Tik ļoti svarīgie - PIESKĀRIENI

PIESKĀRIENI- tos bērni iepazīst jau savas dzīves pirmajā stundā. Nē, patiesībā, jau pirmajās minūtēs!

Laiks iet uz priekšu, bērni aug. Un bērniem augot, vecāki nez kāpēc mazāk pieskaras bērniem. Bet atcerēsimies, ka jebkurā vecumā bērniem vajadzīgi pieskārieni, kas apliecina:"Tu man esi dārgs, es tevi mīlu". Te būs daži pieskārienu noslēpumi atšķirīgās situācijās:

Iedrošinošie pieskārieni. Tie vajadzīgi bērnam, ja viņam kaut kādā ziņā neveicas, varbūt nevar atrisināt uzdevumu, varbūt neizdodas zīmējumā kaut ko uzzīmēt, vai arī vinš ir vienkārši noguris no tā, ka visu dienu līst lietu. Visbiežāk tā ir viegla papliķēšana pa plecu vai matu noglāstīšana. Ticiet, ar to dažkārt pietiek, lai iedvesmotu bērnu pabeigt līdz galam iesākto, un dažkārt arī ne tik vieglo uzdevumu. Uzmundrina un atbalsta bērnu arī tas, ka jūs viņu paņemat aiz rokas, dažkārt pat nepārāk patīkamas sarunas laikā. Šādi pieskārieni iedrošina bērnu, parāda viņam, ka jūs viņu atbalstat. Sakiet viņam:"Lai arī tu esi vainīgs, es vienalga tevi mīlu". Neļaujiet savām dusmām vai neapmierinātībai bērnam atņemt atbalstu.

Pieskārieni kā mierinājums. Tas ir kā "ātrā palīdzība" ekstrēmās situācijās. Ja bērns nokrīt, sasitas, iegrieš sev nejauši, viņam iekoš bite vai viņam pāri nodarījis kāds cits bērns - viņš raud, jo viņam sāp vai jūtas pazemots. Nekavējoties apskaujiet viņu, piespiediet viņu sev  klāt, sniedziet iespēju ierausties ar seju jūsu plecā. Ja nupat nokritušais bērns neļauj sevi mierināt, atgrūž rupji mammu un turpina ar sāpi cīnīties vienatnē, tas liecina par to, kā uzskata psihologi, ka jūsu savstarpējās attiecībās ir tāds kā trauksmes zvaniņš ieslēdzies. Iespējams, sirdī bērns jūtas atsvešinājies. Noteikti pievērsiet tādām situācijām uzmanību, pavērojiet, vai viņš ļauj sevi mierināt.

Neaizmirsīsim arī par pieskārieniem laikā, kad bērniņam kas kaiš. Piemēram, ja viņam sāp zobiņš vai vēders, neskaitot medicīnisko preparātu uzņemšanu, sāciet arī viegli glāstīt sāpošajā vietā. Tas viss bērnu nomierina un apliecina jūsu mīlestību.

Pieskārieni - tik ļoti kutinošie. Tie iederas mājās vienmēr rotaļu laikā, laikā, kad ģimene atpūšas pie dabas. Pludmalē, piknika laikā un daudz kur citur. Bērni nereti paši ir kā šo pieskārienu iniciatori - pieskrien no aizmugures un mēģina kutināt vai un tad paši mūk prom. Neatsakiet bērniem šos pieskārienus, no sirds kutiniet viņus, un jā - nesiet arī kādreiz uz muguras! Tiesa, tas otrais vairāk attiecas uz tētiem.

Pieskārieni - pirms došanās prom. Jums kaut kur jādodas, piemēram, uz darbu. Un nav nemaz tik grūti mīļi pabužināt sava dēla matus, piekritīsiet? Tāpat arī var mazliet kā pa jokam pakutināt meitiņai ribiņas, lai viņa iesmietos. Tādi pieskārieni nereti ir bez iemesla, tāpat vien. Un tomēr tiem ir ļoti svarīga loma, tādi pieskārieni bērnam parāda: "Esmu blakus. Es tevi redzu. Tu mani interesē". Izmantojiet tādas izdevības - apliecināt bērnam savu mīlestību, un esat gatavi, ka arī jūsu frizūra dažkārt var ciest, ja bērns jums atbildēs ar to pašu - pabužinās matus.

Prieka pieskārieni. Tie ir tie, ko mēs pēc ilgākas šķiršanās dāvājam viens otram - vai arī tādus dāvājam īpašos svētkos, piemēram, dzimšanas dienā. Protams, pirmajā vietā tādu pieskārienu formā ir karsti apskāvieni ar ieskriešanos un abpusējas sabučošanās! Bērni jūt tādas pozitīvas enerģijas lādiņu, ko sniedz tikšanās ar vecākiem pat pēc vieneas dienas šķiršanās, un, ja kopā ar kādu ilgi gaidītu dāvanu, tad nošauti divi zaķi ar vienu šāvienu! Lai arī jūsu mīlestības valodā ieplūst tādi "vārdi" kā apskāvieni un bučiņas!

Kā jau jebkura valoda, arī pieskārieni jāpielieto ar saprātu. Piemēram, kutināšana nevietā, ja bērns ir skumjš, sastrīdējies ar kādu. Tas viņu var pat sadusmot.

Jāuzsver, ka tad, kad bērns ir pusaudža vecumā, tad viņam vairs nepatīk, ka pieskaras vecāki, sevišķi vienaudžu klātbūtnē. Viņiem tad rodas sajūta, ka tiek apšaubītas viņu spējas būt patstāvīgiem, neatkarīgiem. Tāpēc ar pusaudža vecuma sasniegšanu pieskārienus nevajag atteikt, bet jādara viss tā, lai neprovocētu situācijas, kurās jūsu pusaudzi apsmej vienaudži.

Bērniem pietrūkst glāstu un pieskārienu, tāpat kā dažreiz pieaugušie jūt izsalkumu, jo viņiem pietrūkst ēdiena. Viņi var nepateikt to mums, var pat paši to neapzināties, nesaprotot, kas tieši viņiem pietrūkst. Bet jā, tas būs tieši tas, kas vajadzīgs. Mazie bērni paši atklāti nereti pieprasa mīļumu: lien vecākiem klēpī, izstiepj rociņas pretim, vai vienkārši piedāvā pakutināties un izsmieties. Atteikt tik patiesam lūgumam nav iespējams, tāpēc - pieskarieties!

Māmiņu Klubs