Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Inga Hartika,Artusam 3 mēneši
13.janvāris
{pic:1}
Šitā sen nebija bijis. Es pati tikai pirms divpadsmitiem iemigu, un bez 10 minūtēm vienos Artuss jau bija augšā. Cīnījās ar purkšķiem un pielika bikšeles. Paņēmu, nomainīju bikses, pabaroju un knapi iemidzināju, jo īsti gulēt vairs negribēja. Ap trijiem jau atkal mazais bija augšā. Atkal dzirdēju, ka cīnās ar purkšķiem. Paņēmu, pabaroju, iedevu arī "Antiflat" pilienus. Mazais šoreiz viegli iemiga, bet es gan nē.. Nevarēju iemigt, grozījos, knosījos. Paskatos pulkstenī - jau četriem pāri. Domāju, nu jā, nav jau vērts iemigt, Artuss jau pēc kādas stundas atkal būs augšā. Bet nebija. Pēc stundas manam bezmiegam pievienojās vīrs. Bija pāri pieciem, es joprojām nevarēju iemigt. Papļāpājām, vīrs iemiga un es negulēju tālāk, jo domāju, ka nu ap sešiem jau tāpat mazajam jāceļas un iemigt jau tik un tā man neizdosies.
Tur gan man bija taisnība. Pāris minūtes pēc sešiem mazais pipariņš tiešām bija augšā. Pabaroju, šoreiz iemiga superātri, bija laikam noguris no cīņas ar purkšķiem. Es iemigu tikai ap septiņiem, kad vīrs gāja jau prom, uz darbiņu. Un jau pirms deviņiem biju augšā, jo jutu, ka mazais knosās un taisās celties. Es pat nerēķināšu, cik vispār esmu gulējusi, štrunts par to, galvenais, ka esmu bijusi blakus mazajam, kad viņam bija grūti. Viņam vajadzēja, lai kāds ir ar viņu. Nevarēju taču vienkārši gulēt un izlikties, ka neko nedzirdu. Vienīgi nebrīnos, ka uz vakaru kā zombijs staigāšu, sarkanīgām acīm :D.
No deviņiem līdz vienpadsmitiem laiks mums pagāja ļoti ātri kopā. Spēlējos ar mazo, vingrojām, bija ļoti jautrs un smaidīgs. Vēlās neatlaidīgi, tikai roka viena paliek zem punča un to ne vienmēr izdodas paša spēkiem izvilkt laukā, tad paliek dusmīgs. Aktivitātes centrā ap vienpadsmitiem sāka palikt tāds miegains, - dūre mutē, ar otru roku apķēris grabuļus skatījās man virsū. Bija jau arī laiks paēst. Uzēda un iemiga. Nočučēja vien stundiņu. Pa to laiku es mazliet uzēdu, papļāpāju Skaipā ar Artusa tanti, un drīz jau arī mazais zaķuks cēlās.
Paēda un varējām sākt gatavoties uz ārā iešanu. Pusstundu paspēlējās viens, es pa to laiku ģērbos, uzkrāsoju skropstas, un mazais nemaz nedusmojās, ka atstājusi viņu vienu. Atnāku no vannas istabas, šis tik smaida. Arī viņu apģērbt izdevās ļoti labi. Nebija nemaz dusmīgs, lai arī ģērbšanās laikā parasti grib dabūt par katru cenu dūrīti mutē, un tad man nākas to ņemt laukā, lai varu vispār apģērbt. Protams, tādos gadījumos mazais uzreiz saniķojas. Bet šodien tā nebija.
