Mūsu cālīša gaidīšanas laiks

Ceru, ka šis stāsts iedvesmos meitenes, kurām šķiet, ka dzīvē nenotiek viss pēc uzrakstītā plāna un ir pieļaujamas nelielas atkāpītes...

{pic:1}

Kopā ar vīru esam kopā jau vairāk nekā 5 gadus, no kuriem trīs – precējušies. Un tikai tagad mums ir pieteicies – kā mēs viņu saucam - Cālītis. Mūsu ģimenes pieaugums, ko tik ilgi gaidījām, ir vistiešākais pierādījums tam, ka dzīvē viss notiek tieši tad, kad tam ir jānotiek. Tas ir tas, kam es trīs gadus negribēju ticēt vai, varbūt labāk teikt – nevēlējos to pieņemt. Kad apprecējāmies, es vēl mācījos augstskolā un mums ar vīru bija tāda kā noruna, ka par tālāku ģimenes plānošanu domāsim, kad beigšu studijas. Es absolvēju augstskolu un tad nu mēs, it kā būdami Dieva vietā, nolēmām, ka nu būs īstais brīdis. Bet „īstais brīdis” nenāca un nenāca divus gadus. Kad nesanāca ieņemt bērniņu pirmos mēnešus, tas vēl likās normāli, bet, kad pagāja jau ilgāks laiks, sākām uztraukties. Pa šo laiku tika izstaigātas neskaitāmas klīnikas, apmeklēti tikpat daudz ārstu un kas tik viss vēl netika darīts. Dīvainākais, ka atbilde visur bija tikai viena – Viss ir kārtībā! Būs, būs, tikai pagaidiet!

{smallpic:2}

Šajā pavasarī, kad atbrīvojām galvu no tā visa – es sāku dziedāt korī, gatavojos koncertiem, man bija ļoti daudz darbiņu manā kosmetoloģijas privātpraksē, man bija plānots brauciens ar kori uz Kanādu, kad biju ar tik daudz ko nodarbināta un viss bija vienā skrējienā, es paliku stāvoklī. Un tas tikai pierādīja, ka - jo mazāk tam koncentrējam uzmanību, kas ar laiku pat kļūst apātiska, kad neskaitām dienas, kad ir ovulācija, un kad to nedarām darīšanas pēc, bet vienkārši baudām dzīvi, strādājam un atpūšamies, tad tas arī notiek. Ja divus gadus es varēju gandrīz atreferēt, kad, kā, kādos laikos mēģinājām tikt pie bērniņa, tad - kad paliku stāvoklī un draudzenes man prasīja, kad tad tas notika, es nevarēju atbildēt. Es vienkārši ļāvos dzīvei un atbrīvoju vietu sevī, atbrīvoju sevi un savas domas.

{smallpic:3}

Aprīļa sākumā uzzinājām, ka gaidām bērniņu un sākās mans skaistākais laiks. Šobrīd man ir pilnas 36 nedēļas un varu teikt, ka man nav ne mazākā kripatiņa kaut kā negatīva, ko pateikt par grūtniecību. Jā, pirmie trīs mēneši bija ne visai, kamēr organisms aprada ar jauno situāciju un ne uzreiz gribēja pieņemt jaunumus, bija nogurumi un bija varbūt arī mazi nelabumiņi, bet es to pieņēmu kā kaut ko absolūti loģiski, jo tas, manuprāt, tieši tā arī ir – loģiski. Es pat priecājos par visām šīm izmaiņām, kas ne vienmēr bija labas pašsajūtas priekšnosacījums, jo līdz ar to es apzinājos, ka tas nav priekšmets, kas mīt manī, tā ir mazs, mazs gandrīz cilvēciņš, kas jau ir dzīvs, aug un veidojas. Tāpēc nevienā brīdī es nestaigāju ar skābu seju, lai gan ir bijis tā, ka ģībieni nāk, grūti nostāvēt, liekas, jāskrien uz tualeti utt.

{pic:4}

Visu šo laiku neesmu pārstājusi strādāt, visu laiku esmu bijusi aktīva un pat neesmu no nekā atteikusies. Pa šo laiku esam kļuvuši gan par krustvecākiem, gan kā vedēji kāzas novadījuši, noorganizējuši desmitiem ballīšu.

