Prieks, ka mūsu sabiedrība nav vienaldzīga

Visur tiek runāts par negācijām, par to, cik cilvēki ļauni, tādēļ, lai kaut cik nedaudz kliedētu šos uzskatus, nolēmu padalīties ar šodien piedzīvoto.

Jau iepriekš biju nolēmusi, ka šodien ar dēlēnu dosimies uz Māmiņu kino seansu, taču dēlēns lēma savādāk un šodien kā ausainis gulēja teju līdz 10.00, tādēļ uz seansa sākumu nebūtu paguvuši sataisīties, līdz ar to pēc brokastīm devāmies laukā. Tiesa gan, nekur tālu neaizgājām, jo tepat, pie mājas stūra ieraudzījām uz ielas braucamās daļas guļam kundzi gados, kurai galva mirka asins peļķē, savukārt blakus mētājās iepirkumu maisiņš ar diļļu saišķīti un šodienas avīzi.

Protams, ka sākotnēji pārņēma šoks, taču sapratu, ka ir jārīkojas. Skrēju klāt sievietei un, saprotot, ka kundze ir pie apziņas un reaģē uz apkārt notiekošo, zvanīju ātrajai palīdzībai, kura drīz vien solījās būt klāt.

Lai arī stāsts nav diez ko priecīgs, esmu lepna par mūsu valsts iedzīvotājiem, kuri nepaiet garām cita nelaimei un palīdz, jo, kamēr zvanīju ātrajai palīdzībai, pie mums piestāja divas automašīnas (abu vadītājas – sievietes), kuru vadītājas nebija vienaldzīgas. Viena no sievietēm aizdeva savu jaku, lai to varētu paklāt zem sievietes, kura gulēja uz asfatla, otra izprašņāja nelaimē nokļuvušo, vaicājot, vai ir kādi radi, kuriem piezvanīt, savukārt kāds puisis, kurš tieši tajā brīdī devās garām notikuma vietai un, kā rādās, bija zinošāks pirmās palīdzības lietās, pārbaudīja, vai sieviete ir pie pilnas saprašanas un spēj adekvāti reaģēt uz apkārt notiekošo.

Protams, katrā medus mucā ir arī pa darvas karotei, jo mums tā arī īsti netapa skaidrs, kādēļ līdz ātrās palīdzības atbraukšanai ir jāgaida aptuveni 10 minūtes, jo sieviete gulēja tieši slimnīcas priekšā un, kā savā starpā runājām, ja vien zinātu, ka kundzi drīkst kustināt, daudz ātrāk mums būtu bijis pašiem viņu uz rokām vai arī ar kādu no automašīnām nogādāt slimnīcā.

Pēc tam, kad medicīniskā palīdzība bija ieradusies un automašīnā iecēlusi cietušo, mēs četri viens no otra atvadījāmies un devāmies tālāk savās gaitās... Dodoties tālāk pastaigā ar dēlēnu, pie sevis nodomāju, ka ir tomēr pasaulē labi cilvēki, kuri nepaies garām otram nelaimē. Un par to man ir liels prieks, jo cilvēciskumam šajā pasaulē ir jāstāv pāri naudai un citām merkantīlām lietām.

Māmiņas - reportieres, martā jūs gaida gardas balvas no Kāruma!