Atbild psihologs: Ja mamma nezina, kā reaģēt..

Šoreiz runāsim par to, kā reaģēt dažādās situācijās tieši mammām. Uz māmiņu jautājumiem atbild psiholoģe Ludmila Paškeviča.

JAUTĀJUMS

Sveiki!

Dēlam ir 3 gadi un 8 mēneši. Dārziņā iet jau otro gadu (sāka iet 21.augustā 2012.gadā, kad dēlam bija 2,4 gadi). Adaptācija bija ilga un smaga. Nujau divus mēnešus iet ar prieku, slimošanas laikā skumst pēc draugiem (īpaši pēc diviem zēniem un vienas meitenes). Pat lūdz vēlāk izņemt, lai viņš varētu vēl parotaļāties ar bērniem.

Mūsu problēma slēpjas lūk kur. Apmēram gadu dēls, kad dusmojas, vai uzskata, ka ir slikti rīkojies vai kaut ko sastrādājis, sāk pats sevi sist ar rokām pa seju, sakot uz sevi "Esmu slikts zēns". Viņš to izskaidro ar to, ka tā viņš sevi soda (viņš labi runā, tāpēc var visu izstāstīt un paskaidrot). Sākumā viņš tā darīja tikai mājās, pēc tam arī pie vecmāmiņām mājās, bet pirms nedēļas ar tādiem novērojumiem pie manis vērsās audzinātāja dārziņā. Viņa teica, ka viņu nebija par ko sodīt, lai gan viņš turpināja teikt, ka ir slikts un apsēdās prom no visiem bērniem, un pats sevi sāka sodīt.

Es nezinu, kā uz to reaģēt, ko viņam teikt, kā nomierināt. Ko darīt, lai šīs emocijas nebūtu, vai arī atstāt visu, kā ir, lai negatīvās emocijas tiktu izlādētas?

Es ļoti pārdzīvoju. Iesakiet, lūdzu, kā paīdzēt bērnam tikt galā ar savām emocijām..

ATBILDE

Labdien! Neļaujiet bērnam sevi sist, sakiet, ka viņš ir LABS zēns, kas, iespējams, dažkārt SLIKTI (nepareizi, neapdomīgi utt.) rīkojies. Ieklausieties, kā jūs paši mājās runājat, kā runā vecmāmiņa, pajautājiet, ko saka audzinātāja, kad kritizē: bērns tos vārdus nav izdomājis, viņš tos atkārto. Kad rīcībs nav, viņš pats sevi soda, tātad, savā vērtību sistēmā viņš kaut ko ir sagrāvis. Parādiet bērnam, kā racionāli izmantot paškritiku - "Tu tagad esi satraukts, jo rīkojies tā vai citādāk. Ļoti labi, ka tu to pamanīji, malacis. Un, kā būtu jārīkojas, kā būtu pareizāk, kā tu domā? (Ja bērns nezina, pasakiet priekšā). Jauki, nākošreiz tieši tā tu arī rīkosies!". Ja bērns joprojām tā rīkojas, kad dusmojas, iespējams, viņš nezina, kā dusmoties, parādiet, KĀ to darīt. Jūs esat viņa piemērs, paskaidrojiet, cilvēki visi dusmojas, un tas ir normāli, tās nav aizliedzamas emocijas, aizliegtu emociju nav vispār. Var teikt - esmu dusmīgs, esmu neapmierināts, man kaut kas nepatīk, jebkurā gadījumā - var sasist arī spilvenu (ja bērns ir ļoti nikns un apzinās to), var izkliegties (ja esat mežā).

JAUTĀJUMS

Meitiņai ir divarpus gadu, dārziņā sāka iet septembrī. Sākumā viss bija ļoti labi, gandrīz nemaz neraudāja, gāja ar prieku. Bet te jau mēnesi ļoti kaujas, sit mammu, tēti, vectētiņu, kož, pēdējās divas nedēļas taisa pat histērijas, sper spilvenam, met vecākiem, ja kaut kas nepatīk. No pirmdienas sākusi arī raudāt, dodoties uz dārziņu. Saka, ka negribot iet. Pie grupiņas arī raud.. Un pēc tam ierauga grupā kaut ko interesantu, nomierinās un mierīga aiziet.. Nākošā dienā viss atkārtojas..