Pa astoņiem mēnešiem ir kārtīgi pastrādāts – man ir sava skaistumkopšanas privātprakse – strādāju kā kosmetologs. Ļoti daudz klientu nākuši klāt šai laikā. Arī ar manu piedalīšanos un palīdzību vīrs atvēris jaunu restorānu.

Manuprāt, grūtniecību viennozīmīgi nevajag uztvert kā kaut ko tādu, kā dēļ kunkstēt, vaimanāt, kaut ko nedarīt vai no kaut kā atteikties. Ja sieviete labi jūtas, manuprāt, jāturpina dzīvot uz pilnu klapi, tikties ar cilvēkiem, apmainīties labām emocijām, dzīvot visam līdzi un es ticu, ka līdz ar to arī bērniņš labāk attīstās.

Protams, ļoti palīdz vīra atbalsts, jo man paveicies, ka man nav jāskraida vīram pakaļ ar grāmatām un rakstiem – no pirmās dienas viņš dzīvo tam visam līdzi. Ļoti labprāt iet ar mani uz visām mācībām, sarunājas ar bērniņu, tas viss man rada vēl papildus laimes sajūtu.

Ikdienas skrējienā labās lietas, manuprāt, nevajadzētu pieņemt kā pašsaprotamas. Tas, ka esmu gaidībās, nav pašsaprotami, es apzinos, ka tas ir liels brīnums, kas ar mani noticis. Katram cilvēkam jāpateicas Dievam, liktenim, par visādām labām lietām, kas mums ir un kas ar mums notiek un tas ir tas, ko mēs aizmirstam. Un grūtniecībā sievietei vienkārši jājūtas laimīgai, ka Dievs viņu apveltījis ar jaunu dzīvībiņu viņā un ka viņai vispār ir dota šī laime ko tādu izjust un piedzīvot. Jo es zinu, kā ir, kad ieņemt bērniņu nepavisam nav pašsaprotami un elementāri.  Es novēlu katrai topošajai māmiņai izbaudīt to kā brīnumu.

Mani dzīve ar mierīgiem posmiem nav lutinājusi – esmu pārcietusi vairākas operācijas, divas reizes man ir uzbraukusi mašīna. Avārija, kas notika pirms trim gadiem, tiešām lika apstāties. Līdz tam man likās – ja es neizdarīšu to un to – viss – pasaule apstāsies. Bet kas par muļķībām?!? Neapstāsies!! Un es pieņemu, ka Cālītis tāpēc nenāca – bija darbs, viens bizness, otrs bizness. Kad notika otrā avārija, es sapratu, ka ir jāapstājas, ir jāizvērtē un jānovērtē, jādomā par attiecībām ar cilvēkiem, jādomā par to, kam ir patiesā vērtība šai dzīvē. Ģimeniskās attiecības ir svarīgākās, nevis vieni kursi, otri kursi, viens bizness, otrs bizness.

Pēc visa tā, ko dzīvē fiziski nācies izciest, biju domājusi, ka tad, kad pasaulē nāks bērniņš, tam noteikti jānotiek bez sāpēm, jo gana jau griezts un ciests. Biju pilnīgi pārliecināta, ka izvēlēšos ķeizargriezienu. Tas bija kā Āmen baznīcā un to zināja visi. Bet arī šai ziņā man ļoti mainījās domāšana. Jau pirmajos mēnešos es sapratu, ka ļoti centīšos to darīt pati. Katru dienu, sajūtot sevī dzīvībiņu, mēs abi arvien vairāk sarodam, un es mainu savu domāšanu un izturēšanos, lai viņam ir labi. Protams, es apsveru iespēju izmantot kādu atsāpināšanas metodi, ja būs vajadzība, bet līdz pēdējam es centīšos pati un šobrīd ticu, ka viss izdosies.

