Atbild psihologs: Kā izpaužas dārziņa adaptācija?

Teju katra māmiņa, kas sāk savu bērniņu vest uz dārziņu, saskaras ar adaptācijas problēmām, jo bērniem vajadzīgs laiks, lai pierastu pie jaunajiem apstākļiem, jaunās vides un dažādiem noteikumiem, ko tā sevī ietver. Par to, kā norit adaptācija dārziņā, vairāk pastāstīs psiholoģe Ludmila Paškeviča. 

JAUTĀJUMS

Sveiki! Manai meitiņai ir 2 gadi, dārziņā sāka iet pirms 3 mēnešiem. Pašlaik viņa ir jau pieradusi pie dārziņa, bet tomēr gadās, ka no rīta raud. Dažkārt tieši otrādi - neraud vispār. Dārziņā mani sagaida dzīvespriecīga, apskauj mani un bučo. Audzinātāja saka, ka meita guļ labi, ar apetīti problēmu nav, pat uz podiņa sēž un visu dara. Pa šo laiku kļuvusi patstāvīgāka, es arī mājās to redzu, piemēram, neļauj sevi barot, mazgāt, visu grib pati, pasaka, ka es viņu aiztikt nedrīkstu. Pat daudz ko no drēbēm mugurā velk pati, trenējas.

Mani nedaudz uztrauc viņas uzvedība un attieksme pret mani. Ja ņemu viņu rokās, kad viņa to nevēlas, piemēram, uz ielas, lai ātrāk tiktu pāri krustojumam, viņa sāk kauties un kliegt, agrāk vienkārši protestēja, bet tagad sit. Mani paskaidrojumi uz viņu vispār neiedarbojas. Tāpat viņa mājās uzvedas, kad cenšos uzlikt viņu uz podiņa, viņa izraujas un kliedz, kaut gan pati man pirms tam teikusi, ka vēlas čurāt. Viņas agresivitāte īsti man nav saprotama. Dārziņā, kā saka audzinātāja, neviens viņu neabižo, nesit, un arī viņa pati nesūdzas, ka kāds to darītu. Iespējams, ka adaptācija vienkārši turpinās, jo mazā bieži slimoja un pēdējās 2 nedēļas nosēdēja mājās.

ATBILDE

Labdien! Jums pilnīga taisnība, meita vēl aizvien pierod pie savas jaunās lomas. Dārziņā mazā uzvedas citādāk, jo tur viņa sevi tā kā savalda, bet ar mammu var atļauties darīt visu. No 2-3 gadu vecuma bēŗniem parādās tādi agresivitātes, kaušanās periodi, tas saistīts ar nespēju dalīties savās jūtās, un to bērniem ir ļoti daudz. Jūs varat palīdzēt viņai, verbalizējot viņas emocijs, izrunājot to, ko viņa tagad jūt, kāpēc ir uztraukusies utt. Ja reiz viņa ir kļuvusi patstāvīgāka, iespējams, dažreiz tas ir viņas protests pret jūsu rūpēm, viņa pati grib sēsties uz podiņa, bet, kad palīdzat, viņai šķiet, ka neuzticaties viņai, lai gan viņa jau ir liela (viņasprāt), jo iet taču dārziņā. To visu pateikt bērns īsti nevar, tāpēc parāda to citos veidos.

Neļaujiet sevi sist, esiet stingra, bet pārliecināta: "Te ir ceļš, tev mamma ir jāklausa, te nevar rotaļāties, te ir bīstami" , bet drošākās situācijās centieties ļaut viņai būt patstāvīgākai un sauciet viņas emocijas vārdos.

JAUTĀJUMS

Labdien! Bērnam ir 3,4 gadi, dārziņā iet no septembra mēneša. Adaptācija pagāja neslikti, katrā gadījumā, pēc 2 nedēļām asaru jau nebija, bērns sāka apzināties neizbēgamo. Parādījās problēmas ar paklausību mājās, viņš vairs neklausa vispār, bērnam var teikt vienu un to pašu un viņš tik un tā turpinās darīt iesākto, vai darīs ļaunu par spīti. Lūgumi tiek ignorēi. Ja sāk rāties, bērns apvainojas, sāk kliegt, var nākt klāt un sākt pat sist, kaut gan agrāk neko tādu nedarīja. Tāpēc man ir jautājums: kā pareizi tikt galā ar šo situāciju, un vai tā ir pārejoša? Vai agresija rodas dēļ dārziņa, kurā viņš redz agresīvus bērnus? Kā pareizi likt izpildīt lūgumus un kā reaģēt uz viņa nepaklausību?

ATBILDE

Labdien! Jā, arī šis ir adaptācijas veids - dārziņā bērns savaldās, emocijas tur sevī, uzvedas labi, saņem sevi rokās, mājās - atslābinās un izrāda visas apslēptās emocijas. Bet vēl, bērnam ir tāds vecums - iespējams, tā ir vienkārši patstāvības krīze, trīsgadnieka krīze. Spītība, nepaklausība, darīšana par spīti, tas ir raksturīgi arī šī vecuma krīzei. Attiecīgi, pirmkāŗt, tas pāries, un vēl šo periodu sauc par "ES PATS", tāpēc, otrkārt, ļaujiet bērnam būt patstāvīgākam, dodiet izvēles iespējas, izņemot situācijas, kurās apdraudēta bērna veselība vai dzīvība.

Jo vairāk NĒ ir bērna dzīvē, jo vairāk viņš pretosies un protestēs. Šīs krīzes jēga ir pāriet uz jaunu attīstības pakāpienu, kas ļautu veidot citādākas attiecības ar apkārtējo pasauli. Tas viss ļauj bērnam apzināties, ka viņš ir no mammas neatkarīga, atsevišķa personība, kas ir jāciena. Viņš daudz ko var izdarīt jau pats.

Likt izpildīt lūgumus NEDRĪKST! Jāpalūdz, vērsies pie bērna ar lūgumu:"Tu jau esi tik liels, palīdzi man, lūdzu... Es zinu, ka tev izdosies labāk, nekā man..."  utt. Parādiet bērnam, ka redzat, ka viņš ir jau lielāks, vecāks, parādiet, ka cienat viņu kā atsevišķu personību!

Māmiņu Klubs