Nepabeigtais stāsts jeb soli pa solim podiņapmācībā

Ilgi nesaņēmos par šo rakstīt, jo vienmēr likās – vēl jau nekas tā īsti nav sasniegts, vēl jāizdara tas un tas, lai varētu dalīties pieredzē un gūtajās atziņās. Tad nospraudu mērķi – kad nedēļu naktīs būs bijusi sausa gulta, tad apsēdīšos un rakstīšu. Pagājušā bija 8.nakts pēc kārtas, kurā gulta bija sausa… Atļaušos lietot tādus vārdus kā čura un kaka, jo tā šos galaproduktus tomēr sauc lielākoties visās mājās.

Viss sākās pagājušā vasarā. Jā, zināju, ka bērns vidēji pusotra gada vecumā vien sāk apzināties, kas notiek ar viņa izvadorgāniem. Lai ko teiktu mammas, kurām bērni uz podiņu sākuši iet līdz gada vecumam, nu es zinu, kā tas viss izskatās. Pirmkārt, jau tādeļ, ka uz podiņu gada vecumā bērns pats nemaz tā viegli apsēsties nevar!

Vispār mūsu mazais sākums bija 8 mēnešu vecumā, kad iemācījās sēdēt. Vienu dienu pasēdināju, pēc pirmā atstātā sasnieguma saslavēju ļoti, nākošā dienā jutu, ka bērns sāk prasīties. Atzīšos – toreiz es nebiju tam vēl gatava, bet, mājās esot, liku uz poda, kā jutu, ka prasās. Bija jau decembra mēnesis, tātad laukā tik mazu bērnu bez pampera vest nekādā gadījumā nedrīkstētu. Un tas visu izjauca – pēc pāris dienām bērns pārstāja prasīties. Nu nekas, lai jau tā ir, nodomāju – būs vasara, sāksim tā nopietnāk. Taču bija viens BET – sākot staigāt, bērns nudien uz poda apsēdināms nebija. To varēja vien ar turēšanu un skaļu bļaušanu, taču tas nešķita normāli.

Pienāca jūlijs, puika bija sasniedzis 1 gada un 3 mēnešu vecumu. Prātā nebija domas, ka ir īstais laiks podiņa apgūšanai. Tad kāds mūsu tuvinieks nolēma izdarīt uz mums TĀDU spiedienu, ka salūzām – sākām bērnu piespiedu kārtā uz poda sēdināt, lai gan sākotnēji bijām nolēmuši gaidīt, kad viņš pats būs gatavs. Sākām gana maigi – ja nesēdās, nespiedām, bet mēģinājām pēc 10min atkal. Pa māju vilkām tikai apakšbiksītes, sākumā tajās liku marles autiņu, lai peļķe uz grīdas mazāka. Jau iegaumēju intervālu, pēc kāda bērns čurā, tad mēģināju likt uz podiņa, cerot laicīgi noķert. Ja nečurāja podiņā (un lielākoties to nedarīja), liku vannā un tecināju uz kājām siltu ūdeni. Pēc pāris dienām un neskaitāmiem desmitiem piečurātu un piekakātu biksīšu, slikti smaržojoša tepiķa, tētim izdevās varoņdarbs – vannā ielika podu, uzsēdināja bērnu un tad uztecināja silto ūdeni uz kājām. Bērns pačurāja podā! Tajā dienā tētim čurāja podā ik reizi, kad uzlika, pat bez ūdens tecināšanas. Man – nekādā ziņā! Nākošā dienā atļāvās podā čurāt arī man, podu turējām vannā, taču ūdens liešana uz kājām vairs nebija nepieciešama. Vēl pēc dienas jau čurāja uz zemes noliktā podā. Un tad sākām likt pēc režīma – pirms un pēc gulēšanas, pirms un pēc laukā iešanas, mājās esot – ik pa stundai. Arī diendusu gulēja bez pampera. Piečurāja gultu pirmajā diendusā, 10 mēnešu laikā tādi gadījumi bijuši vien kādi 3-4. Tā veiksmīgi ķērām čurāšanu, kakāt podā laikam bija zem bērna goda – to nedarīja. Ziniet, mana galvenā atziņa pēc tam bija – podiņapmācībā tas nedeva praktiski neko, izņemot ietaupījās nauda uz pamperiem!

Pa vidu bija dusmas, ka bērns, jau tik ilgus mēnešus likts uz poda, neprasās, kad vajag, arī turpina kakāt biksēs. Šad un tad abi ar vīru norāvāmies un sarājām bērnu, arī ar plaukstu pa dibenu uzšāvām. Ai, tas nebija labi, zinu, bet, atkārtošu vēlreiz, spiediens tuvinieka bija tiks liels, ka nedrīkstējām padoties, lai pierādītu, ka tomēr esam labi vecāki, pelnījuši tā tikt saukti. Tā bija mūsu cīņa, nevis īstais laiks bērnam.

