Infantilisms kā mūsdienu zinātne

Infantilisms ir 8 līdz 12 gadus veca bērna nepareizas audzināšanas (vai nelabvēlīgu apstākļu) rezultāts, jo šajā laikā ir mazajam cilvēkam ir jāsāk apzināties atbildība par sevi un savu rīcību.

No 13 līdz 16 gadu vecumam bērnā veidojas „pieaugušā sajūta” , individualitāte, sava vērtību sistēma. No 17 gadu vecuma jaunajam cilvēkam būtu jāsāk apzināties sava vieta sabiedrībā un viņā būtu jāveidojas izpratnei par to, ko nozīmē patstāvīga dzīve. Diemžēl, bieži aicinājumi audzināt bērnu kā pilnvērtīgu personību ir tikai tukša skaņa, jo vecāki nevar labot tās bērna kļūdas, kuras joprojām pieļauj paši. Vecākiem vispirms pašiem ir jāpieaug un jāpārstāj pašiem būt infantiliem.

Katra cilvēka dzīvē ir pārejas etapi (saukti par krīzi) un katra krīze palīdz mums kļūt aizvien nobriedušākiem. Lai šie procesi noritētu pareizi, bērna krīzei jābūt ātrai un vētrainai, bet vecākiem un pārējiem pieaugušajiem uz to jāreaģē adekvāti. Citādi krīze nebeidzas labvēlīgi (vai nebeidzas nekad) un, piemēram, pusaudža krīze var ieilgt uz visu atlikušo mūžu.

Infantilisms rodas nemanot. No neizpildītiem skolas uzdevumiem, kurus vēlu naktī pabeidz mamma. No neaizsietām kurpju šņorītēm, kuras vieglāk ir aizsiet pieaugušajam nekā pacietīgi gaidīt, kamēr to izdarīs bērns pats. No nenomazgātiem traukiem, kurus mammai vieglāk nomazgāt pašai nekā pārliecināt bērnu to izdarīt. No vēlēšanās pasargāt mazo cilvēciņu no nepareiziem lēmumiem. No vecāku nespējas redzēt, saprast un uzticēties savam bērnam. Bērns kā personība attīstās tikai tad, kad viņš pienākumus veic no brīva prāta un ar interesi. Vecāku uzdevums ir lēnām, bet konsekventi noņemt atbildību par bērna problēmām no sevis un nodot viņam. Ļaut bērnam saskarties ar negatīvām viņa darbības (vai bezdarbības) sekām, jo tikai tā mazais var pieaugt. 

Nav iespējams kļūt pieaugušam bez „brīvās telpas”, kurā mazais cilvēks var eksperimentēt pats ar sevi, kura ļauj viņam izdarīt patstāvīgu izvēli un atbildēt par to, riskēt un būt gatavam sastapties ar savas darbības (vai bezdarbības) sekām. Cilvēks nevar kļūt par personību, ja nav pabijis „brīvajā telpā”. Tomēr jāatceras, ka attīstība ir ļoti smags darbs un ne vienmēr ir tā, ka bērni tiecas būt patstāvīgi, bet vecāki cenšas viņus kavēt. Lai sāktu dzīvot patstāvīgi ir nepieciešama vīrišķība un ne katram tā ir.

Tas ir diezgan vilinoši – pāradresēt atbildību par savu dzīvi kādam citam un sekot viņa padomiem. Rezultātā šķiršanās no pusaudžu vecuma var stipri vien ieilgt. Nereti, piemēram, jaunas meitenes ātri apprecas ar gados vecāku vīrieti un atbildību uztic savu dzīvi viņam. Infantilisma saknes meklējamas arī bailēs – „Ja nu gadījumā man pašai neizdodas?„

Cilvēki nekad nekļūst pieauguši uzreiz visās jomās. Pieaugušo dzīves likumi parasti tiek apgūti noteiktā secībā un apzināta attieksme ne vienmēr parādās visās dzīves jomās vienlaicīgi. Bieži vien sociāli  nobrieduši cilvēki ir pilnīgi infantili kādā konkrētā situācijā. Reizēm viņi jūtas kā pieaugušiem, reizēm – kā bērni, ir atkarīgi no citu viedokļa un nespēj pieņemt patstāvīgus lēmumus. Infantilisms reizēm ir saistīts ar vēlēšanos paildzināt jaunību un cilvēki iejūtas „mūžīgo zēnu” vai „mūžīgo meiteņu” lomā. Tā ir „bērna maska”, kuru nēsā pieaudzis cilvēks un kura smagi atspēlējas gan viņam pašam, gan apkārtējiem. Tā ir sava veida bēgšana no realitātes.

Lai cilvēks justos pieaudzis, viņam ir nepieciešami panākumi un sasniegumi sociālā nozīmē. Ģimene un karjera ir „pieaugšanas pakāpieni”, kurus ir akceptējusi sabiedrība, taču tas ir tikai ārējs rādītājs. Katrs saprot, ka arī precējies un augstā amatā cilvēks tik un tā var palikt infantils. It īpaši, ja viņam nav nācies cīnīties ne par ģimeni, ne par karjeru. Bez ārējiem panākumiem eksistē arī iekšējie kritēriji. Cilvēkam ir jābūt spējīgam sev atbildēt uz jautājumiem „Kas es esmu?”, „Ko es varu?”, „Ko es esmu gatavs uzdrīkstēties?” Diezgan izplatīts ir maldīgais uzskats, ka psiholoģiskais briedums nāk ar gadiem. Patiesībā katrā dzīves etapā cilvēkam jārisina dažādi uzdevumi un tie ir specifiski.

Psihologi un filozofi runā par nebeidzamiem pašidentifikācijas meklējumiem. Infantils cilvēks atsākās no dzīves „eksāmeniem”. Viņš (kā students) turpina staigāt apkārt ar nenokārtotām „astītēm” (nerisinātiem jautājumiem savā dzīvē) un, var gadīties, no šim „astītēm” nespēs tikt vaļā visu dzīvi. Toties kādā brīdī viņš savas problēmas (tikai izmainītā veidā) „uzkar” saviem bērniem.