un bikses esi izvēlējies pieskaņotus!”
• Lieciet cerības uz bērnu – „Es domāju, ka Tev izdosies salikt šo puzli.”
• Pateicieties viņam – „Paldies, ka saliki visas mantiņas vietā.”

Izstrādājiet bērna pašvērtējumu

Tā kā bērna priekšstati par sevi veidojas daļēji no tā, ko par viņu domā apkārtējie, Jūsu, kā vecāku, viedoklis viņam ir īpaši svarīgs. Laikos, kad bērni auga lielās ģimenēs ar brāļiem, māsām, vecmāmiņām, vectētiņiem, brālēniem, māsīcām, tantēm, onkuļiem un kaimiņiem, katrs no tiem biedrojās arī ar bērnu, un konkrētās personas negatīvais viedoklis, priekšstats par kaut ko, bija mazāk nozīmīgs, kā mūsdienās.

Ne visi vecāki, kas mīl savus bērnus, atklāti to izrāda. Tāpat ne visiem vecākiem izdodas līdzsvarot uzslavas un kritiku.

Mums ir daudz darba, un mēs bieži vien izmantojam savā labā laiku, kad bērni uzvedas labi un mierīgi, lai darītu savas lietas, rezultātā sanāk, ka labā un mierīgā bērna uzvedība paliek nepamanīta, un tā tiek uztverta kā pašsaprotams pienākums. Bet, kad bērns uzvedas slikti, tad nav laika darbiem – nākas tikt galā ar bērnu. Tad nu sanāk, ka sliktai uzvedībai tiek veltīts vairāk uzmanības, kā labai.

Bērnam līdz 3 gadu vecumam visu laiku ir nepieciešama mūsu uzmanība. Ja viņš ir jau sapratis, ka mamma viņam velta laiku tad, ka viņš dauzās vai ir kaprīzs, tad tieši tādā veidā viņš arī pievērsīs sev uzmanību.

Bērns jau nesēž un nedomā: „Nu tā, ja es tagad raudāšu, mamma nerunās vairs pa telefonu.” Tāpat kā diezvai Jūs domājat: „Es es iešu viņam klāt, kad viņš raud, kliedz vai daudzās, tad viņš to darīs biežāk, lai pievērstu manu uzmanību.”

Nē, tas vienkārši ir viens velna aplis, kas pamatots uz cilvēka psihes īpašībām: noteikta darbība noved pie vēlamā rezultāta, un turpmāk bērns atkārto šo rīcību atkal un atkal, lai panāktu to, ko vēlas.

Tādai shēmai ir nepatīkamas uzvedības sekas.  Pievēršot sev uzmanību ar sliktu uzvedību, bērns dabon kā atbildes reakciju mūsu neapmierinātību, kritiku un uztraucas, kā rezultātā pēc tam pārstāj ticēt saviem spēkiem. Un krītas viņa pašvērtējums. Lai palīdzētu bērnam izstrādāt savu pašvērtējumu, vajag:

Vienmēr: 

• Regulāri pievērsiet bērna labajai uzvedībai uzmanību – smaidiet, paglāstiet bērna galvu, kā arī bieži lietojiet frāzi: „Tu esi malacis!”.
• Ignorējiet slikto uzvedību.Nekliedziet – paejiet malā vai uztaisiet nopietnu seju un izvediet bērnu no istabas. Kad viņš atgriežas (pēc tam, kad viņam tas būs atļauts), pasakiet viņam, ka priecājaties, ka viņš nolēmis uzvesties labi.
• Kritizējiet bērna uzvedību, nekad nekritizējiet viņu pašu – „Spļaudīties ir slikti”, nevis „Tu esi slikts puika!”  Pirmais variants nepazemina bērna pašvērtējumu, atšķirībā no otrā.
• Kontrolējiet uzslavu un kritikas biežumu savās mājās – pārliecnieties par to, lai uzslava izskanētu biežāk.
• Biežāk izmantojiet cepumiņu, retāk – žagarus.. Var jau strīdēties par to, ka iedarbojas gan viens, gan otrs, bet cepumiņš pacels pašvērtējumu, pretēji žagariņam... Nākotnē bērns, kas būs pārliecināts par saviem spēkiem, tiks pie normāla pašvērtējuma un labāk uzvedīsies, kā arī, visdrīzāk, viņš sevi pilnībā realizēs.

Nekad: 

• Neaizvainojiet bērnu un nepazemojiet viņu
• Neļaujiet citiem aizvainot un pazemot savu bērnu.
• Neaizmirstiet bērnam teikt, cik ļoti viņu mīlat.

Kā palīdzēt bērnam pielietot savas spējas un zināšanas? 

• Gaidiet to!
• Slavējiet par to!
• Sakiet: „Es zinu, ka Tu pacentīsies.”
• Sakiet: „ Es zinu, ka Tu centīsies, cik spēka.”
• bērnam tādus uzdevumus, ar ko viņš var tikt galā, bet, vajadzības gadījumā, palīdziet viņam.
• Palīdziet bērnam neuzbāzīgi. Piemēram, ja krekliņu uz bērna gultas malas novietosit ar priekšpusi uz leju, bērns, visdrīzāk, to uzvilks pareizi.
• Vadiet bērnu uzmanīgi – kad bērns jau saliek puzli, kas sastāv no 4 elementiem, piedāvājiet viņam puzli, kas sastāv no 6, vēlāk  - 10 un 15 elementiem.  Ja ar 15 elementiem bērnam būs grūti tikt galā, atrodiet puzli, kas sastāv no 12 elementiem.
• Ļaujiet bērnam saprast, ka Jūs arī kļūdaties: „Ai, mamma, mamma.. Paskaties, ko viņa izdarīja. Tagad man viss būs jāsāk no jauna. Kā man tas nepatīk!”
• Ļaujiet bērnam saprast, ka arī Jums reizēm vajadzīgs atbalsts: „Šķiet, ka man tagad vajag, lai Andris mani samīļotu.” 

Māmiņu Klubs' 

Kā Tu palīdzi bērnam celt pašapziņu?