Ķermeņa masāža
20.05 15:30-16:30
Izpārdots
Iepazīsties ar Kristīni jeb kā viņas draugi viņu sauc- ar "bēgošo līgavu"!
1. Vārds, uzvārds, Niks Māmiņu Klubā
Kristīne Irma Vanaga, niks Suplacivit
2. Vecums
Esmu divdesmit septiņus gadus veca.
3. Kur Tu dzīvo?
Dzīvoju Jelgavā kaimiņos Alunāna muzejam, bet bērnību un jaunību pavadīju pretī Alunāna parkam
4. Ar ko Tu nodarbojies? Varbūt Tu strādā vai mācies?
Tagad pašlaik esmu nodevusies aktīvai darba meklēšanai, jo meitai jau ir gads un divi mēneši, kā arī iesaistījusies sieviešu organizācija, kur rīkojam pasākumus lekcijas utt. Nu un, protams, lielāko manas dzīves daļu aizņem mana meita Elizabete, ar kuru mēs cenšamies apmeklēt visus iespējamos pasākumus bērniem utt.
5. Vai Tev ir otrā pusīte? Kā viņu sauc?
Es nesauktu viņu par otru pusīti- manu bērna tēvu sauc Sandis.
6. Cik gadu jūs esat kopā? Ja esat precējušies, pastāsti, kad apprecējāties!
Esam ļoti ilgi kopā- lai gan faktiski- te kopā, te šķirti jau no 2000.gada, pēdējo reizi aizgāju projām, kad bērnam bija četri mēneši, laikam nespēju nodzīvot laukos, vai kā citādi- zinu, ka vaina nav viņā, bet manī- draugi jau smejas, ka mani varētu nosaukt par bēgošo līgavu, jo man paniskas bailes no saistībām. Tagad mēs satiekamies, atkal- es Jelgavā, viņš brauc ciemos pie mums ar meitu. Kad pirmo reizi viņu ieraudzīju zināju droši, man būs bērns no viņa- pagāja deviņi gadi, līdz tas notika, tagad esmu laimīga, jo man ir meita, lai gan tad laikam nepadomāju, ka bonusā nāk arī vīrietis… :)
7. Vai jums ir bērni? Pastāsti pāris vārdos par katru no tiem!
Man ir viena meita piedzima 07.02.2009. plkst. 18.20, 57 cm gara un svēra 3490g. Līdz ar bērna piedzimšanu sajutu tādu, kā savas dzīves piepildījumu.
8. Kāpēc bērnus sauc tieši tādā vārdā? Kas izvēlējās vārdu?
Bērnam vārdu izvēlējos es, neilgi kā uzzināju, ka esmu stāvoklī zināju jau droši, ka man būs meita, lai gan sonogrāfijas apskatēs Elizabetes dzimumu nevarēja noteikt līdz pat 29 nedēlai, bet es biju pārliecināta, ka man būs tieši meita un tad tā- es izrakstīju visus vārdus no kalendāra, kas man patika, man bija daži pamatnosacījumi, pirmkārt: skatījos, lai bēnam nenozagtu vienu vārda dienu, tātad, respektīvi, vārdadienai bija jābūt pēc februāra, otrkār: skatījos vārda skaidrojumu un visbeidzot treškārt: skatījos, lai šai vārdā būtu nosauktas spēcīgas personības, kā arī lai vārds būtu internacionāls un garš… Kristāmo vārdu Sarmīte bērnam deva krustvecāki, Elizabetes krustēvs ir mans brālis, kas līdzīgi, kā mani kristīja par godu Omītei arī Elizabeti kristīja, kā Sarmīti par godu viņas Omei. Ar bērna tēvu mums bija vienošanās vārdu dodu es, bet uzvārds bērnam būs viņa.
9. Ko Tu dari brīvajā laikā? Vai Tev ir kāds hobijs?
Kā jau iepriekš minēju- brīvo laiku, būtībā ir jāsaka tā, laiku, kas man paliek, kad neesmu ar savu meitu, lai gan esmu iemācījusies ļoti labi visos pasākumos, sēdēs, teātros utt. Ierasties kopā ar savu meitu, darbojos sieviešu organizācijā. Nu un, protams, ir vēl šādi tādi vaļas prieki, tamborēšana, izšūšana, arī adu un patīk gatavot ēst, kā arī esmu aizrāvusies ar erudīcijas spēlēm- vēl esmu riktīgs autodidakts. Kā arī, ja pašreizējos apstākļos spēšu atļauties gan laika, gan finansu resursos- turpināšu mācības…
10. Pats spilgātākais bērnības notikums.
Savu bērnību es ļoti labi atceros, man liekas, ka visa tā bija spilgta, es daudz braukāju, pa vasaru dzīvoju vasarnīcā, piedalījos dažādos pasākumos utt. Varbūt ceļojums uz Krusta Kalnu-man kā mazam bērnam bija ļoti liels piedzīvojums, vēl jo projām to atceros ar mazliet sakāpinātām emocijām.
