Ciemos bija tik labi, ka bērns aizmirsa knupi

31. Mar 2012, 00:00

Ciemos bija tik labi, ka bērns aizmirsa knupi jeb stāsts par to, kā Ernests atradinājās no māneklīša

Ernesta draudzība ar knupi ilga tieši 1 gadu , 9 mēnešus un 2 nedēļas. Nu ir pagājis vairāk nekā mēnesis kopš knupis mūsu mājās vairs netiek lietots un droši varu teikt, ka manam bērnam ir sākusies bezknupja dzīve. Ju hūūū!

Mūsu dēlēns knupi sāka lietot jau pirmajā dzīves nedēļā.

Knupis bija gan mierinātājs koliku un zobu nākšanas laikā, gan līdzeklis, kā ātri un bez skandāliem iemigt. Knupis vienmēr stāvēja plauktiņā – bērnam neaizsniedzamā vietā un tika lietots tikai lielu kreņķu un iemigšanas vajadzībām. Taču, tuvojoties, bērna gada vecumam, sāku pastiprināti domāt par to, ka nu jau mans lielais, staigājošais bērns daudz labāk izskatītos bez šī gumijas draudziņa. Nelietot knupi dienā un āra pastaigās bija viegli, bērnam bija simt un viena lieta, ar ko nodarboties un knupis nebija ne prātā, arī lielu kreņķu gadījumā bērnu centāmies novirzīt uz citām domām - kaut ko interesantu parādīt, ieslēgt radio, pienest pie loga, nevis mierināt ar knupi. Tas bija pirmais solis uz atradināšanos, taču grūtākais vēl bija priekšā...

Bērns aizmiegot, gan pusdienlaikā, gan uz nakti vienmēr pieprasīja knupi, ja vien tas nenotika braucot vai galējā noguruma pakāpē. Cenšanās aiziet gulēt bez knupja vienmēr beidzās ar brēku bērnam un pamatīgu nervu stresu man. Tādēļ līdz 1, 4 mēnešu vecumam, krītot gan diendusas, gan nakts snaudā bērnam tika tas prieks iemiegot lietot knupi. Tiklīdz bērns bija aizmidzis knupis tika aši izņemts un nolikts plauktā. Tā kā Ernests nebija no mierīgajiem gulētājiem, tad knupi nācās izmantot arī dziļās nakts stundās, kad sākās brēka.

Beidzās vasara, sākās rudens un nolēmām sākt arī jaunu posmu ceļā uz bezknupja dzīvi, proti, arī diendusā pārtraucām lietot knupi. Tiesa gan, nācās mainīt gulētiešanas paradumus – ja pirms tam bērns dienas miegu iemiga minūtes laikā un savā gultiņā, tad tagad iemigšana notika lielajā gultā blakus mammai un tas prasīja apmēram pusstundu. Lai bērnam nerastos vēlme pēc knupja, tiklīdz bijām gultā ,sāku stāstīt bērnam pasakas. Pirmajās reizēs izskanēja saucieni pēc knupja, bet bērns nedēļas laikā bija apradis ar jauno rituālu. Tagad atlika tikai pēdējais posms – vakara iemigšana un nakts.

Tas bija daudz, daudz grūtāk un prasīja daudz vairāk pacietības, taču tas bija tā vērts. Vakaros mūsu mājās bērnam jau bija skaidrs vakara rituāls, kas atkārtojās dienu no dienas un bija jau pamatīgi iesēdies mazā cilvēka apziņā. Ikvakara izdarību ķēdītē : zobu tīrīšana – silta pidžama- miega zaķis – spilvens- knupis – miedziņš ,nedrīkstēja izlaist nevienu posmu. Protams, mazais cilvēks visvairāk pārdzīvoja tieši mēģinājumus pierunāties iet gulēt bez knupja. Neskaitāmas reizes mēģināju bērnu nolikt gulēt bez knupja. Šie mēģinājumi ilga sākot no 5 minūtēm līdz pat trim stundām, bet vienmēr cieta neveiksmi, bērns brēca un sauca pēc sava knupīša : „tupi, tupi, tupīti.” Sapratu, ka bērns vēl nav gatavs bez lieliem pārdzīvojumiem šķirties no māneklīša un uz kādu laiku metām mieru.

