Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Vakar, piedzīvojot kādu situāciju, sāku domāt par to, no cik gadu vecuma gan būtu prātīgi bērnu ņemt līdzi uz bērēm?
Lai saprastu jautājuma iemeslu, soli pa solim pastāstīšu par vakar piedzīvoto.
No rīta vedu dēlu uz bērnudārzu, kad pa ceļam viņš pēkšņi sāka runāt par nāvi. Par to, ka pēc nomiršanas cilvēku ieliek kastē un aprok zemē. Un tālāk asaras. Ielas vidū puika vienkārši sāka raudāt, jo viņam pietrūkstot vectēva, viņš esot bijis viņa labākais draugs.
Tiesa, ar vectēvu dēls īpaši bieži netikās, taču attiecības bija labas, vectēvs bija arī kā sava veida etalons mazajam. Vectēvs pirms kāda laika aizgāja mūžībā (pirms gada) un puika piedalījās viņa bērēs.
Lai gan bērēs dēls neraudāja (par to viņš lepojas, jo visi citi esot raudājuši), tagad ik pa laikam puisēnam uznāk asaru lēkmes un pārdomas par vectēvu.
Ar vīru vakarā prātojām, kā šādā situācijā rīkoties? Ne man, ne viņam prātā neviens risinājums nenāca.
Protams, cenšos dēlam stāstīt, ka vectēvs bija ļoti slims, atgriezt mēs viņu dzīvē nevaram, lai arī cik ļoti to vēlētos. Cenšos stāstīt, ka mēs varam atcerēties visus foršos brīžus kopā ar vectēvu, apskatīties fotogrāfijas, kurās viņš redzams. Bet pagaidām tas situāciju nerisina...
Varbūt kāda no jums ir piedzīvojusi līdzīgu situāciju? Labprāt uzklausītu jūsu pieredzi.
Dodiet bērnam laiku un ļaujiet izsērot (t.sk. izraudāt, pat mudiniet raudāt, ja bērns tā jūtas, jo šīs emocijas nevajag apsiest, bet tās jāļauj izdzīvot). Šajā gadījumā tikai laiks dziedē.
Tas ko var darīt ir runāt un skaidrot dabisko lietu kārtību - cilvēks, tāpat kā jebkura dzīva būtne - piedzimst un kādreiz nomirst. Man šķiet, ka kādreiz bērniem šo brija vieglāk saprast, jo piem. dzīvojot laukos, ja apkārt ir dzīvnieki, tad šis process vienkārši notiek un lai arī sāpīgi, bet to sāk uztvert kā dzīves sastāvdaļu.
Pēc manas pašas privātās pieredzes gan bērnībā, gan tagad, reāli, lai samierinātos ar tiešām tuva cilvēka aiziešanu vajag 3 gadus.
Par bērēm - esmu par to, ka bērns ir jāņem līdzi uz tuva cilvēka bērēm un bērnam ir jāļauj atvadīties. Pati pirmskolas vecumā biju vecvecmāmiņas bērēs (kura nomira mājās, man esot blakus istabā), arī vēlāk nācies būt vairāku sev tuvu cilveķu bērēs. Mani bērni ir bijuši sev tuvu cilvēku bērēs, viens pirmsskolas vecumā. Protams, ka sēro vēl ilgi, bet traumas no tā nav ne man ne maniem bērniem.
Sveika. Kad meitiņai bija 2 gadi, tiesi Ziemassvētku vakarā no mums aizgāja vīra tētis, māzās opis.
Viņa, teorētiski, bija gana maza, lai īsti nesaprastu, kas noticis, bet tikpat liela, lai tomēr atcerētos to, kas ir bijis.
Bērēs mazo līdzi neņēmām, jo visai ģimenei tas bija diezgan sāpīgs pārdzīvojums, jo tas notika pēkšņi.
Mājās vienmēr stāv opīša fotogrāfija un ik pa laikam es ar meitiņu par šo tēmu runāju, stāstot, ka opītis sēž uz mākonīša un vienmēr ir blakus. Ir bijuši mirkļi, kad ir grūti par to runāt un paskaidrot - kāpēc arī viņa šobrīd nevar skriet pie opīša uz mākonīša, tomēr tā runāšana un lielās dzīves kārtības skaidrošana, nereti palīdz.
Ejot pastaigās, braucpoot ar auto - viņa pati rāda uz mākoņiem un stāsta, ka tur sēž opītis.
Bērniņš noteikti kādā brīdī apjaušs arī šo ne tik tīkamo patiesību - bet es uzskatu, ka mums ir jāļauj bērniem izdzīvot šīs sajūtas, kad viņi pārdzīvo, raud..
Par bērēm - nekad nenosodīšu tos vecākus, kas nolemj bērnu ņemt līzi uz bērēm, mums sanāca tā, ka tajā dienā mazā bija bērnudarzā, pievienojās jau tikai uz mielastu.
Viņa arī uzdod daudz jautājumus - es atbildu. Nekad neignorēju.. Tas ir laika jautajums. Jums varu ieteikt - pacietību, pacietību un pacietību. Vēl būs daudz to lielo cilvēku problēmu, kuras mazais kādā brīdī apzināsies..
Jūsu uzdevums - runāt un būt kopā. Tas noteikti pāries, kad mazais pats priekš sevis sapratīs, ka arī šādi notiek..