Turpinājums bija šāds – kad pusgadu šādi bijām noņēmušies, bērns sasniedzis 1 gada un 9 mēnešu vecumu, vienu dienu viņš pats sāka iet uz podiņa! Un tas bija pavisam savādāk kā bijis līdz šim. Nekādas piespiešanas, nekādas līdzi sekošanas – viņš vienkārši gāja!!! Nebija problēmu arī ar kakāšanu podā – klikšķis bija noticis, viņš pats bija apguvis podiņu, nekādas piespiedu metodes, nekādas slavu dziesmu dziedāšanas, nekādas mantas, lai piesaistītu podam, tikai un vienīgi viņa paša izvēle un lēmums! Jā, pa retam arī līdz šim (šobrīd 2,2 gadi) gadās pa kādām piečurātām biksēm, bet tas tādēļ, ka viņš ļoti lēnām iemācījies prasīties. Līdz ar to ārpus mājām viņam bieži jāpārjautā, vai nav vēlēšanās podiņu apmeklēt. Ja ir, tad to pasaka, ja nav – tad negrib iet.

Pirmo nedēļu pa mājām staigāja bez biksēm, jo tās neprata novilkt, sēdās ar visām uz poda un darīja, kas jādara, nākošā nedēļā jau iemācījās biksītes novilkt, pirms sēdās uz poda, tad jau iemācījās gan biksītes, gan virsbikses vai šortus novilkt, vēl pēc mēneša jau veiksmīgi pats arī uzvilkt atpakaļ.

Lai arī naktīs nečurāja vai reti čurāja pamperī jau pēc gada vecuma, neskatoties, ka līdz 1,3g naktī 2x ēda pupu, apkures sezonā naktī prasīja dzert, kad aprīļa sākumā pārtraucām arī nakts pampera lietošanu, nez kādēļ sāka diezgan bieži piečurāt gultu. Tāpat es zinu, ka naktīs piečurāt gultu var bērni līdz pat skolas vecumam, tad nevarēju atbildēt uz pašas uzdoto jautājumu - kādēļ to pamperi likt, ja dienā viss norit tik veiksmīgi? Sapratu, ka daru to sevis dēļ, jo nezināju, ko iesākšu, kad tā gulta sagadīsies slapja. Tikai pirmā reize radīja satraukumu, pēc tam jau apradu ar situāciju.

Šobrīd varu teikt, ka vispār bez pampera bērns dzīvo nu jau pusotru mēnesi, zina pastāstīt, ka pamperus un knupjus lieto tikai bēbīši – nezinu, no kurienes viņš šo atziņu ieguvis.

Mūsu podiņapmācības īstais sākums galu galā nemaz nebija „mūsu”, bet gan bērna paša – viņš to apguva PATS, iestājoties tam vecumam, kad sākas „visu darīšu pats” periods!

Protams, nekas vēl nav beidzies. Viņam jāapgūst vēl vairākas lietas: jāsāk prasīties ārpus mājām ne tikai mums - vecākiem, bet arī omēm un citiem tuviniekiem, kas ar viņu mēdz būt kopā (rudenī – bērnudārza audzinātājām), jāiemācās, kad nepieciešams, laukā pašam bikses novilkt un uzvilkt, lai nokārtotu radušos vajadzību, jāiemācās dibens noslaucīt, jāiemācās pašam čurāt kā puikam – stāvus, šobrīd to lāgā nevar nemaz izdarīt, jo auguma proporcijas to neatļauj, tāpat jāiemācās naktī pašam vai nu paziņot vai iet uz podiņa, ja radusies tāda vajadzība. Tādēļ es podiņapmācību uzskatu par ilgstošu procesu. Tajā vienkārši ir vairāki soļi, kas jānoiet, bet, protams, viss sākas ar bērna spēju nosēdēt uz poda, kam pat nevajag ilgu laiku – vien sekundes 5-10 un viņš savas vajadzības nokārtojis, tikai jāsagaida, kad viņš PATS to sāk vēlēties darīt.

Atzīšos, ka ir vēl ļoti daudz lietu, kuras agrāk maldīgi uzskatīju par patiesām, bet sapratu, ka tās vairāk kā mīti, tikai tad nudien nevienam nebūs pacietības izlasīt līdz galam. Visā galvenais ir īstā brīža sagaidīšana, nevis tā izdomāšana nevietā!