Pēc kristībām man kā akmens no sirds novēlās

Mazliet iespaidojos no radio raidījuma “Krustabas un raudzības”. Un nolēmu pastāstīt par savas meitas Elizabetes kristībām.

Bērna kristīšana manā izpratnē un kā vairākums Latviešiem nozīmē aizsardzību, kā arī gultiņā guldot mazo, zem pagalvja turu Bībeles jauno derību- lai sargātu, jo mēs esam laimīgas, ja mūsu bērni ir pasargāti.

Daudziem vecākiem ir arī jāizšķiras- kristīt senlatviešu garā vai baznīcā. Es nebiju šādas dilemmas priekšā, jo esmu piederīga draudzei, līdz ar to savu bērnu kristīju arī šajā ticībā, kā arī, ja viņa vēlēsies- kad paaugsies varēs izvēlēties šo vai kādu citu draudzi.

Elizabete ar krusttēvu.

Kad biju maziņa, mēs ar brāli, kurš ir vecāks- solījāmies būt viens otra pirmdzimtajam par krustvecākiem. Tāpēc, kad uzzināju, ka kļūšu par mammu- domā par krustvecāku izvēli pilnībā atkrita, jo zināju, ka krusttēvs, protams, ja piekritīs, būs mans brālis un krustmāte- mana labākā draudzene. Manai meitai krustvecāki nav pāris, šo izvēli pamatošu ar to, ka bieži dzīvē gadās, ka pāri šķirās un tad rezultāta, krustbērns tiek aizmirsts, ar šādu pieredzi saskāros personīgi un zināju, ka Elizabetei to nevēlos.

Kristības norisinājās normāli- bija jauki, ka Elizabete nemaz neraudāja, bet pat aizmiga.

Kristāmo vārdu Elizabetei izvēlējās krusttēvs, kurš, ievērojot ģimenes tradīcijas, kristīja viņi kā Elizabete- Sarmīte, līdzīgi, kā es Kristīne- Irma, kur vārds Irma ir kristāmais vārds un dots par godu Omītei.

Viena no kristību svarīgākajām sastāvdaļām bija mašīnas pušķošana ar liepu virteni, ko darījām pašrocīgi un rezultāts bija labs, ņemot vērā, ka šo uzdevumu mēs pildījām pirmo reizi.

Pēc kristībām mēs apciemojām Elizabetes Grosīti (mana tēva mammu).

Elizabete ar savu krustmāti

Kā arī Elizabetes krustvecāki bija sarūpējuši atrakciju, kur katrs no mums ierakstīja Elizabetei vēlējumu, kurus Elizabete varēs izlasīt tad, kad izaugs lielāka.

Elizabetei ļoti ir paveicies ar krustvecākiem- un man ir paties prieks par viņiem, jo svarīgākais jau ir, lai mums blakām ir labi cilvēki- pie šīs atziņas arī turos…  :)

Šeit mēs jau pārģērbušās otrā kleitā, pozējam uz mašīnas, pēc oficiālās foto sesijas.

Kad kristības bija notikušas, man pašai tā, kā akmens no sirds novēlās- biju laimīga un, zinu, tā ir māņticība, bet jutos droša par savu maziņo meitiņu.