Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Izlasot rakstiņu par „Emocionālā saikne ar bērnu pēc ķeizargrieziena operācijas”. Lasot rakstu aizskārās tēma par to, ka „ķeizara mammas” ilgāk nevar „palaist bērnu „ dot brīvību nekā piemēram, dabiski dzemdējušas sievietes. Tas, protams, atkal ir mīts.
Es dzemdēju dabiski , bet es cenšos dēlā ieaudzināt pastāvību un necenšos to ierobežot . Man atkal ir grūti izprast mammas , kas tik ļoti nevēlas vai neuztic savu mazuli neviena tuviniekam. Man atkal šķiet , ka tas ir tieši slikti priekš pašas mammas un mazuļa. Es nesaku, ka noteikti mazu mazulīti jāatstāj svešai auklei vai omei. Tomēr ir reizes, kad tas ir nepieciešams. Protams, vaina sajūta moka un uztraukums. Cita lieta ir, ka mamma neuzticas konkrētajam mazuļa pieskatītājam. Tā jau ir cita tēma. Es vairāk par to vai tiešām mammas , ka var nestresojot uzticēt savu mazuli auklītei un omei ir mazāka emocionāla saikne? Es piemēram esmu pārliecināta , ka manam dēlam ir tikai nācis par labu, ka ir kontaktējies ne tikai ar mammu un tēti. Dēls ir drošāks, ātrāk adaptējās jaunā vidē. Dēls neraud un ar prieku iepazīstas ar citiem bērniem un cilvēkiem. Man pašai tas , ka dēls jūtas droši rada mieru. Es nestresoju, ja bērns mierīgi iet un paliek pie omes vai auklītes. Ir , protams, bijuši izņēmumi, kad dēls raud un negrib palikt.
Mēs to atrisinām es izstāstu , kas un kāpēc. Dēls tad piekrīt un mani palaiž. Es laikam daudzas lietas skatos no cita skata punkta. Es domāju arī ne tikai par dēlu , bet neaizmirstu arī par sevi. Esmu pārliecināta , ka ir vieglāk, ka dēls ir pastāvīgāks un drošāks. Tas , ka viņš nav no manis emocionāli ļoti atkarīgs. Arī mammai un bērnam vienam no otra ir jāatpūšas. Ir bijušas reizes, kad man ir bijis grūti palaist savu dēlu, bet tajās reizes es sev esmu teikusi. Es daru tikai labu viņam un arī sev. Pats galvenais pašai mammai saprast , ka viņa tam ir gatava. Tā laikam ir sāpīga tēma bērna brīvība un pārliekus aprūpēšana. No savas pieredzes vēl esmu redzējusi daudz situācijas, ka bērnam un mammai ir tik grūti šķirties uz kādu laiciņu kaut vai uz īsu. Abi tik ļoti pārdzīvo. Mamma vēl sevi papildus uzvelk un rezultāts , paliek ar mazo. Tik spēcīga emocionālā saite vai kā to nosaukt, ka es pat nezinu vai tik spēcīga ir vajadzīga? Vai tas neietekmē arī vēlākos bērna dzīves svarīgos posmus? Tas cik bērnam būs viegli vai grūti , kad mamma atgriezīsies darbā un bērnam būs jāsāk b/d gaitas? Kā bērns pieradīs gulēt savā istabā un savā gultā utt.? Vai mēs mammas pašas visu nesarežģījam? Man pašai liekas, ka vajag atrast zelta vidusceļu , kas apmierina gan bērnu, gan māti!
Kā Jums mammām liekas , vai var atrast zelta vidus ceļu, tā lai nedarītu pāri ar savu lielo mīlestību mazajam un viņa brīvībai?
Bet varbūt arī nemaz tā nav pāri darīšana? Kad mamma pilnībā "saaug" kopā ar mazuli savu un pilnīgi kļust viens vesels? Kad nav es un bērns , bet visur runājot ir slavenais "Mēs "' vārds ? Tas taču arī man ir bijis un esmu to izjutusi? Tas man visu laiku liek aizdomāties, bet varbūt ir jābūt savādāk nekā es domāju?Ko Jūs mammas domājat?