11. Labākā rakstura īpašība. Kāpēc tieši šī?
Cilvēcīgums- muļķīgi- neesmu radīts politiķis, jo man ir ļoti augsta taisnīguma sajūta, kā arī bērnībā mācija- nedari citam to, kas pašam nepatiks. Un bieži vien pieķeru sevi pie domas, ka es varāk domāju par citiem nekā sevi, kā arī sev uzstādu krietni augstākas prasības ar mazāku atalgojumu un balvām, kā padotajiem, rezultātā- izdegu- vārda tiešākā nozīmē…
12. Kaitinošākā rakstura īpašība. Kāpēc tieši šī?
Cilvēcīgums- šeit runa ir tieši par manām prasībām pret sevi, par to, ka bieži par daudz domāju par visiem citiem un aizmirtu savus tuvākos, jo mliekas savējie jau sapratīs. Un man sirds sažņaudzas- tagad paklausoties ziņas- bieži raudu pie televizora- gribas palīdzēt visiem- bet visiem nekad nevar- varbūt jāsāk ar mazumiņu…
13. Kāda ir Tava muzikālā vai kino aizraušanās? Varbūt ir kāds iecienītākais aktieris, mūziķis, grupa?
Mana mīļākā filma jau gadu deasmitiem ir “Vējiem Līdzi”, Iecienītākais rakstnieks V. Igo un E.M. Remarks, bet grāmata O. Vailds "Doriana Greja ģīmetne"
14. Iecienītākais žurnāls/ grāmata, kas ikvienai māmiņai un tētim būtu jāizlasa!
Vienu brīdi biju aizrāvusies ar NEXT, jo saista tehnoloģijas, tagad mans favorītžurnāls ir Ilustrētā Zinātne, lai gan Ilustrēto Vēsturi arī nesmādēju. Reizi pa reizei nopērku Leģendas, LILIT, kā arī ļoti reti SANTU. Pēdējā laikā vairākums sevis interesējošo informāciju iegūstu no IT.
Es domāju, ka ikvienai māmiņai vai tētim būtu vismaz jāpalasa kāds no elektroniskajiem vecāku portāliem. Es grūtniecības laikā lasīju, gan Šūpulīti, gan Mans Mazais- esmu teorētiķe uzsūcu informāciju- bet pēcāk jālūdz palīdzība praktiskai pielietošanai, jo teorija no prakses ļoti atšķiras- un vislabākais šajos portālos ir tieši citu vecāku pieredzi salīdzināt ar speciālistu ieteikumiem- rezultātā izvilkt vidējo un rīkoties… :)
15. Vai jums ir mājdzīvnieki? Pastāsti par viņu!
Jā, Vilcē, kur dzīvo Elizabetes tētis, būdama sestajā grūtniecības mēnesī es Sandi pierunāju paņemt suņu puiku- vilks ar kaukāzieti krustojums liels un ļempīgs, bet mīļš, vārdā Radžers. Un Jelgavā man ir divi kaķi Morrics- piecus gadus vecs runcis, kā arī mazs ruds špicbuks, kurš Elizabetei ļoti patīk- vārdā Pipars.
16. Dzīves devīze vai moto. Varbūt visai ģimenei ir kāds kopīgs moto?
Lūzti, ja lauž, bet neļauj sev liekties…
/Aspazija/
17. Kas Tev ir mīlestība?
Jau no pirmās dienas mēs alkstam- mīlēt un tikt mīlēti. Daba vai Dievs, kurš nu kuram tuvāks, ir mūs kā zīdaiņus apveltījusi ar neatvairāmi piemīlīgu izskatu, kas tā vien nespēj vecākus atturēt no rūpēm , par mums. Rūpes un mīlestība ir neatdalāmas, jo ja mēs sakām, kādu mīlam, bērnu, māsu, brāli vai savu suni- gribot negribot mēs rūpējamies par to... Un būtībā jau ir tā, jo piemīlīgāks, jo bezpalīdzīgāks un parazitējošāks. Šeit var sākt vilkts paralēles- zīdainis- bez mātes un tēva rūpēm vispār nevar pastāvēt, mazs bērns- jauks un mīļš, kurš tā vien pieprasa vecākus vai no ādas līst laukā, lai tam izdabātu, un tā mēs varam turpināt, arī kucēns, kurš pats nevar viens izdzīvot ir mazs un pievilcīgs. Vai skaistumam ir kāds sakars ar Mīlestību? Varbūt cilvēks ar laiku iemācās izmantot savu vizuālo izskatu ? Mēs visi skaidri apzināmies, ka kucēns, kurš ir sajutis cilvēka rūpes- mūžu paliks tam uzticīgs, bet vai tā ir ar cilvēku? Vai bērns mātei jūtas parādā par rūpēm, vai dēlam ir vainas apziņa par mātes sirmajiem matiem un meitai par tēva pāragro sirdstrieku? Vai vārdiem līdz nāve mūs šķirs ir analoga jēga, kā pirms pāris gadsimtiem? Varbūt mūsdienās neprot vairs mīlēt? Vai nezina- kas ir mīlestība?
