Čīkstēšana : kāpēc tā notiek un ko darīt ?

Sasniedzot pirmsskolas vecumu, vecāki domā- nu mans bērns vairs neraudās, jo bērns prot runāt un teorētiski viss ir izrunājams. Tomēr ne vienmēr tā notiek realitātē. Kāpēc bērni čīkst pirmsskolas vecumā, skaidro psiholoģe Diāna Zande.

Kāpēc pirmsskolas vecuma bērni čīkst ?

Tavs pirmsskolnieks uzticas pieaugušajam it visā, tāpēc bērnam ir nepieciešama pieaugušo uzmanība, lai iegūtu lietas, kas nepieciešamas un tas var būt patiesi liels izaicinājums. Gaušanās jeb čīkstēšana ir skaņa, ko bērni rada, kad jūtas bezpalīdzīgi un paaugstinot toni, vēlas pievērst kād auzmanību.

"Bērni dara to, kas strādā, un čīkstētājs gaida atbildi- jebkādu atbildi," atzīst psiholoģe Diāna Zande.  

Ko darīt, ja bērns čīkst?

Definē to. Pirms nospiest „Beidz čīkstēt!” pogu, pārliecinies, ka bērns zina, par ko ir runa. Pieaugušie bieži vien pieņem, ka bērns zina, kas ir čīkstēšana un saprot, cik briesmīgi tas skan, tomēr ne vienmēr tas tā notiek. Reizēm bērni vienkārši nedzird atšķirību starp čīkstēšanu un normālu runāšanu. Ja bērnam ir problēmas ar izpratni par to, ieraksti bērna balsi čīkstēšanas brīdī un normālas runāšanas laikā. Kad abi ar bērnu esat labā garastāvoklī, nospēlē ierakstu un pārrunājiet šo tēmu. Paskaidro, ka čīkstēšana izklausās kaitinoši un kopīgi pamēģiniet „labas” un „ne tik labas” balsis- iespējams, ka bērns sāks smieties, kad dzirdēs Tevi runājam čīkstošā balsī.

Izproti sava bērna vajadzību pēc uzmanības. Pirmsskolnieki reizēm izmanto čīkstēšanu, kad viņi ir mēģinājuši piesaistīt vecāku uzmanību, bet tas nav izdevies.

„Tieši tāpēc nereti čīkstēšana sākas brīdī, kad runā ar kādu citu pieaugušo un nevari pievērst bērnam uzmanību,” stāsta Diāna Zande. „Īsāk sakot, tajā laikā, kad vecāki ir koncentrējuši uzmanību uz kaut ko citu, bet bērnam tieši tajā laikā ir nepieciešama pieaugušo palīdzība, bet netiek tā saņemta, sākas čīkstēšana.”

Ikreiz, kad bērns kaut ko palūdz, mēģini atbildēt pieklājīgā tonī, mēģini atbildēt uzreiz, kad tas ir iespējams. Protams, vecāki noteikti negribēs ierādīt pirmsskolniekam, ka bērns var saņemt mammas vai tēta uzmanību ikreiz, kad viņš to vēlas, piemēram, kad sarunājas divi pieaugušie, tāpēc bērnam ir nepieciešams paskaidrojums.

Iesaki bērnam teikt: „Ja tas ir patiešām svarīgi, pieklājīgi pārtrauc mani bez čīkstēšanas un es Tev neatteikšu. Tomēr, ja Tu vari uzgaidīt, lūdzu, izdari to.”

Ja esi kāda procesa vidū, pārtrauc uz brīdi nodarbi, lai uzzinātu, kas bērnam nepieciešams un atbildi bērnam: „Es zinu, ka pašreiz Tev ir vajadzīga palīdzība; lūdzu, uzgaidi 3 minūtes un es palīdzēšu Tev.” Pārliecinies, ka uzgaidīšanas laiks ir reāli izmēram, jo pirmsskolas vecuma bērni parasti pacietīgi var būt 5 minūtes. Noteikti nesaki „vēlāk”, kas ir neizmērojams laiks. Neaizmirsti pēcāk paslavēt bērnu par gaidīšanu.

