Kā es testēju psihologu ieteikumu

Audzinot bērnus, vienmēr esmu meklējusi aizvien jaunas idejas, skatījumus, lasot grāmatas, rakstus par attiecīgo tēmu. Tas viss ir ciešā saistībā ar bērnu psiholoģiju, un konkrētajam vecuma posmam atbilstošām īpatnībām.  Ticu, ka lasot šāda rakstura informāciju, esmu spējusi   bērniem palīdzēt izaugt ar veselīgāku skatu uz pasauli, laimīgākiem, pilnvērtīgākiem sabiedrības locekļiem.  Ne vienmēr, protams, bērnu psihologu ieteikumi un apcerējumi man bijuši pieņemami, daži izsaukuši smīnu, daži dusmas, bet daži likuši aizdomāties un ieviest savā dzīvē. Tā kā šeit, MK, regulāri ir iespēja pieteikties dažādu produktu testiem, par kuriem pēc tam jāuzraksta atsauksmes, tāpat es nolēmu izmēģināt psihologu ieteikto paņēmienu bērnam neteikt ''ne", kaut ko aizliedzot, bet ierādot citus variantus. Piemēram, "neskrien" vietā teikt "ej lēnām".

Nav jau tā, ka tas man kāds jaunums. Arī ar vidējo bērnu mēģināju šo izmēģināt, bet jāatzīst, ka toreiz ļoti daudz strādāju un nebija nedz spēka, nedz vēlēšanās katru reizi izdomāt, kā un ko teikt. Jo šis eksperiments vismaz sākotnēji prasa daudz radošuma un pacietības. Savukārt, kad audzināju vecāko dēlu, neatminos, ka šāda pieeja mazā cilvēka audzināšanā vispār tika apskatīta kā variants.

Dotais lielums: zinātkāra, ļoti aktīva, tikko 2 gadus sasniegusi meitene.

Pirmā diena: meita pamodusies, plika skrien pa māju. Es saku:''Meitiņ, neskrien plika, nāc apģērbies! "Nulles reakcija. Laikam par daudz norāžu (neskrien, nāc), tāpēc mēģinu šādi: "Nāc, uzvilksim smuko kleitiņu, lai ir silti". Ha, sapņo vien,ka viņa nāks. Saku jau stingrākā balsī: "Terēze, nāc apģērbies!" Nē, neiedarbojas. Nolemju likties mierā. Galu galā, ja bērnam nav auksti, ja mājās esam mēs divas vien, lai jau skrien. Un būt plikai viņa ļoooti patīk!

Otrā diena: gatavojamies iziet pastaigā. Terēze velk zābaciņus, tikai es redzu, ka labajā kājā tūlīt tiks uzauts kreisais zābaks. Es sāku jau teikt:''Neve...'''. Apķeros, ka atkal nepareizi un steidzu kļūdu labot, sacīdama: ''Velc, lūdzu, šo zābaciņu šajā kājā". Viss kārtībā, -tas strādā. Tūlīt iesim ārā, kad pēkšņi princese skrien atpakaļ istabā, bet es bļauju nopakaļ:"Neskrien ar zābakiem istabā!" Domājiet, viņa paklausīja? Nekā! Saku:''Nāc ārā un stāsti, ko Tu gribēji". Par brīnumu bērns nāk arī. Izrādās, dāma somiņu gribēja paņemt. Nu neko, auju savus zābakus nost, paņemu somiņu, un mēs beidzot varam doties laukā.

Treša diena: brālis atstājis sasniedzamā vietā skolas burtnīcas un grāmatas. Tā kā mazajai patīk zīmēt visur, kur vien var (nevis kur drīkst!), es jau laicīgi novērtēju situāciju, paredzot, ka tūlīt matemātikas kladē tiks ievilkti skricelējumi, un saku: "Nāc, labāk paņemsim no kastes lapu un Tu man parādīsi, ko proti uzzīmēt." O, tas bija viegli! Bērns skrien pie lielās papīra kastes, bet es tikmēr slēpju brāļa skolas lietas, tā teikt, tālāk no grēka:)

Ceturtā diena: meitiņa spēlējas ar lellēm un mīkstajām mantām. Kad kāda apnīk, tā slaidā lokā tiek nomesta uz grīdas. Iepriekš es noteikti būtu teikusi "nemet', bet tagad saku: ''Labāk saliec savus draugus kastē, lai viņiem nesāp". Un tā meitai ir jauna nodarbošanās-mantu celšana augšā no grīdas, bučošana un krāmēšana dīvānā, mantu kastē un mammai klēpī. Vismaz tobrīd jaunas mantas zemē netika mestas.