Pienāca ziema, un atkal jauns pavērsies bezknupja dzīvē. 1, 8 g. vecumā bērns pirmoreiz devās uz ciemošanos pie vecmāmiņas pa nakti. Mazliet satraucos par nakts miegu, aizmigšanu ne tik ierastā vietā, nakts celšanos un tamlīdzīgām lietām, taču labprāt bērnu palaidu ciemoties, neaizmirstot iedot līdzi ne pidžammu, ne miega zaķi, ne knupi, pie kura bērns bija tā pieradis. Tovakar bija noticis brīnums. Bērns iemiga un visu nakti pavadīja bez knupja. Atrašanās citā vidē bija likusi bērnam aizmirst, ka uz pasaules pastāv tāds knupis. Sapratu, ka nu varam mēģināt nelietot arī mājās.

Mājās gan negāja tik spoži. Vakaros atkal un atkal, tiekot savā gultā zem segas kopā ar savu miega zaķi, atkārtojās saucieni pēc knupja. Nelīdzēja ne runas par to, ka puiks jau liels, ne izdomājumi, ka knupi ezis aiznesis uz mežu, ne iemigšana mūsu gultā. Nelīdzēja nekas. Tad nu pēc nakts vecmāmiņas mājās knupis atkal kļuva par ikvakara iemigšanas sastāvdaļu. Pienāca otrā nakts pie vecmāmiņas – knupis atkal palika nelietots. Secinājums – knupi vajag tikai mājās. Risinājums – ciemoties kaut kur tik ilgi līdz knupis aizmirstas.

Pēc trim nedēļām devāmies ciemos pie otriem vecvecākiem uz laukiem, palikšana bija plānota uz divām nedēļām. Devos tur ar vislielākajām cerībām. Pirmais vakars bija grūts, bērns tik divas reizes ieminējās par knupi, nemaz neiespringa uz knupja pieprasīšana, tomēr varēja manīt, ka nomierināties, noskaņoties gulēšanai ir ļoti grūti, čīkstēšana stundas garumā. Man par atvieglojumu beigās tomēr iemigām bez knupja. Arī nākošo, aiznākošo vakaru. Knupi nomainījām pret pasaku, pret sarunām, pret iemigšanu kopā ar vecākiem. Viss ritēja savu gaitu, vienīgi naktis bija gaužām nemierīgas, bet kaut kā jau turējāmies. Divas nedēļas bez knupja bija izturētas.

Atgriezāmies mājās un pirmajā vakarā bērns, nokļūstot savā gultā, uzreiz pieprasīja knupi, es tēloju, ka nedzirdu un devos uz vannas istabu tīrīt zobus. Kad atgriezos, tētis bērnu jau bija sagatavojis tam, ka tūlīt nāks mamma un stāstīs pasaku. Tikko sākās pasaka, arī knupis aizmirsās. Atgriežoties mājās ieviesām arī jaunu mērķi – iemigt bez knupja tikai savā gultiņā. Sākumā naktis bija ļoti nemierīgas, bērns pa nakti cēlās pat līdz 7 reizēm, raudāja, prasīja pasakas. Tad nu sēdēju pie bērna gultas trijos naktī un stāstīju pasakas par tārpiņiem, ziloņiem, zaķiem, ko nu katrreiz bērns pieprasīja, klanījos, bet lielajā gultā pie sevis bērnu naktī neņēmu, jo nevēlējos, ka knupis tiek aizstāts ar gulēšanu vecāku gultā. Ar laiku arī naktis kļuva mazliet vieglākas, tagad esam tikuši līdz tam, ka bērns mostas aptuveni divas reizes naktī, parasti, ja ir nospārdījis segu. Apsedzam un guļam visi tālāk.

Tā nu esam vairāk vai mazāk veiksmīgi nonākuši līdz dzīvei bez knupja. Cīņa nebija viegla, bet, atklāti sakot, domāju, ka būs trakāk. Mūsu gadījumā vides maiņa un korekcijas ikvakara rituālos bija tie divi faktori, kas padarīja atradināšanos vieglāku. Tā nu savu 2 gadu jubileju, kas tuvojas straujiem soļiem, Ernests sagaidīs bez knupja. Mani kā mammu tas tikai iepriecina.