Parādi labāko veidu, kā atrisināt problēmu. Reizēm bērni čīkst tāpēc, ka viņi nespēj izpaust un identificēt savas sajūtas. Vari teikt: „Es redzu, ka Tu esi bēdīga. Tas ir tāpēc, ka nevari šodien doties ciemos pie Lauras?” Tas palīdzēs virzīt sarunu uz priekšu.

Pirmsskolas vecuma bērns ir pietiekami veci, lai saprastu, kā Tu jūties, kad bērns čīkst, tomēr nav iesākams moralizēt tad,kad bērns ir aizkaitinās. Kad abi ar bērnu esat mierīgi, saki: „Man nepatika, kā Tu šajā pēcpusdienā prasīji saldējumu. Ja Tu patiešām kaut ko vēlies, Tev ir labākas iespējas to iegūt, ja paprasīsi to normālā tonī.”

Neaizmirsti pavadīt ikdienā laiku kopā ar bērnu, kopīgi palasot grāmatas, spēlējot spēles vai vienkārši izklaidējoties. Kad bērns ir labi uzvedies, paslavē viņu par labo toni. Kad bērns redzēs, cik patīkama ir kopīga laika pavadīšana, kad nenotiek čīkstēšana, ar laiku šī „čīkstēšana” izslēgsies.

Izvairies no čīkstēšanas ierosinātājiem. Bērni kļūst kaprīzi un čīkstoši, kad viņi ir noguruši vai izsalkuši. Vest izsalkušu bērnu uz pārtikas veikalu pirms pusdienām, gaidot, ka bērns pacietīgi sēdēt iepirkumu ratos, ir lieki, tāpēc paēdiet pusdienas un dodieties tad kopā uz veikalu vai arī uzkodiet veselīgas uzkodas pa ceļam uz veikalu. Dzīve noteikti būt daudz vieglāka, ja apzināti ikdienā neienesīsi čīkstēšanas ierosinātājus, piemēram, pēc gara pasākuma apmeklēšanas ar kājām doties uz mājām. Atliek vien pajautāt, ko gribētu bērns, un jūs noteikti nonāksiet pie kopsaucēja.

Esi nelokāma. Vienalga, vai bērna prasība ir pamatota vai nepamatota, savā lēmumā esi nelokāma. Saki, piemēram, „Es nesaprotu, kad Tu runā šādā tonī. Lūdzu, runā normālā balsī un es priecāšos Tev atbildēt.” Saglabā balss toni un sejas mīmiku neitrālu.

Tomēr daži pirmsskolas vecuma bērni labāk reaģē uz vizuālu darbību: turi rokas pie ausīm un piever acis kā signālu bērnam, ka dzirdi viņa čīkstēšanu. Vēl svarīgāk ir turpināt iesākto un nepadoties, jo bērns nemitīgi pārbauda vecāku robežas, gaidot, kad vecāki beidzot padosies

Tikpat svarīgi kā būt nelokāmai ir reaģēt uz bērna uzvedības maiņu. Kad bērns sāk runāt normālā balsī, uzreiz atbildi viņam, lai bērns iemācītos, ka tas patiesi strādā. Esi iejūtīga un atbalstoša: „Es zinu, ka Tu vēlies rotaļāties, bet ir jau vēls un laiks gulēt.”

Esi vai vismaz izliecies, ka esi vienaldzīga. Pēdējā lieta, ko Tu vēlies, ir iemācīt pirmsskolniekam čīkstēt un niķoties publiskā vietā, jo tas ir reāls instruments bērna rokās, lai iegūtu to, ko vēlas. Vienalga, kur Tu esi, ar ko Tu esi kopā vai kāds ir Tava bērna balss tonis, paliec vienaldzīga. Nepadodies un nesaki: „Ak, ej un dari visu, jo gribi!” Pat tad, ja piekāpsies un pakļausies bērna čīkstēšanai un uz brīdi tā beigsies, tā turpināsies nākamajā reizē atkal un atkal..

Vai arī Tavs bērns mēdz čīkstēt bez iemesla? Kā Tu rīkojies šajā situācijā?