ATBILDE

Meitene vienkārši aug! Bērns pie dārziņa ir jau pieradis, viņa tur paliek un tagad aizsargā savu vietu zem saules. Gandrīz visi bērni iet cauri šim košanas periodam: lieta tāda, ka emocijas un pārdzīvojumi ir ļoti daudz, bet pateikt pagaidām bērns pilnīgi visu nespēj, tāpēc arī tāda reakcija - jo tā ir vienīgā pieejamā. Tas noteikti pāries. Visu laiku ir jāsaka, ka tā tarīt nevar, neļaujat sev kost, parādiet savu vilšanos, kad bērns tā izdara. Un paralēli cenšaties izteikt skaļi bērna jūtas: "tu tagad esi dusmīga, jo izslēdzu multfilmu", "tu negribi ēst biezputru, jo dusmojies"utt. Tiklīdz bērns iemācīsies savas emocijas izteikt vārdos, viņš pārstās šādi rīkoties.

Un pirms dārziņa bērni raud, jo zina, kas viņus tur gaida, ja vien nekas grupā nav mainījies.

JAUTĀJUMS

Meita visu laiku prasa, lai viņu no dārziņa paņem tieši mamma, nevis tētis. Ar tēti ir labas attiecības. Bet - kāpēc tā?

ATBILDE

Iespējams, ka tā ir daļa no rituāla, ko meita pati sev ir izdomājusi, piemēram, vakara pasaka - tikai tētis, paņemšana no dārziņa - tikai mamma. Viņa vēlas, lai viņas diena dārziņā beigtos ar patīkamu laika pavadīšanu, ko sniedz mamma, jo jūs tad esat divas vien. Un tātad - mamma tad pieder tikai viņai. Ja ir nepieciešamība mainīt šo tradīciju, nāciet abi kopā pakaļ meitai, un pēc tam izdomājiet kādas svarīgas darīšanas, kuru ietvaros, piemēram, bērnu nākošā dienā var paņemt no dārziņa tētis un abi ar meitu var doties pakaļ mammai uz frizētavu.

JAUTĀJUMS

Kā reaģēt uz frāzi: "Tu NEKAD man nenopirksi tādu šokolādīti, rotaļlietu. Es NEKAD nebraukšu pie vecmāmiņas utt."

Pie tam, tāda atbilde ir reakcija uz manu atteikumu. Piemēram, mūsu dialogs: "Iveta, šodien mēs neiesim pie vecmāmiņas, iesim rīt pēc treniņa". Meita uz to atbild: "Es NEKAD nebraukšu pie vecmāmiņas!", sākas apvainošanās, asaras.

ATBILDE

Papļāpājiet par tēmu: "Ko nozīmē nekad?". Lai bērns pastāsta, kā viņa šo vārdu saprot, un jūs padalieties ar savu viedokli. Lieciet priekšā piemērus. Saule nekad nespīd naktī, sniegs nekad nav silts utt. Bet visdrīzāk, šis nav terminu jautājums, bet gan eksaltācijas līmenis - viņa tā satraucas par atteikumu, un nevēlas vienkārši to pieņemt. "Es redzu, ka esi ļoti satraukusies par to, ka šodien nebrauksim pie vecmāmiņas. Bet mēs noteikti brauksim, tikai rīt, es apsolu!"

JAUTĀJUMS

Meita sākusi izteikt pavēles un runāt pretī "Tu pati apklusti, ej pati kaktā"utt. Un smejas. Tas ir normāli, vai arī tas liecina par to, ka bērns ir izlaists? Un kā ar mierīgā tonī izteiktiem aizliegumiem - vai ir normāli, ka bērni tos dzirdot sāk raudāt katru reizi? Bērniem 2 un 4 gadi.

ATBILDE

Labdien! 4 gadi  -tas ir laiks, kad apgūst dažādus noteikumus un prasības, un bērni bieži atdarina audzinātājas un vecākus. Kurš no jums pavēles izteiksmē bērnam saka "paklusē!" vai "ej kaktā!"? Visbiežāk vecākie bērni kopē pieaugušos, un vēršas tā pie jaunākajiem ģimenes locekļiem. Bērns smejas, jo tas ir veids kā rotaļāties un pārbaudīt jūsu reakciju. Ja jūs to atbalstat, viņa runās nopietni un komandēs arī jūs.