Piektā diena: Terēzes viena no mīļākajām nodarbēm ir vannā iešana. Tur viņa var pavadīt vismaz pusstundu. Iesākumā meitiņa lej ūdeni no viena trauciņa citā. Tad spiež ūdeni laukā no gumijas vardītēm un tad atkal tajās ievelk to. Bet, kad mantas apnikušas, sāk liet ūdeni ārpus vannas. Es ierādu, ka labāk ir ūdeni liet cauri, lūk, tam sietiņam. Nē, mammīt, tas varbūt Tev ir labāk, es labāk izvēlos ūdeni liet ārpus vannas. Es saku: "Terēzīt, paskaties, cik te smuks trauks. Tu vari piepildīt to ar ūdeni''. Nē. Kas tev deva? Meita labāk paņem manu jauno šampūna pudeli, kuru arī biju spiesta nopirkt, jo iepriekšējais tika vienkārši izliets, un nu tik sāks spiest to laukā. Es saku:"Dod to man!" Negribīgi, bet šampūns tiek ielikts manās rokās. Nu bet ja mamma neļauj spēlēties ar to, ko es gribu, tad vēršu vaļā ūdens krānu, lai tek ūdens, un tas nekas, ka vanna jau tāpat gandrīz pilna līdz malām. Iepriekš būtu teikusi, lai nelej vairs ūdeni, bet šoreiz nosaku stingri:''Aiztaisi krānu ciet!". Fū, tas nostrādā, bet es esmu piekususi no nemitīgās cīņas un pareizo vārdu piemeklēšanas.

Sestā diena: kaut arī laukā ir decembris, uz trotuāra vidus rēgojas peļķe. Ar acs kaktiņu redzu, ka meitēns to jau noskatījis un, domājams, jau izplānojusi, ka arī šoreiz tajā paspēs vismaz ar vienu kāju iekāpt. Nē, nevis iekāpt, bet iecirst savu mazo pēdiņu tā, ka šļakatas uz visām pusēm izšķīdīs. Bet tā kā meitai kājās nav gumijas zābaku, saku viņai:"Nāc, apiesim apkārt ūdenim, lai nav slapjas kājas'. Un ko bērns? Bērns uzvedas kā paraugmeitene-smuki apiet apkārt peļķei, skaļi apcerot iespēju būt slapjai, nepatikā grozot galvu ("Tapš, tapš nē''). Super-tas arī bija īzī pīzī!

Diena nr.7.-mazā skrienot uz līdzenas vietas paklupusi un sasitusies. Skrien (atkal jau skrien!) pie manis, ieraušas klēpī (vai jūsu bērni arī tikai pie jums meklē mierinājumu, kad sāp?) un aizgūtnēm raud. Es paijāju muguriņu, bučoju sāpīgo vietiņu uz pieres, bet vairs nesaku ""Neraudi, princesīt". Un man šķiet, ka šoreiz viņa tik tiešām pārstāj raudāt vēl ātrāk kā citreiz. Un pareizi jau vien ir. Nu kur man bija prāts, kaut arī mīļā balsī, teikt, lai neraud, ja gribas raudāt, ja sāp? Labāk vienkārši paklusēt un samīļot. Vairs tik muļķīgi neizrunāšos....cerams:)

Protams, bija vēl daudz situāciju un piedzīvojumu pa šo nedēļu, ne visi tie 100% attaisnoja psihologu ieteikumu, bet tomēr varu teikt, ka šī metode strādā. Un tā ir daudz pozitīvāka pieeja bērnam. Bērna pasaules izzināšanai. Jo šis ir tas vecums, kad bērns pārbauda robežas, ko viņš drīkst, kā drīkst, kad viņš iziet ārpus mājas un bieži vien fiziskais spēks ir daudz lielāks kā spēja novērtēt situāciju.  Man patīk, ka bērnam it kā tiek dota iespēja izvēlēties, kaut patiesībā jau tas tā nemaz nav. Vismaz ne šobrīd. Vēlāk būs gan izvēles iespējas, gan nemitīgs skaidrošanas process, jo iesāksies kāpēcīša periods. Ak, Dievs, atkal tas būs jāiztur un ar cieņu jāizdzīvo:)

Protams, ir gadījumi, manuprāt, kad nav nedz droši, nedz nepieciešams bērnam kaut ko ierosināt darīt citādi. Piemēram, ja redzi, ka tūlīt viņš izskries uz ielas, kur traucas automašīnas, ja redzi, ka zīmulis, kas tiek turēts, tūlīt, tūlīt tiks ieslidināts elektrības kontaktligzda caurumā vai mazā rociņa tiks piedurta uz karstāko režīmu ieslēgtajam gludeklim. Tad atliek kaut vai nobļaut: ''Neskrien, neliec, nebāz..ne, ne, ne!!!"Jo tā ir drošāk, jo tā var paglābt nonelaimes. Un tikai tad nodarboties ar dažādu variantu apcerēšanu un skaidrošanu mazajam cilvēkam.

 Katrā gadījumā uzskatu, ka mans eksperiments ir izdevies. Šī ir lieta, kaut arī nav nemaz tik viegli īstenojama, jo pieradumam liels spēks, ko noteikti turpināšu dzīvē. Ļoti ceru, ka tas kļūs par izteiksmes veidu. Un kāpēc gan lai tā nebūtu, jo nolieguma formas izteiksmes taču ieņēmušas savas stingrās pozīcijas. 

Kā jūs skatāties uz šādu pieeju bērna audzināšanā? Vai izmantojat savā ikdienā? Vai tas strādā?