Ar visām krīzēm ir iespējams tikt galā!

Ja man kāds pāris mēnešus atpakaļ būtu teicis, ka es rakstīšu par panākumiem disciplīnā un komunicēšanā, atteiktos tam ticēt, jo vēl pirms pāris mēnešiem ar savu bērnu es netiku galā.

Gustavam pēdējais pusgads ir nācis ar ļoti daudz pārmaiņām- viņš šobrīd dzīvo citā valstī un mācās runāt citā valodā, ir apguvis podiņmācību un no tiešām "neglītā pīlēna" ir pārvērties skaistā un cēlā gulbī. Ceru, ka Jūs saprotat, ka runa neiet par vizuālo izskatu. :)

Kliegšana, absolūta vecāku ignorēšana un neklausīšana bija mūsu sabiedrotais.Biju izmisusi, jo sapratu, ka man pār savu bērnu nav nekādas kontroles un respekta no viņa puses. Bija jārīkojas,jo emocionāli jutos iztukšota. Diena pēc dienas, viena vienīgi strīdi un stress. Sapratu, ka tam visam ir jāliek trekns punkts, jo šādi turpināt nedrīkst. Ar savu neuzņēmību es tikai kaitēšu savam bērnam, jāmainās ir man, lai mainītos mans bērns.

Pēdējais piliens bija konkrēta diena, kuru iesākām ar spēļlaukuma apmeklējumu, kurš izvērtās par mulčas mešanu virsū citiem bērniem un kliegšanu, kad neatļāvu darīt ārkārtīgi bīstamas darbības spēļļaukuma namiņā. Tālāk sekoja veikala apmeklējums, kura laikā Gustavs man iekoda rokā, jo atsacījos pirkt rotaļlietu, kuru viņš bija sev noskatījis. Vakarā devāmies vakariņot ārpus mājas un gaidot maltīti, dēls atļavās mētāt galda priekšmetus, jo kā viņš paziņoja- esot pārāk ilgi jāgaida. Vai nav maziņš velnēns?!

Lieki teikt, ka dēla uzvedība radīja ļoti lielas domstarpības mūsu, vecāku, starpā. Mājās atmosfēra kā uz nažiem, dēls nevaldāms un pati emocionāli iztukšota. Jārīkojas.

Sāku ar diezgan labu literatūru angļu valodā, kas man deva dažus lieliskus padomus, kā tikt galā ar hiperaktīvu un nevaldāmu bērnu.

Naughty step jeb mums " Palaidņu soliņš"

Sākumā šī metode nestrādāja un gandrīz jau atmetu ar roku, bet paklausīju intuīcijai, ka tieši manam nesavaldīgajam bērnam, kurš dusmu brīžos mani atsakās dzirdēt, šī metode būtu ļoti piemērota, lai nomierinātos. Ja mums ir kādas domstarpības, kuras nevaram mierīgā un cilvēcīgā ceļā atrisināt, runāšana pretī vai absolūti nepieļaujama uzvedība, dēls aizceļo uz palaidņu soliņa un sēž tur noteiktu laiku, kas ir atbilstošs kaitējumam, ko viņš ir nodarījis. Es izmantoju taimeri ar skaņu, lai pats bērns būtu par to informēts un nejustu, ka tā ir lieta, ko kontrolēju tikai es. Kad laiks ir iztecējis, dodos pie dēla un viņa acu augstumā, mierīgā tonī paskaidroju kādēļ viņam šeit nācās sēdēt un kas bija jādara, lai tas nenotiktu. Allaž seko bučas un apskāvieni. Ja godīgi, šī metode ir nesusi lielus augļus un ne jau tāpēc, ka viņš būtu iebiedēts no palaidņu soliņa, bet gan tāpēc, ka šinī laikā, kad mēs abi pārrunājām notikušo, viņš daudz ko saprot un izanalizē.

Veikala apmeklējums

Kā jau minēju, veikala apmeklēšana bija diezgan liels bieds man, jo pati, lai ātrāk tiktu galā ar iepirkumiem un nogurušu bērnu, iedevu rokās kādu rotaļļietu, ko varētu iegādāties un pati pieslēdzos veikala plauktiem. Protams, bērnam nav jāsaka divreiz par lietām, kuras viņš varētu izmantot savā labā, tādēļ histērija, pat košana un krišana gar zemi bija mūsu sabiedrotais katrā veikala apmeklējuma laikā. Sāku ar to, ka ļāvu viņam raudāt un kliegt, tā parādot, ka ar to nepanāks iecerēto un pie kārtējās rotaļlietas netiks. Pēcāk es sapratu, ka bērnu vajag iesaistīt šini procesā! Tomēr nav nekāds mazais vairs, visu ļoti labi saprot. Šobrīd mēs uz veikalu dodamies ar sarakstu, dēlam ir konkrēts lietu skaits, kas viņam ir jāiemet groziņā. Pārzinot veikala izkārtojumu, dēlam tiek zemie plaukti un neplīstošu produktu meklēšana. Viņš ir aizņemts, nodarbināts un ļoti lepns, ka mamma viņam ir uzticējusi šo svarīgo pienākumu.

Došanās laukā/ēdināšanas iestāžu apmeklēšana

Nonācu pie secinājuma, ka mans bērns vienkārši bija aizmirsis komunicēt ar citiem bērniem. Jā, šeit ir pāris manu kolēģu vai kaimiņu bērni ar kuriem Gustavs vairāk vai mazāk tiekas, bet tas nav pietiekoši, jo mājās nav jādalās nedz ar mammu, nedz ar tēti. Nolēmām Gustavam nedaudz bagātināt ikdienu, sākot apmeklēt Rotaļu Grupu, kas ieviesa korekcijas un nedaudz "nolika pie vietas". Kad uzvedība bija manāmi uzlabojusies, pieteicāmies mākslas skoliņai un dejošanas nodarbībām, šobrīd jau Gustavs ir sagatavots dienai bērnu dārzā, jo ir iejuties bērnu kolektīvā un jūtas par sevi drošs. Tas dod drošības sajūtu man, kas ir būtiska, jo emocionālā saikne mums ir ļoti spēcīga.

Ja mēs dodamies pusdienot ārpus mājām, rēķinamies ar konkrētu laiku, kas ir "jānīkst", lai sagaidītu kādu dzērnienu un maltīti. Pieaugušajiem tā ir ierasta lieta, bet mazam bērnam tas var būt diezgan liels pārbaudījums, tāpēc allaž nodrošinamies ar zīmuļiem un zīmēšanas bloku, lai Gustavs ir nodarbināts un negarlaikojas. Mašīnas īsti nederēs, īpaši, ja esam izvēlējušies kādu klusāku vietu, kur cilvēki nāk ne tikai baudīt ēdienu, bet gan arī atmosfēru. Šī tehnika lieliski strādā un šobrīd aizvien biežāk izvēlamies doties vakaros ārpus mājas, kas noteikti uzlabo mūsu ģimenes attiecības, jo vairāk brīžus pavadam visi trīs kopā.

Pie šādiem pāris secinājumiem esmu nonākusi, ceru, ka kādai tie noderēja. :)

Citreiz pastāstīšu, kā tikām galā ar gulēšanu savā gultā un savā istabā!

Jauku dienu,

Gustava mamma Anete.