Izstaigājāmies superīgi. Ārā laiciņš foršs. Visi koki apsniguši. Pat līdz sīkākajam zariņam. Vēl mums ārā esot, sniga, bet mazītiņām, miniatūrām pārsliņām, pat just gandrīz nevarēja. Redzēt gan uz ratiem varēja. Nācās likt plēvi. Gājām mājās gar vidusskolu. Pretī nāca 2 puišeļi, sarunu, kas risinājās starp viņiem, varēja dzirdēt jau pa gabalu. Abi vecumā ap 10 gadiem, viens īsāks, viens garāks. Īsākais stāstīja:".. man ir bijuši jau pieci tēti. Tas viens nebija ne dzērājs, ne slikts cilvēks. Es gribēju, lai mamma ar viņu ilgāk draudzējas. Man viņš patika, bet mamma paņēma citu. Tas man nepatīk, viņš dzer un es viņam arī nepatīku...". Pagāja abi garām, tālāk es neko nedzirdēju, un nebija jau arī jādzird. Bet palika mazliet skumji. Žēl puikas. Atceros, kā pašas bērnībā ar draudzenēm visu apspriedām, kas mājās notika. Uzticējāmies ļoti viena otrai.
Mājās atnācām un pamodās arī mūsu mazulītis, kas ratos šoreiz lieliski pačučēja stundiņu. Bet nebija īsti apmierināts, arī pēc tam, kad bija jau noģērbts un pabarots, īsti viens negribēja spēlēties, un bija mazliet tāds čīkstīgs, tā kā dusmuļojās. Paskatos, pasmaidu šim, šis atsmaida pretī, bet, kad novēršos, uzmet lūpu un dusmīgi savā valodiņā pukojas. Man nekas cits neatliek, kā piekrist viņam, ka jā, mammīte nejaucene, neņem rokās uzreiz mazo, mīļo puisīti, un paņemt, apmīļot :).
Pēcpusdienā mazais tā arī nečučēja, abi spēlējāmies, atkal pavingroju ar viņu. Pēc četriem nekas cits neatlika, kā ņemt līdzi viņu uz virtuvi, lai varētu sākt gatavot vakariņas. Ieliku šūpuļkrēsliņā (protams, uz pašu zemāko pozīciju un nolocīju šūpuļkrēsliņa balstošās kājiņas tā, lai tas nešūpotos un būtu stabils) un nesu uz virtuvi. Kamēr es, darbiņus darīdama, visu komentēju, mazajam arī nebija garlaicīgi. Pirkstiņi pa mutīti vien dzīvojās, smaidīja man ik pa brīdim, kā apliecinādams - "Mammīt, ar mani viss kārtībā, tu tik dari tālāk savas lietas!". Komentēju, kā vienmēr, visu, ko daru, lai nebūtu abiem klusumā jāsēž. "Tagad nomizošu šo kartupelīti, tad vēl dažus, tad man viņi jāsagriež smalkāki, jo - kurš gan vāra veselus?" utml.
Ap pieciem mazais kļuva miegains, ieraudājās, bet, tiklīdz paņēmu rokās, uzreiz nomierinājās, Sapratu, ka darbi ir jāaptur, jāiet mazo nomierināt ar krūti un jāmēģina iemidzināt. Saldi paēdis, mazais iemiga, bet- ne uz ilgu laiku, jo, tiklīdz ieliku viņu gultiņā, klāt bija kaķis -ņaudētājs. Un mazais bija augšā. Protams, ja ļoti, ļoti nāktu miedziņš, netraucētu arī kaķis, bet tik un tā..
Mēģināju midzināt ar knupi mutē, satītu sedziņā, arī nekas neizdevās, un vispār, izskatījās, ka miegs no viņa aizbēga. Tad nu abi iekārtojāmies viesistabas dīvānā. Noliku mazo guļus, pati nogūlos blakus, čaloju ar viņu, spēlēties negribēja, bet miedziņš arī joprojām nenāca, tad nu tāpat vien pagulšņājām, sasmaidījāmies, samīļojāmies.
Klāt beidzot bija arī tētis. Kamēr viņš darbojās ar mazo, pabeidzu gatavot vakariņas. Pēc tam paēdām, un pie mazā laikam atgriezās miedziņš. Pabaroju, iemiga kā mīļais. Netraucēja arī kaķis.
Vīrs atlaidies, atpūšas. Nejūtas labi šodien. Kā saaukstējies.
Ir septiņi vakarā, es, lai arī naktī slikti gulēju (maz), vēl gludināšu drēbes, un vēlāk jāieliek mazais vannā. Tad arī mūsu diena būs galā.