Es mīlu savu dēliņu un tik ļoti vēlos , lai viņam viss būtu labi! Es domāju, ka katra mamma savam bērnam vēl tikai to labāko!
iemācās, jā... bet šis vēl ir vecums, kad ir iespēja ietekmēt kautkā, kaut vai vnk nenonākot saskarsmē ar nevēlamiem cilvēkiem, viņu (ne-)tikumiem.
vnk šis ir mirklis, kad saprotu- nespētu savu bērnu palaist dārziņā, kur nu vēl gada vai pusotra vecumā... un nezinu, tas ir labi vai slikti. Bet bērns ir mainījies ļoti strauji, diemžēl ne uz labo pusi ☹
Bet vai nav tā, ka bērni vienmēr visos vecumos kaut ko iemācās no svešiem bērniem un pieaugušajiem. Tas ir neizbēgami. Runājot par auklīti man ar nepatika , ka bērns apguva aauklītes meitas niķus un stiķus😉 Es stāstīju un māciju, ka tā nav smuki darīt! Ir lietas, ko sanāca iestāstīt un ir lietas, ko nesanāca. Tagad no septembra mus sāksies b/d gaitas 3 gadnieku grupā. Uz to laiku dēlam būs 3gadi un 2 mēneši. Protams, ka b/d apgūs atkal kaut kādus trikus un stiķus no citiem bērniem😃 Es to saprotu un zinu, ka tas ir neizbēgami. Jo ar auklīti nebija jau katru dienu varbūt biežākais 2 reizes nedēļā uz pāris stundām, bet iemācijās jau kaut ko ne tik labu ko vajadzēja😉!
par to jau tieši domāju- bērns izaug pie svešiem cilvēkiem, sveši viņam iemāca savas lietas... drausmīgi! kāds vairs TAVS bērns.
kad padomāju, kas notiks, kad izaugs... uhh! tieši tāpēc gribas baudīt šo laiku, kamēr ir iespēja būt kopā un ietekmēt vismaz kautkādā ziņā viņa attīstību, tikumus un netikumus!
vīrs ir pieaudzis, tieši tā 😃
bērns ir MANS, no manis nācis, lolots un auklēts jau vēderā esot... kad atceros tās sajūtas....mmmmm.... saikne ir pavisam citā līmenī! tās ir vispār nesalīdzināmas lietas!!
arī es biju pārliecināta, ka tas būs vnk- palaidīs un iesim katrs savās gaitās... diemžēl realitāte ir diegzna skarba. Man ir ļoti smagi, bērns it kā jā, jūtas labi. Bet, piemēram, ilgstoši negāja tur uz poda. Vnk ciešas un viss. 5h negāja, cietās. Es šokā. Tā kā ir arī jaunāki bērni, samācījies bēbīšvalodu, kādā vispār nav runājis. Šķiet, ka auklīte bieži lieto pamazināmās formas vārdiem, jo arī to tagad sācis plaši izmantot. Atbraucis mājās uzvedas drasumīgi- čīkst un pīkst par katru sīkumu. Nu nepatīk man tādas lietas! it kā sīkumi, bet kā kaitina. Jo beidzot likās, runā kā lielais, normāli uzvedas, viss ir Ok. Nu nekā.
bet vīrs ir pieaudzis! bērnam diezgan daudz vēl nākas piepalīdzēt, bet to pēkšņi dara kāds cits.
man pagaidām liekas, ka es jau nu vienkārši palaidīšu b/d, jo tā taču tam jānotiek, tas būs bērniņa darbs, mēs visi ik rītu celsimies un dosimies strādāt. kā būs realitātē - nezinu.
man visu laiku likās, ka tas taču būs vienkārši- palaist dārziņā... līdz šim uz dažām h esmu atstājusi puiku tikai ar māsu vai vīru, lai aizietu savās darīšanās.
tagad esmu sākusi un pāris dienām nedēļā vest pie auklītes, kas pieskata vairākus bērniņus. Nu nespēju es mierīgi atstāt, lai gan zinu, ka viņam tur nav slikti. Kā iedomājos- bērnam ir savas mājas, mamma un tētis, sava gulta galu galā- kāpēc viņam tik mazam jābūt prom no visa?! Tas liekas nežēlīgi. Ar visu to, ka vajag citus bērnus utt. Diemžēl iznāk, ka apgūst ne tikai labas, bet arī nevajadzīgas lietas. Un tas ļoti nepatīk....
reāli- visu dienu bērns ir prom, mājās ir tikai vakarā. Paēd, nedaudz laika patusēt visiem kopā un jau jāiet gulēt. Drausmīgi!!! Bērns normāli neredz vecākus, audzina sveši cilvēki. Un kāda tad jēga vispār no ģimenes? Tas laiks tik ātri paiet, ka liekas- viss tiek palaists garām. Šitas viss reāli "grauž". Neesmu no tām, kas var tā vnk atstāt svešam savu bērnu.
kā man teica masierīte - sieviete pēc 70 - vecāku loma ir bērnus audzināt, vecvecāku - izlutināt 😀 kamēr vieni un otri lomas neizjauc, tikmēr viss ir labi, galvenais, lai vecvecāki, vienlaikus ar lutināšanu, nesāk bērnu pāraudzināt.
