Supermammas jaunā tēta dzīvē

Sveiciens visām Māmiņu kluba biedrenēm un biedriem!

Sākumā vēlējos pateikties visiem, kuri ir izlasījuši manus iepriekšējos divus rakstus, kā arī pateikt vislielāko paldies par labajiem vārdiem atstātajos komentāros. Šajā rakstā mēģināšu turpināt savu stāstu par ģimeni – par ģimenes lomu ikdienas dzīvi un mātes lomu mūsu ģimenē.

Pēc mana iepriekšējā raksta es tiku nodēvēts par „Supertēti”. Es, protams, nestrīdēšos ar jums :). Tomēr manā izpratnē es neesmu ne tuvu šim apzīmējumam. Manuprāt, šim apzīmējumam – „super...” atbilst tikai un vienīgi mātes.

Mana sieviņa Jolanta šobrīd mācās par stilisti. Pirms Gustavs bija piedzimis, ilgi domājām, kā Jolanta varēs apvienot šīs divas nodarbes – dēliņa audzināšanu un skolas apmeklēšanu. Negribējās, lai kaut kas no šī lēmuma ciestu – nedz dēliņš, nedz Jolantas izglītība, jo nav noslēpums, ka, ja sieviņa uz gadu pārtrauktu mācības, atgriezties atpakaļ būtu visai grūti, tomēr svarīgākais bija apsvērums, lai no šīs izvēles neciestu Gustaviņš.

Ar sievu apsvērām domu, ka es varētu strādāt no mājām un reizē pieskatīt dēliņu, tomēr jau pēc pirmajām pāris nedēļām pēc Gustava dzimšanas šo domu atmetām. Gala vārds šajā situācijā laikam piederēja man, jo es nespēju apvienot dēliņa pieskatīšanu ar darbu mājās. Galu galā tas nebūtu godīgi ne pret vienu – nedz dēliņu, kuram veltītu tikai daļu no sava laika, nedz pret darba devēju, jo nestrādātu ar pilnu atdevi.

Beigu beigās es eju uz darbu, Jolanta arī pēc Gustava piedzimšanas gandrīz katru dienu kādas 3-4 stundas pavada skolā un pēc tam nāk mājas dzīvoties ar dēliņu. Es pēc darba ap 18:00 arī esmu mājās un tad pavadām laiku kopā. Dažkārt vakaros es pieskatu mazo viens, ja Jolantai ir svarīgi mājasdarbi, dažkārt Jolanta pieskata mazo visu dienu, ja man ir svarīgas darba lietas.

Sākumā bija grūti iedomāties, kā mēs to visu paspēsim izdarīt un neviens no tā necietīs, tomēr beigās viss sakārtojās vēl labāk nekā plānots.

{pic:1}

Te nu ir jāsāk stāsts par super mammām. Es esmu patiesi lepns, ka Gustavam ir tāda mamma kā Jolanta. Viņa mācās labā skolā, viņa dzīvojās ar dēliņu lielāko dienas daļu, viņa tīra un kārto māju, viņa taisa ēst, viņa ceļas pa naktīm, kad mazais ir niķīgs, viņa vislabāk prot iemidzināt mazo. Un galu galā, viņai pietiek laika arī man. Tik tiešām es nesaprotu - kā viņa to visu var paveikt? Es saku godīgi – visu to, ko viņa vienas dienas laikā var paveikt, es nespētu nekad. Protams, ir brīži, kad liekas, ka nav vairs spēka, tomēr katrs Gustava smaids dod mums fantastisku enerģiju.

Gustavam ir izstrādājies noteikts dienas grafiks, tādēļ ieplānot dienu ir kļuvis vieglāk. Pirms Gustava piedzimšanas, iespējams, mēs lielu dienas daļu vienkārši izniekojām nedarot neko, vai pareizāk sakot – darot lietas, kurām nebija īpašas vērtības. Tagad katru stundu, katru minūti mēs cenšamies izmantot pēc iespējas lietderīgāk. Varbūt arī tādēļ mana sieviņa un, nenoliegšu, arī es :), varam izdarīt vairāk, nekā spējām pirms Gustava piedzimšanas. Laiks jau mums visiem ir tik pat, cik bija iepriekš, tomēr tas, kā mēs izmantojam doto laiku, ir iemesls, kādēļ mēs varam padarīt vairāk.

Tomēr, liela daļa no mūsu ikdienas plānotajiem darbiem nebūtu iespējami, ja šajā stāstā nebūtu vēl viena supermamma. Tā ir mana mamma. Lai gan arī viņai ir jāstrādā, jārūpējas par māju, jātaisa ēst un jāveic vēl daudzi citi mājas darbi, katru dienu, kad Jolantai ir jāiet uz skolu, mana mamma atnāk pie mums un darbojās ar Gustavu līdz Jolantai beidzās skola. Un nevis vienkārši pieskata Gustaviņu, bet aktīvi darbojās un attīsta mazā spējas – kā nekā viņai ir fantastiska pieredze, izaudzinot 4 dēlus.