Ja man prasa, vai man ir bail no dzemdībām, es saku, ka nezinu, jo neesmu dzemdējusi. Bet nav arī jāprasa apkārt un jājautā desmitiem citu sieviešu – kas un kā bija, cik sāpīgi vai ļoti sāpīgi. Tas ir jāatstāj katras pašas ziņā, jo kā gan var ienākt prātā ko tādu salīdzināt. Ir tikai jāklausās sevī. Kaut kādas mazas bailītes man, protams, iekšā ir; arī pie zobārsta ejot taču ir mazliet bail.Galvenais ir jautājums – kā dēļ mēs to darām? Un atbilde ir arī atbilde. Viss ir tikai mūsu rokās.

Rodas domas par to, kā nu būs tālāk, jo piecus gadus esam bijuši divi vien, visu šo laiku braucām ceļojumos, atpūtāmies, strādājām, gājām un skrējām pa savām lietām, bet tagad mūsu ģimene paplašināsies, un divi vairs nebūsim, būs vēl viens, par ko īpaši gādāt un kam visu veltīt.

Ir jāmāk sadzīvot un līdz galam pieņemt domu, ka nekad vairs nebūs tā, kā bija. Bet es to nedomāju ar mīnuss zīmīti. Vienkārši jāpieņem fakts, ka jāliek jauna bilde iekšā, kas nesīs citus priekus, citus pienākumus un rūpes, citu izklaidi un citas prioritātes. Un ne jau labākas vai sliktākas būs šīs lietas, kas notiks, salīdzinājumā ar bijušo. Tas vienkārši būs kaut kas cits! Un tieši tāpēc varbūt pat nav jāsalīdzina un jāliek kādos muļķīgos rāmjos „pirms” un „pēc”, katram laikam ir savs un katram laikam ir savi kvalitātes atskaites punkti.

Ļoti daudzi baidās apprecēties, dzemdēt bērnus, it īpaši tagad, kad to ir moderni darīt 27, 28, 30 gados. Kādreiz mūsu vecākiem bija vieglāk – viņi pabeidza skolu, apprecējās un viņiem nebija laika tā īsti visu saprast, ar kaut ko aprast, pieteicās mazulis un viss it kā notika pats no sevis. Bet mēs beidzam skolu un mums vajadzīgi desmit gadi, lai mēs kļūtu par personībām, lai nostātos uz savām kājām, nopirktu dzīvokli, mēs ceļojam, visu ko darām un pienāk tāds brīdis, kad mēs pat nevēlamies, lai kaut kas šai visā mūsu zeltītajā rutīnā mainītos. Neesam vairs gatavi no kaut kā atteikties, kļūstam arvien vairāk uz sevi vērsti. Tāpēc, savā ziņā, neieteiktu vilkt garumā ar pēcnācēju radīšanu, jo vienā brīdī bērniņa ienākšana dzīvē var kļūt pat nedaudz biedējoša.

Un, tuvojoties brīdim, kad mūsu lolojums ieraudzīs šo pasauli, es domāju un mani pārņem lepnuma apziņa, ka būs kāds, kurā likt savu labāko daļu un kuram palīdzēt veidoties par kaut ko labu šai pasaulei.

 Savu Cālīti es gribētu izaudzināt par labu cilvēku, dvēselisku. Lai viņš nav vienkārši „foršs čalis”, bet foršs jauns vīrietis, lai viņam svarīgākās būtu tieši tās vērtības, kas ir manī, manā vīrā, - lielā ģimenes mīlestība. Lai viņš teiktu draugiem nevis, ka viņam pie senčiem jābrauc, bet – jābrauc pie vecākiem, kurus viņam vienmēr gribas satikt. Lai ir patiesa cieņa un mīlestība. Lai viņam 20 gados gribas vest savus draugus pie sevis uz mājām un ar lepnumu ievest savās mājās un teikt, ka tie ir viņa vecāki un viņa draugi te vienmēr ir laipni gaidīti. 

Sirds dziļumos mans sapnis būtu dzemdēt vairākus bērnus, lai tad, kad būšu jau cienījamā vecumā, man Ziemassvētkos būtu pilna māja, kas dunētu no mazbērnu un mazmazbērnu soļiem un smiekliem un visas saimes mīlestības.

Šobrīd mūsu puisītim Adrianam ir jau 2 mēneši un es viennozīmīgi varu pateikt, ka tas ir skaistākais, kas ar mums varēja notikt!