Es atkal zinu,ka dēla vecās mates un vecie tēvi ļautu par daudz,lietas,kas nebūtu jāļauj.Tas tādēļ,ka reti var pabūt kopā.Ja atstātu ar vecvecākiem,tad dēlu izlaistu.
Un tomēr neviens tā nepazīst manu dēlu kā es,no pusvārda.
Nu jau tas aiz muguras,jo dēls iet bērnu dārzā,bet tomēr izņemot bērnu dārzu nekur citur nepaliek,nav tādas vajadzības.Atstāšu dēlu kādam tik tad,kad pats to gribēs un tik cik gribēs.
o, jā, par tām audzināšanas atšķirībām - tas ir vērā ņemami! mums pat bijis tas gadījums, kad bērns īsti negrib laist mūs ar vīru prom, vīramāte saka - ejat, ejat, pabļaus un būs mierā (gājām turpat no mājas 100-150m attālumā uz pirti). pašiem šķiet - kas tad tur it kā ir, tāpat pēc stundas, pusotras būsim atpakaļ. nu, lūk, vīramāte mums tāda interesanta - bērnam jāstāv klusu līdz 3 gadu vecumam, pašam ar sevi jebkurā vecumā jātiek galā u.tml. paiet pusstunda, pirtī dzirdam, kā mūsu jauneklis mājā ārdās (viņam bija, šķiet, 1,4g tad). saku vīram, ka labāk iešu atpakaļ, it sevišķi jau zinot vīramātes attieksmi pret bērna audzināšanu. tā arī bija - aizgāju pie bērna un vienīgais, ko viņa man varēja uz visu pateikt: "Histēriķis!", pagāja vēl 10min un nopurpināja "Man vēl tagad ausīs džinkst!". šādās situācijas, manuprāt, tiešām labāk izvēlēties būt vienkārši ar bērnu kopā un nekad jau nevar zināt, vai aukle nerīkojas līdzīgi kā pieminētā ome - ka vienkārši neprot tikt galā, lai gan pati uzņemas visu izdarīt.
Man nav bijusi īsti vajadzība kādam atstāt dēlu un līdz ar to tā pat vien to nedarīju,jo arī nebija tāda vēlēšanās.
Arī tas,ka otrs cilvēks tomēr var netikt galā un nesaprast dēlu.Tas,ka es audzinu tā,bet cits savādāk rīkosies,tas man nepatīk.
Arī nedomāju,ka bez vajadzības pirmajos 3 gados ir tik ļoti nepieciešams atpūsties no dēla,jo tie ir tikai 3 gadi vēlāk jau seko bērnu dārzs,tad skola viena pēc otras,tad jau vairs nebūs tik daudz laika ko pavadīt kopā.Es uzskatu,ka pirmajos gados nav jācenšas atpūsties,jo tam laika būs gana.
Es vairāk domāju,ka tas viss ir atkarīgs no cilvēka,cik viņš grib un negrib,cik viņam vajag un nevajag.Vienam tie pirmie dzīves gadi ir sīkums,citam atkal tas ir nežēlīgi daudz,ļoti ilgs laiks.
Es nedomāju,ka ir kaut kur jāsteidzas,jo nekur jau tas bērns neliksies,pieradis pie citiem agrāk vai vēlāk.
Protams,cita lieta,ja vecākiem jāstrādā un tādēļ bērnu pieeskata cits.
atcerēsies noteikti, pie sava tagad redzu, ka viņš mums stāsta pusgadu un vecākus notikumus diezgan precīzi, lai arī tajā laikā īsti vēl ne vārdu krājums bija, ne arī likās, ka viņš saprot - kur esam un ko darām 😉
man bijušas sarunas, kad kāds pasaka - ja jau var nopelnīt auklei, tad jau jāiet strādāt tieši tā iemesla dēļ, ka bērnam tad tiks nodrošināta iespēja komunicēt ar citiem pieaugušajiem, taču es jau arī labprātāk pati tad sēžu mājās. kāds kaifs nostrādāties visu dienu, nostresoties, naudu arī nekādu nesaņemt, vēl arī neredzēt, kā pašas bērns (-i) izaug!