Inga Hartika
Šitā sen nebija bijis. Es pati tikai pirms divpadsmitiem iemigu, un bez 10 minūtēm vienos Artuss jau bija augšā. Cīnījās ar purkšķiem un pielika bikšeles. Paņēmu, nomainīju bikses, pabaroju un knapi iemidzināju, jo īsti gulēt vairs negribēja. Ap trijiem jau atkal mazais bija augšā. Atkal dzirdēju, ka cīnās ar purkšķiem. Paņēmu, pabaroju, iedevu arī "Antiflat" pilienus. Mazais šoreiz viegli iemiga, bet es gan nē.. Nevarēju iemigt, grozījos, knosījos. Paskatos pulkstenī - jau četriem pāri. Domāju, nu jā, nav jau vērts iemigt, Artuss jau pēc kādas stundas atkal būs augšā. Bet nebija. Pēc stundas manam bezmiegam pievienojās vīrs. Bija pāri pieciem, es joprojām nevarēju iemigt. Papļāpājām, vīrs iemiga un es negulēju tālāk, jo domāju, ka nu ap sešiem jau tāpat mazajam jāceļas un iemigt jau tik un tā man neizdosies. Tur gan man bija taisnība. Pāris minūtes pēc sešiem mazais pipariņš tiešām bija augšā. Pabaroju, šoreiz iemiga superātri, bija laikam noguris no cīņas ar purkšķiem. Es iemigu tikai ap septiņiem, kad vīrs gāja jau prom, uz darbiņu. Un jau pirms deviņiem biju augšā, jo jutu, ka mazais knosās un taisās celties. Es pat nerēķināšu, cik vispār esmu gulējusi, štrunts par to, galvenais, ka esmu bijusi blakus mazajam, kad viņam bija grūti. Viņam vajadzēja, lai kāds ir ar viņu. Nevarēju taču vienkārši gulēt un izlikties, ka neko nedzirdu. Vienīgi nebrīnos, ka uz vakaru kā zombijs staigāšu, sarkanīgām acīm :D.
No deviņiem līdz vienpadsmitiem laiks mums pagāja ļoti ātri kopā. Spēlējos ar mazo, vingrojām, bija ļoti jautrs un smaidīgs. Vēlās neatlaidīgi, tikai roka viena paliek zem punča un to ne vienmēr izdodas paša spēkiem izvilkt laukā, tad paliek dusmīgs. Aktivitātes centrā ap vienpadsmitiem sāka palikt tāds miegains, - dūre mutē, ar otru roku apķēris grabuļus skatījās man virsū. Bija jau arī laiks paēst. Uzēda un iemiga. Nočučēja vien stundiņu. Pa to laiku es mazliet uzēdu, papļāpāju Skaipā ar Artusa tanti, un drīz jau arī mazais zaķuks cēlās.
Paēda un varējām sākt gatavoties uz ārā iešanu. Pusstundu paspēlējās viens, es pa to laiku ģērbos, uzkrāsoju skropstas, un mazais nemaz nedusmojās, ka atstājusi viņu vienu. Atnāku no vannas istabas, šis tik smaida. Arī viņu apģērbt izdevās ļoti labi. Nebija nemaz dusmīgs, lai arī ģērbšanās laikā parasti grib dabūt par katru cenu dūrīti mutē, un tad man nākas to ņemt laukā, lai varu vispār apģērbt. Protams, tādos gadījumos mazais uzreiz saniķojas. Bet šodien tā nebija.
