Hārdijs iet dārziņā- gulēšana ,podiņš un pirmās traumas.

Septembris rit pilnā sparā un dārziņš jau no 1.septemrba mums ir ikdiena.

Pirmā nedēļa aizritēja mierīgi. Otrajā nedēļā palikām bez vecmāmiņas,kura mums palīdzēja visu vasaru,tad nu sākās pilna atbildība par trim bērniem. Līdz ar to Hārdijam sākās arī gulēšana dārziņā.

Lai arī audzinātājas teica,ka viss ir labi. Hārdijs ēd labi, guļ un tikai reiz pa reizei atcerās mammu un tad uznāk kreņķis.Tomēr mājās trīs naktis pēc kārtas bija grūtas. Mazais cēlās augšā, raudāja ,teica -baile ,baile. Viņš ļoti pārdzīvoja. Un arī no rīta,kad taisījāmies uz dārziņu ,viņš ģērbjoties atkārtoja - baile ,baile. Tā pagāja otrā nedēļa. Mammai uztraukumi par to kā jūtas mazais cilvēks,nedaudz vainas apziņa ,ka netieku pakaļ laicīgi,lai arī otrajā nedēļā centāmies ar vīru sadalīt pienākumus un izņemt ap 16:00,ilgākais līdz 16:30.

Godam izturējuši otro nedēļu ,atpūtāmies, brīvdienas veltījām bērniem un gaidījām jaunu nedēļu.

Šī nedeļā iesākās labi. Tētis no rītiem ved bērnudārzniekus. Viņi brauc laicīgi un paspēj uz rīta vingrošanu,kas Hārdijam ļoti patīk. Viņš saģērbjas un priecīgs pats skrien grupiņā un dodas vingrot,jo tur var spēlēties ar bumbām.

Arī visādi citādi Hārdijam iet labi. Lai arī mazliet ir kreņķis,tomēr no rīta ceļās,paēdam visi kopā putru( jā,putra ,kopš atteicāmies no krūts ir kļuvis par ēdienu numur 1.) , ģērbjamies un dodamies dienas gaitās.

Hārdijs dārziņā ne tikai labi guļ un ēd,bet arī ir sācis iet uz podiņa. Audzinātāja ļoti slavēja,ka nu jau pats iet bez teikšanas. Mājās gan īsti to vēl neesmu novērojusi,jo jāatzīst īsti nav bijis iedvesmas likt uz poda. Bet ja audzinātājas saka ,ka iet,tad noteikti arī mājās sāksim likt uz poda un pods atradīsies pieejamā vietā,lai mazais cilvēks arī pats var aiziet uz poda ,ja ir vajadzība.

Tā nu mums ir iesācies jaunais mācību gads. Jā, mēs ar bailēm gaidam slimošanas,jo auklītes nav un protams arī kādu protestu,jo tāds ir bijis lielajiem bērniem,tomēr ceru,ka lēnam viss nostāsies savās vietās un būs labi.