Pilnai laimei – atpūta Krētā 1.daļa

Pirms 1,5 nedēļas MK rakstīju, ka mēs ar ģimeni gatavojamies doties uz vienu no Grieķijas lielākajām salām – Krētu. Kāpēc izvēlējāmies tieši šo gala mērķi? Tam ir vairāki iemesli:

1)      esam jau reiz bijuši Krētā un vide mums ir zināma;

2)      sala ir neliela, taču ar interesantu reljefu: to apskalo 3 jūras, kalni mijas ar plakankalnēm, zaļojošas olīvu birzis ar akmeņainu zemi – tātad, daudz kontrastu;

3)      ātrs pārlidojums – čarters, aptuveni 3,5 stundas garš;

4)      draudzīga vietējo iedzīvotāju attieksme – vairāk ir krētiešu (jā, nevis grieķu!) un pavisam maz vai gandrīz nemaz – turku;

5)      daudz un dažādu izklaides iespēju un attīstīts viesnīcu serviss.

Tā man ir daudz ko teikt par ceļojumu ar bērnu, tad uzreiz izdomāju, ka taps vairāki raksti, kas varētu kalpot par nelielu ceļvedi tiem vecākiem, kas plāno kaut kur doties ne divatā, bet ar mazu bērnu.

1. Stāstiet bērnam par plānoto ceļojumu vismaz 1 mēnesi pirms tā, īpaši, ja bērns nekad pirms tam nav lidojis. Mēs Gustaviņam katru dienu stāstījām, ka lidosim ar lidmašīnu, rādījām uz globusa, kur ir Latvija un kur ir Krēta, jautājām, vai viņš grib doties ceļojumā un visādā veidā (neuzbāzīgi) mēģinājām „iedēstīt domu”, ka uz 1 nedēļu brauksim prom un dzīvosim citur, kur būs dikti labi un interesantiJ Nebaidieties, ja bērns ir piesardzīgs vai pat noraidošs, jo viņam nav tādas dzīves pieredzes kā jums un viņš nezina, kas viņu sagaida. Atcerieties, ka bērnam svarīgākais ir tas, ka viņam blakus visu laiku būs tuvi cilvēki – tātad, drošības sajūta!
2. Krāmējiet čemodānus ar drēbēm un mantās, kuras būs nepieciešamas jau iepriekšējā vakarā pirms ceļojuma. Mēs ļāvām Gustaviņam piedalīties un pašam izvēlēties, kādas rotaļlietas, grāmatas viņš ņems uz Krētu. Stāstījām, ka nedēļa ir pietiekoši ilgs laiks, lai viņš noilgotos pēc savām mantām, tāpēc iespēju robežās ņemam to, ko sirds vēlas. Rezultātā – paņēmām 4 grāmatiņas vakara pasaciņai (jo tas ir mūsu rituāls, kuru nedrīkst mainīt), mašīnītes, bumbu (uzpūšamu), Lego klucīšus. Protams, mantu krāmēšana ar mazu bērnu prasa zināmu spriedzi, taču ieguvums – bērns redz, ka jūs neko no viņa neslēpjat un mierīgi darāt visus nepieciešamos sagatavošanās darbus. Līdz ar to gaidāmās pārmaiņas viņu nesatrauc!

Tā kā mūsu reiss bija ap 15.00 dienā, bet lidostā vajadzēja būt jau 2 stundas iepriekš, tad viens no priekšnoteikumiem labam lidojumam ir kārtīgi izgulēties. Gustaviņš no rīta pamodās smaidīgs un priecīgs. Pamazām sākām taisīties un turpinājām kopīgi krāmēt mantas. Galvenās lietas: drēbes (neņemiet daudz drēbes un apavus, bet ērtas; kas attiecas uz bērna drēbēm – ņēmām nedaudz un  Krētā (ja sasmērējās) izmazgājām paši), personiskās higiēnas lietas (bērnam – podiņš, jo Gustaviņš pagaidām tikai apgūst šo prasmi, kuru uz 1 nedēļu pārtraukt nav vēlams; autiņbiksītes u.c.), medikamenti (termometrs, zāles – visādas, plāksteri u.c.), peldēšanas aprīkojums (bērnam – peldaproces), sauļošanās krēms (bērnam – obligāti ne mazāks kā SPF 45, pieaugušajiem – pēc nepieciešamības, mēs ņēmām ar SPF 25, un Pantenols vai cits nomierinošs līdzeklis), cepures un saulesbrilles, dokumenti, rotaļlietas, pārtika (bērnam – cepumi, tējiņa, ūdens vai sula, augļi – banāns, ābols), ratiņi (Krētā redzēju, ka tos izmanto arī lielāki bērni).

Sakrāmējām mantas un devāmies ar Gustaviņu pastaigāties pa piemājas rotaļu laukumu. Principā darījām visu, lai priekšpusdienā pirms lidojuma bērns justos priecīgs, nodarbināts un apmierināts. Pirms izbraukšanas vēl paēdām vieglas otrās brokastis un devāmies ceļā.