Izstaigājāmies superīgi. Ārā laiciņš foršs. Visi koki apsniguši. Pat līdz sīkākajam zariņam. Vēl mums ārā esot, sniga, bet mazītiņām, miniatūrām pārsliņām, pat just gandrīz nevarēja. Redzēt gan uz ratiem varēja. Nācās likt plēvi. Gājām mājās gar vidusskolu. Pretī nāca 2 puišeļi, sarunu, kas risinājās starp viņiem, varēja dzirdēt jau pa gabalu. Abi vecumā ap 10 gadiem, viens īsāks, viens garāks. Īsākais stāstīja:".. man ir bijuši jau pieci tēti. Tas viens nebija ne dzērājs, ne slikts cilvēks. Es gribēju, lai mamma ar viņu ilgāk draudzējas. Man viņš patika, bet mamma paņēma citu. Tas man nepatīk, viņš dzer un es viņam arī nepatīku...". Pagāja abi garām, tālāk es neko nedzirdēju, un nebija jau arī jādzird. Bet palika mazliet skumji. Žēl puikas. Atceros, kā pašas bērnībā ar draudzenēm visu apspriedām, kas mājās notika. Uzticējāmies ļoti viena otrai.
Mājās atnācām un pamodās arī mūsu mazulītis, kas ratos šoreiz lieliski pačučēja stundiņu. Bet nebija īsti apmierināts, arī pēc tam, kad bija jau noģērbts un pabarots, īsti viens negribēja spēlēties, un bija mazliet tāds čīkstīgs, tā kā dusmuļojās. Paskatos, pasmaidu šim, šis atsmaida pretī, bet, kad novēršos, uzmet lūpu un dusmīgi savā valodiņā pukojas. Man nekas cits neatliek, kā piekrist viņam, ka jā, mammīte nejaucene, neņem rokās uzreiz mazo, mīļo puisīti, un paņemt, apmīļot :).
Pēcpusdienā mazais tā arī nečučēja, abi spēlējāmies, atkal pavingroju ar viņu. Pēc četriem nekas cits neatlika, kā ņemt līdzi viņu uz virtuvi, lai varētu sākt gatavot vakariņas. Ieliku šūpuļkrēsliņā (protams, uz pašu zemāko pozīciju un nolocīju šūpuļkrēsliņa balstošās kājiņas tā, lai tas nešūpotos un būtu stabils) un nesu uz virtuvi. Kamēr es, darbiņus darīdama, visu komentēju, mazajam arī nebija garlaicīgi. Pirkstiņi pa mutīti vien dzīvojās, smaidīja man ik pa brīdim, kā apliecinādams - "Mammīt, ar mani viss kārtībā, tu tik dari tālāk savas lietas!". Komentēju, kā vienmēr, visu, ko daru, lai nebūtu abiem klusumā jāsēž. "Tagad nomizošu šo kartupelīti, tad vēl dažus, tad man viņi jāsagriež smalkāki, jo - kurš gan vāra veselus?" utml.
Ap pieciem mazais kļuva miegains, ieraudājās, bet, tiklīdz paņēmu rokās, uzreiz nomierinājās, Sapratu, ka darbi ir jāaptur, jāiet mazo nomierināt ar krūti un jāmēģina iemidzināt. Saldi paēdis, mazais iemiga, bet- ne uz ilgu laiku, jo, tiklīdz ieliku viņu gultiņā, klāt bija kaķis -ņaudētājs. Un mazais bija augšā. Protams, ja ļoti, ļoti nāktu miedziņš, netraucētu arī kaķis, bet tik un tā..
Mēģināju midzināt ar knupi mutē, satītu sedziņā, arī nekas neizdevās, un vispār, izskatījās, ka miegs no viņa aizbēga. Tad nu abi iekārtojāmies viesistabas dīvānā. Noliku mazo guļus, pati nogūlos blakus, čaloju ar viņu, spēlēties negribēja, bet miedziņš arī joprojām nenāca, tad nu tāpat vien pagulšņājām, sasmaidījāmies, samīļojāmies.
Klāt beidzot bija arī tētis. Kamēr viņš darbojās ar mazo, pabeidzu gatavot vakariņas. Pēc tam paēdām, un pie mazā laikam atgriezās miedziņš. Pabaroju, iemiga kā mīļais. Netraucēja arī kaķis.
Vīrs atlaidies, atpūšas. Nejūtas labi šodien. Kā saaukstējies.
Ir septiņi vakarā, es, lai arī naktī slikti gulēju (maz), vēl gludināšu drēbes, un vēlāk jāieliek mazais vannā. Tad arī mūsu diena būs galā.