Latīņu valodā mīlestība ir plašāk definēta- mīlestība pret vecākiem- vecākiem pret bērniem, mīlestība pret brāļiem, māsām, draugiem, mīlestība pret Dievu, mīlestība pret sevi, mīlestība pret ēdienu un visbeidzot seksuālā mīlestība. Mums, kā latviešiem ir jāaprobežojas, ar mīlestību, garšu, egoismu un kaisli. Šo vardu trūkums vairāk vai mazāk, manā uztverē, ierobežo arī jūtas, jo kā lai es zinu ko jūtu, ja nezinu, kā to definēt? Lai gan nezināšana neatbrīvo no atbildības un atbildīgi mēs esam pasaules priekšā.... Jo vai aiz milzīgas mīlestības pret cilvēci mēs ļaujam tai mirt badā? Varbūt aiz neierobežotas mīlestības pret sevi mēs nobarojamies un aptaukojamies. Iespējams, aiz neizsakāmas mīlestības pret savu ģimeni, mēs visu laiku pavadām darba un neredzam, kā mūsu bērnus izaudzina aukles, vecās mammas (tēti) un skolas audzinātājas (tāji), ļoti ticams, ka tieši šo pašu jūtu vadīti mēs pēcāk pārmetam tuvajiem cilvēkiem, kas grūtā brīdī mūs balstījuši- pašu bērnu naidu un dusmas. Piemēram: „Jo redz- mans Kārlītis, bija tik labs puika, bet skola viņu samaitāja un tagad mājās no vecākiem naudu zog, vai tiešām skolotāja nevarēja iemācīt... !” Un neredzam mēs, ka šādi bērns pievērš sev uzmanību, jo jau sen par labajiem darbiem viņš netiek slavēts, bet kā rodas problēmas tā vecāki atceras, ka nevar no visa atpirkties. Bet vai tas nav vecāku pienākums- skolas uzdevums ir izglītot, vecāku audzināt- un ja bērns nezinās, faktiski, ja bērna māte, vai tēvs nebūs ielicis viņam pūra, kas ir labs, kas ir slikts, ko drīkst, ko nedrīkst utt. Tad jau jaunais cilvēks būs gaužām apjucis saskaroties ar plašo pasauli. Alkās pēc mīlestības viņš meklēs atzinību vienaudžu acīs, kuri, iespējams ir saskārušies ar analogu audzināšanas trūkumu, ņirgāsies par jauno naivo pusaudzi, izmatos tā lētticību un varbūtēji arī letāli gadījumi, kas Latvijā jau ir bijuši un lieki būtu pieminēt ASV plašo šaudīšanos, jo ne jau tikai ieroču pieejamība ir vainojama apšaudēs, viss sākas no mūsu pirmās dienas. Un protams, arī vecāki, kuri kaisli jauc ar patiesu mīlestību, kuri nezin, kas ir cieņa, pateicība utt. Nevarēs to iemācīt saviem pēcnācējiem- šeit rodas tāds, kā apburtais logs un ar katru paaudzi pasaule paliek arvien mazāk izglītota...
Un te varbūt ar mani kāds strīdēsies- bet ar ko mēs atšķiramies no dzīvniekiem- Bībelē teikts ar dvēseli- bet dvēsele ir mīlestība un zinātniski, dažādos eksperimentos testēts ir pat pierādīts, ka mīlēt var tikai tas, kurš ir mīlēts un audzināts, jo mēs visi, gribam vai negribam to atzīt piedzimstam, kā balta lapa un sākotnēji tur raksta mūsu vecāki, skolotāji, draugi un tikai tad kad esam nevis pieauguši, bet nobrieduši paši spalvu ņemam rokā un savu dzīvi krāsojam. Jo mīlestība nav pateicība, kā tas ir sunim, kurš tev saka paldies par rūpēm un maizi- tu esi viņa vadonis un sunim ir instinktīvi ielikts bez ierunu pakļaušanās savam vadonim. Bet cilvēks, vai cilvēks vienmēr jūtas pateicīgs par dienišķo maizi. Vai mēs jūtamies parādā tiem, kas mūs izglītojuši- vairākums gadījumu nē! Jā, mēs vienreiz gadā atceramies- ģimeni (ģimenes dienā), skolotājus (zinību dienā), mātes (mātes dienā) un tagad jau ir arī tēvu diena, jo tēti sajūtās diskriminēti, ka viņus neapsveic vienreiz gadā... Un kad mēs pasakāmies vecai mammai par viņas grumbaino rūpju savilkto seju un siltajām vilnas zeķēm, kas neļāva mums ziemā salt, kad vecamtēvam, par braucienu uz zoodārzu ar neierobežotu saldējuma daudzumu un neiztrūkstošu atbalstu savas dzīves garumā. ...Ar kallu uz marmora plāksnes un asaru tekošu pār vaigu, ar nožēlu, par to, ka viņi tev likās pašsaprotami.
