Bērnudārza dienasgrāmata: bez asarām pie audzenītes

Pagājušajā nedēļā ceturtā dienasgrāmatas diena bija sajukusi ar trešo, droši vien no daudzajiem darbiņiem, steigas. Rakstu par mūsu pirmās nedēļas noslēguma dienu - piektdienu.

Rīts iesākās pavisam ikdienišķs, šorīt pamostoties uz dīvāna bija mazliet dīvaina sajūta, ka mans Emsītis bija gulējusi ar tēti. Pamodos, uzvārīju kafiju, kamēr tā ievilkās, ātri iegāju dušā, jo pašai no rīta pašsaja bija visai slikta. Pabrokastoju, šoreiz viena, jo lielie bērni vēl vēlējās ilgāk pagulēt un arī šorīt Emīlija vēlējās ilgāk pavārtīties pa gultu un pamīļoties ar tēti. Tad lēnām taisījāmies, meklējām mūsu kleitas, ko ņemt uz dārziņu, tad skatījāmies, kādas bikses šodien vilksim un runājāmies par bērnudārzu, bērniem.

Jā, mammīte brauks uz darbiņu, bet mans Emsītis brauks uz bērnudārzu pie audzinātājām un bērniem :)

Viss ļoti raiti, izņemot mūsu lielo brāli. Tas, kā vienmēr - savā tempiņā un lēnītēm - kur man bikses, kur zeķes, kur jaka?

Šorīt nedaudz kavējām, parasti izbraucam 6:50, šorīt 7:20. Bērnudārzā bijām nedaudz vēlāk, kā ierasts, Emīlija nolēma pati tipināt pa vārtiņiem, tad teica:"Iesim pie audzenītes, ( tik smieklīgi tas skanēja no viņas, jo viņa tā ir iesaukusi audzinātājas) audzenīte durvis attaisīs." Jā, spiedām podziņu un audzinātāja atvēra mums ārdurvis. Emīlija bija tik labā omā, pucējāmies, taisījām matiņus un gājām grupiņā. Bez asarām, bez niķiem, tāda sajūta, ka pārejot grupiņas slieksni, viņa ieiet citā pasaulē. 

Man sirds bija tik mierīga, ka mana mazā mietiņa no rītiem vairs neraud, un es varu ar mierīgu sirdi braukt un darīt savas lietas, nesatraucoties, ka viņai sirsniņa sāp :)

Arī nedēļas pēdējā dienā tētis meitiņu izņēma no bērnudārza, viņa esot bijusi tik priecīga, esot ļoti labi ēdusi un arī šodien samīļojās gan ar audzinātāju, gan arī auklīti. "Viņa ir tik mīļa Jums," tā audzinātāja atvadījās no Emīlijas un tēta. 

Noslēdzot dienasgrāmatas pirmo nedēļu, vēlētos padalīties arī ar mūsu sestdienas rītu, rītu, kad mammai jābrauc uz darbu, bet pārējie paliek mājās. Tētis visiem pagatavoja brokastis, pēdējā laikā cenšamies dalīt ģimenes darbiņus, lai mammai nav jāpukojas un jādusmojas. Mums ir savs plāniņš koridorī pie sienas...

Tad nu pabrokastoju, padzēru ikrīta kafiju un lēnām posos uz darbu, līdz Emīlija nesa drēbītes un bija neizpratnē, kādēļ es ar viņu nerunājos par bērnudārzu un neliekam smukās kleitas. "Emim dārziņu, mammītei darbiņu" tā viņa man teica. Viņa ļoti vēlējās braukt uz bērnudārzu pie bērniem, bet šī bija viņas brīvdiena.Es viņai mēģināju izstāstīt, ka mammīte brauks uz darbiņu un tad pavisam drīz būs mājās, jo šodien ir brīvdieniņa, diena, kad visi dzīvojas pa mājām, arī brālis un māsa. Bet tas nelīdzēja un sestdienā uz darbiņu braucu klausoties, kā Emīlija raudāja, jo viņai ir brīvdieniņa. Pat mīļā ome nelīdzēja. Teicu, ka šodien pavadīs kopā ar omi, bet nekā... Asaras pa gaisu.

Nedēļas laikā Emīlija ir veiksmīgi iejutusies bērnudārzā un man prieks, ka viņai nu jau tur patīk, kā arī audzinātājām daudz lielāks prieks sejā, kā nedēļas sākumā. Ar iesnām vēl neesam līdz galam tikuši galā, bet lēnām, dzerot dabīgos mammas varītos sīrupiņus un pilinot degunā jūras ūdeni, veseļojamies.