Nu kā var mani neapskaust? Es katrā ziņā sevi apskaužu, ka man ir tik fantastiska sieviņa un arī māte. Un ne tikai mana māte ir fantastiska. Arī mana sievasmāte ir supermamma. Tādēļ vien, ka viņa ir izaudzinājusi tik fantastisku meitu kā Jolanta, es esmu bezgala laimīgs. Vienmēr, kad braucam ciemos ar ģimeni uz Ventspili, viņa pieskata Gustaviņu, lai mēs ar Jolantu varētu atpūsties. Viņai Gustavs ir pirmais mazbērns, tādēļ lutināts viņš tiek ne pa jokam!

Laikam arī mēs ar sieviņu tiekam izlutināti. Esam jau pieraduši, ka vienmēr, kad mēs Gustaviņu nevaram pieskatīt paši, omītes nekad neatsaka savu palīdzību, pat, ja viņām pašām ir neskaitāmi daudz darba.

Mana ikdiena nebūtu iedomājama bez sieviņas un mammas atbalsta. Es katrā ziņā nebūtu tas cilvēks, kas esmu tagad, ja man apkārt nebūtu tik fantastiski cilvēki. Ik pa brīdim tomēr prātā iezogas doma, ka mēs apgrūtinām mūsu vecākus, lūdzot pieskatīt Gustaviņu laikā, kad sieviņai jāiet uz skolu vai man jābūt darbā, vai vēlamies kādu brīdi pabūt divatā. Tomēr vienmēr es redzu neviltotu prieku un laimi gan mūsu mammu acīs, gan Jolantas acīs, kad viņām ir iespēja būt kopā ar Gustavu. Tieši tas, ka mēs jūtamies laimīgi ir pierādījums tam, ka mūsu izvēle veidot savu dzīvi tā, kā mēs to darām šobrīd, ir bijusi pareiza.

Jolanta var mācīties skolā un piepildīt savus personīgos sapņus, es varu turpināt strādāt un tik un tā pavadīt daudz laika ar Gustavu, un mūsu mammas gūst lieliskas emocijas, pavadot dienu kopā ar mūsu dēliņu.  

Es ticu, ka visi tēvi spēj novērtēt to, kas viņiem ir dots. Lai gan es cenšos to izrādīt, darot visu iespējamo, lai mana ģimene būtu laimīga, tomēr bieži vien arī es piemirstu pateikt kādu labu vārdu. Ir tik ļoti patīkami dzirdēt, ka kāds novērtē tavu darbu – ne tikai atdarot ar labu, bet arī pasakot to. Tā kā man ģimene ir vislielākā vērtība, visu ko es esmu darījis un paveicis, esmu darījis tikai, lai iepriecinātu viņus. Tādēļ dažkārt man liekas, ka manai ģimenei tas būtu jāsaprot, ka tieši tādēļ, ka viņi ir bijuši tik labi pret mani, es viņiem atdaru ar labiem darbiem – lai viņi varētu lepoties ar mani. Un tomēr, ja netiek pateikti tie pāris labie vārdi, mums liekas, ka mūsu darbs netiek novērtēts. Gan man tā ir šķitis, gan domājams, ka arī manai ģimenei.

Tieši tādēļ arī ir svarīgi vismaz ik pa laikam pateikt kādu labu vārdu. Jo nevienai lietai nav nozīmes, kā tikai tā, kuru katrs atsevišķi tai piešķir. Un tie labie darbi, kuriem mēs piešķiram tik lielu nozīmi, var mums likt justies bēdīgi, ja mēs kaut ko darām citu labā, bet tas netiek novērtēts no viņu puses. Kā tēvs, es piešķiru lielu nozīmi tām lietām, kuras es daru ģimenes labā. Ja tās netiktu novērtētas ar labiem vārdiem, es nejustos tik laimīgs, pat, ja man šīs lietas tiek atdarītas ar labu.

Tādēļ nobeidzot šo rakstu, es gribētu pateikt vislielāko paldies Jolantai, manai ģimenei un Jolantas ģimenei par visu, ko viņi man ir devuši. Es jums esmu savu dzīvi parādā un ceru, ka „procenti”, kurus jūs saņemat un saņemsiet no šī man izsniegtā labestības kredīta, arī jūs spēs padarīt tik pat laimīgus, kāds esmu es.

Ar cieņu,

Jānis