Viss sākas ar mīlestību:
...Negulētas naktis un dienas, kā pa sapņiem
Mēs visu citu atstājam novārta,
Lai baudītu mirkļus, kas veltīti mums diviem...
/I. Zaļuma/
Tā klusi ne saukta ne aicināta piezogas pie mums un mēs pat pamanīt nespējam, kad tā jau pārņēmusi mūs savā varā. Bez mīlestību mirklis pārvēršas mūžībā un mūžība saraujas līdz mirklim, kad mīlestība ir klāt- ziedi, kas zīmēti smaržo un mēness spīd spožāk par sauli...
Tā mēs varam rakstīt un rakstīt. Tā ir iemīlēšanās- ne pa velti tautā ir teiciens „Rozā brilles”, patiesībā jau tā nav, tikai mūs daba tā māna, jo iemīlēšanās laikā smadzenēs izdalās pastiprināti laimes hormons- kas arī liek izskatīties krāsainākai pasaulei... Mēs esam radīti, lai radītu pēcnācējus un mūsu suga neizmirtu. Jo bērns ir mīlestības auglis. Vēlāk mūs vada mīlestība pret bērnu, pēcāk pret mazbērniem utt. Tas ir apburtais logs... Bet tomēr, viss sākas un beidzas ar mīlestību.
Tad kas ir mīlestība? Skanēs gaužām vienkārši- instinkts, kas vada mūs. Mēs ēdam to, kas mums garšo, bet par to, kas mums garšo ir atbildīgas mūsu smadzenes, jo tās vislabāk zina, kas organismam ir nepieciešams, mēs iemilamies tanī cilvēkā, kurš ir ideāls reproduktīvās atražošanas ziņā un šeit arī ir tas, nevis skaistie iemācās izmantot savu vizuālo izskatu, bet skaistums dara cilvēku trauslāku, vājāku utt., tā dabā ir iekārtots- arī gulbis ir praktiski neaizsargāts pret ienaidniekiem- bet mēs jūsmojam par pāvu tēviņu cēlumu, lai gan neizprotam to astes praktiskumu, jo vienīgā nozīme šīm krāšņajām spalvām ir iegūt pēc iespējas lielāku, piekrišanu no pretēja dzimuma puses- tātad veidot savas sugas turpinājumu. Arī cilvēku vada šis dziņas, bet mēs atšķirībā no dzīvniekiem esam „ Intelektuāļi” un šis sajūtas, kas dzen mūs izdzīvot saucam par mīlestību. Jo mīlestības vadīti, mēs augām dienām strādājam, mīlestības vadīti, mēs karojam, mīlestības vadīti mēs arī radam pēcnācējus un dēļ mīlestības nekad nekas nepietiek- vajag tālāk, augstāk, stiprāk...
Mums ir jāmācās izprast savas jūtas, emocijas, jo tas nav tā, kā apdedzināt roku un ir rēta, bet salauzta sirds sāp tūkstošs reiz vairāk, kā lauzta roka, skumjas sejā atstāj vairāk grumbu, kā grims un mati ātrāk izkrīt no stresa nekā no vecuma...
18. Citiem iesaku.
Skanēs gaužām vienkārši- bet domāt vairāk par citiem, jo 2+2 var būt arī pieci, ja mēs visi vienoti ar mazumiņu sāksim es ticu, ka šo pasauli padarīsim labāku. Jo kā tagad notiek- katrs cīnās par sevi- un tad jautājums kur ir tauta???? Kapēc mēs kādreiz varējām, bet tagad kapitālisms mūs ir samaitājis un mēs jau cilvēku vērtējam nevis pēc viņa devuma, rakstura, bet maka biezuma, amata utt. Tas ir truli. Sāksim saskatīt cilvēku dvēseles, palīdzēsiem viens otram piecelties, sasildīsim ziemā un pasaule būs labāka… Jo tas ir patiesi- labāk simts draugu nekā simst latu… Un ne jau par velti ir teiciens, ja cilvēks ko ļoti, ļoti no sirds vēlās, tad visa pasaule sadodas rokās, lai viņa vēlēšanās piepildītos- es ļoti vēlos, lai mēs paliktu cilvēcīgāki…