Kas attiecas uz asarām, tad te vecākais bērns varētu atdarināt jaunāko, jo divu gadu vecumā tā ir normāla reakcija, un, ja jaunākais gūst panākumus ar asarām, tad arī vecākais to vēlas. Ar katru jāsarunājas viņa līmenim atbilstoši. Jaunākajam bērnam var palīdzēt izteikt vārdos viņa emocijas un paskaidrot viņam aizliegumus, vecākajam var paskaidrot, kas noticis.

JAUTĀJUMS

Labdien! Mums ir šāda problēma: mūsu Tims (2,5g.) ir jauks, mierīgs un maigs bērniņš, bet, ja viņam kaut kas nepatīk, sākas histērija ar skaļu raudāšanu, krišanu zemē utt. Pie tam, kad cenšamies viņu mierināt, atgrūž, bēg prom, pat ar rokām vicinās, nelaiž sev klāt. Zinu, ka te galvenais ir nepiekāpties, jo bērns var saprast, ka arī ar asarām var panākt vēlamo, un šāda metode var tikt izmantota pastāvīgi. Mēs nepiekāpjamies. Bet histērijas, kā pusgadu atpakaļ sākās, tā joprojām turpinās. Pēc tam bērns katru reizi prasa piedošanu, saka, ka tā vairs nedarīs.. Bet tiklīdz kaut kas nenotiek, kā viņš vēlas, viss sākas no gala. Kā reaģēt, kā palīdzēt bērnam tikt galā ar savām emocijām?

ATBILDE

Labdien! Bērns pagaidām nespēj izteikt savu pārdzīvojumu vārdos, tāpēc izrāda to ar darbību palīdzību. Jūs viņam ļoti palīdzēsiet, ja sauksiet jūtas vārdos viņa vietā, izdzīvojat emocijas kopā. Pirmkārt, var piedāvāt doties nomierināties uz savu istabu, dažkārt bērniem vajag paraudāt, padusmoties, lai tiktu galā ar emocionālo spriedzi. Daži bērni spontāni var dalīties ar savām bēdām ar rotaļlietām vai mājdzīvnieku. Var iemācīt iekaustīt spilvenu, kad bērns ir ļoti dusmīgs. Dažkārt tas palīdz pat pieaugušajiem.

JAUTĀJUMS

Bērnam ir 2 gadi un 3 nedēļas. Dārziņā iet no 1 gada un 10 mēnešu vecuma. Pēdējā laikā esmu sākusi manīt, ka viņš satrakojas par jebko - neļāvām durvis atvērt, dusmojas, neļāvām krūzīti pašam atnest, ne to jaku uzvilkām, un dusmojas. Labi, gadās.. BET! Viņš apjūk, psiho, skatās it kā uz mums, bet tā kā kaut kur tālumā, kliedz, acis tādas kā sabiedētas, kā zvēram. Mēs ar vīru nezinam, kā ar to cīnīties, gan ar labu, gan ar sliktu, gan viņam pa prātam, bet viņš nenomierinās. Te - tēti, uzvelc tu zeķbikses, te - mamma uzvelc tu bikses, un tā mēs pa kārtai vien. Runāt īsti nerunā, tikai pašu nepieciešamāko - mamma, tētis, un galvenais tagad ir ES, jo, ja ne viņš, tad ir dusmošanās.

ATBILDE

Labdien! Pilnīgi iespējams, ka dārziņā aktīvi pieradina pie patstāvības un mājās cenšaties darīt to pašu, tikai viena lieta - īsti nesanāk.

Vajag vairāk laika un pacietībs, jo kaut kad noteikti sanāks :) Bērnam izteikt savu nožēlu, dusmas, samulsumu vārdos ir grūti, tad nu viņš visu parāda, kā vien prot.

Ja jūs uztrauc mazuļa fizioloģiskās reakcijas, jāvēršas pie ārsta.

Māmiņu Klubs