Mums arī īsti nav kam atstāt bērnus, jo vecmammas dzīvo patālu. Sēžu mājās, kamēr abi sāks iet dārziņā, jo ar šī brīža algām sanāktu, ka visu savu algu atdotu auklītei un vai tas ir vajadzīgs, tad jau labāk es pati sēžu mājās ar saviem mazajiem. Kad man kkur ir jāizbrauc, atstāju bērnus vīram, bet tagad tas ir iespējams tikai vakaros vai brīvdienās, ka pa darba nedēļu kaut kur jādodas braucam visi kopā, viegli nav, bet mēs tiekam galā! Bērni paaugsies, tad būs vieglāk kkur kopā doties! Tādēļ cenšos lietas sakārtot tā, lai iespējami retāk jādodas vienai pašai kkur ar abiem bērniem. Bet par to saiti runājot, gribas ticēt, ka ļauju brīvību bērniem, ļauju daudz ko darīt pašiem, nestāvu klāt ik minūti. Taču pieklibo mums tā palikšana ar citiem cilvēkiem, bet gan jau!
protu nodalīt laiku gan sev, gan bērniem, gan ģimenei. Ir,kas mums paskatās meitenēs. Un arī pati vīra mamma, māsa un brālis grib,lai mazā /mazās aizbrauc ciemos. Vecāko meitu jau no pāris mēnešiem atstāju pie omītes laukos,jo devāmies uz balli. Elīnai ļoti patīk doties uz laukiem pie omes.
Turklāt mazo māsu baroju pati un vairāk bija ar mammu, vairāk sāka palikt pie omes,kad vairs nebaroju pati. Un bija jūtama atšķirība. Nejutās sākumā droši, kad mamma nozuda no redzes loka, vajadzēja mammu blakus, bet nu jau tas ir pārgājis.
Secinu tik to,ka laikam tomēr mazajiem vieglāk ir aprast ar jaunu vietu,ja to jau "ierāda" mazotne, tiesa gan,ja ir iespēja. Jo ir man brāļa meita,kas gandrīz līdz 2 gadiem bija ar mammu, tēti līdz mamma atsāka strādāt un nācās palikt pie mums, pie radiem/auklēm un piemēram aizmigšana bija grūta.
Es esmu tikai un vienīgi par to,ka ja ir iespēja vajag mazo tā teikt "aizsūtīt" pie vecvecākiem, radiem,lai gan vecāki,gan mazais atpūšas viens no otra ( nedomāju sliktā nozīmē ).
Ceru,ka sapratāt,ko domāju 😃
kad mazais piedzima, arī sākās tas "mēs" lietošana, bet es apzināti to ātri izskaudu - nu nav nekādu "mēs", piemēram, "mēs jau veļamies", tas skats droši būtu jautrs, kā "mēs jau veļamies" 😀 reāli šķiroju, kad tiešām jāsaka "mēs" un kad "es".
es arī esmu no tām, kam bērnu nav kur ikdienā atstāt, arī b/d pagājušā gadā nebija, tādēļ no darba aizgāju. kādēļ neņēmu aukli, ir cits stāsts - 12 un pat 14h 5 dienas nedēļā citai sievietei uzticēt bērnu, pirmkārt, kura to uzņemsies, otrkārt, cik ļoti tas bērnam vajadzīgs?
ir grūti šādā situācijā atrast laiku sev. ņemt aukli ir risinājums, taču man vienmēr tā likās cilvēka "čakarēšana" un bērna zināma mocīšana, jo vienam jābūt gatavam 1-2x mēnesī uz 4h pieskatīt manu bērnu, tātad brīvam no cita darba, savukārt, bērnam šīs pāris reizes mēnesī jābūt kopā ar svešu cilvēku, kuram reāli tas ir peļņas darbs.
un ar to visu - nevaru teikt, ka mans bērns izaudzis nepatstāvīgs. viņam ir visādi citādi stiķi, bet ne jau tādēļ, ka mēs diendienā esam bijuši kopā.