3. Mūs uz lidostu veda mans tētis. Tāpēc viens no ieteikumiem – braucot pirmo reizi ar bērnu neizvēlēties bezpersonisku pārvietošanās līdzekli – sabiedrisko transportu. Ja ir tāda iespēja, sarunājiet, lai kāds tuvinieks, draugs, paziņa vai paši ar savu automašīnu brauciet uz lidostu (tur savu mašīnu var atstāt maksas autostāvvietā). Tas stiprinās bērnam drošības sajūtu un arī pašiem būs vieglāk, nekā stiept savas mantas un vēl bērnu.

Lai gan uz pasaules lidostu fona, Rīgas lidosta nav liela, taču mazs bērniņš var apjukt. Tāpēc mēs Gustaviņam stāstījām, ka braucam uz lidostu. Lai viņš justos drošāk, pirms ieejas lidostā es viņu paņēmu uz rokām, lai viņš visu redzētu no pieauguša cilvēka leņķa, nevis tikai daudzas lielas kājas, kas skrien uz visām pusēm. Uz iečekošanos jau stāvēja milzīga rinda – aptuveni 50 cilvēki, jo, kas pirmais atnāk, dabū labākās sēdvietas lidmašīnā. Uzreiz saku, ka vislabāk ar mazu bērnu sēdēt priekšpusē – tur var vismazāk just gaisa bedres. Var arī aptuveni vienā līmenī ar lidmašīnas asti, bet jācenšas izvairīties no aizmugures, jo tur visvairāk „krata”.

4. Mēs ar Gustaviņu uzreiz piegājām pie iečekošanās lodziņa prasījām, vai ar bērnu arī jāstāv rindā, jo redzējām, ka citi vecāki tā dara. Mums par patīkamu pārsteigumu rindā nebija jāstāv un tika izveidots atsevišķs iečekošanās punkts vecākiem ar bērniem. Te ir laba mācība: ja pats neuzprasīsies, tev neviens nepiedāvās! Tāpēc gribu iedrošināt citus vecākus – ja jums ir plānots ceļojums ar bērnu (īpaši mazu), lidostā obligāti prasiet, vai var tikt bez rindas! Parasti neviens neatsaka, jo visi vien esam cilvēki:)

Gustaviņš joprojām bija man uz rokām, jo nevēlējās ne sēdēt ratos, ne opā pie tēta, ne iet kājām. Es arī neliedzu bērnam šo iespējuJ Tālāk sekoja muitas kontrole, kur Gustaviņš kā lielais pats izgāja cauri pārbaudes detektoram un jutās dikti lepns. Beidzot jutāmies brīvi no formalitātēm un devāmies uz tax free zonu, kur iegādājāmies nelielas uzkodas pirms lidojuma.

5. Mēs Gustaviņam nepirkām konfektes, ko sūkāt pacelšanās vai nolaišanās laikā, jo viņš saldumus nedrīkst ēst. Bet, ja bērns var, noteikti vajadzētu par to padomāt. Alternatīva, kuru mēs izmantojām, ir cepumi un dzēriens no pudelītes ar salmiņu, kas principā pilda to pašu funkciju. Bērns gremo vai dzer, žoklis kustās un ausis ciet nekrīt. Pudelīte ar salmiņu (labāk ar mīksto salmiņu) ir ērta, jo tādējādi dzēriens nevar izlīt un nosmērēt drēbes.

Pirms iekāpšanas lidmašīnā mums bija 1 stunda, kuru izmantojām, rādot bērnam kā paceļas un nolaižas lidmašīnas, nomainot pirms lidojuma autiņbiksītes, jo darīt to lidmašīnā nav nedz ērti, nedz droši.

Un tad pienāca lielais brīdis doties uz lidmašīnu. Te gan mēs Gustaviņu ielikām ratos un devāmies pa gaiteni („piesūceknis”) uz lidmašīnu. Tā kā mums vajadzēja nedaudz tur gaidīt un bija diezgan karsts un smacīgs, paņēmu Gustaviņu rokās, lai viņam nebūtu garlaicīgi. Pēc 10 minūtēm kāpām lidmašīnā. Ratus var atstāt pie durvīm, jo tos pēc tam operatīvi personāls saliek bagāžas nodalījumā.

Turpceļā lidmašīnā bija diezgan šauras sēdvietas, atpakaļceļā bija krietni labāk, jo lidojām ar 2 dažādām lidmašīnu versijām.

6. Es ar Gustaviņu apsēdos pie loga, jo tā kā viņam vēl nav 2 gadi, viņam nebija atsevišķa sēdvieta. Mazajam uzreiz nodarbe rokā – atvērt un aizvērt lodziņuJ Ja stjuarts pats nepiedāvā īpašu bērnu drošības jostu, vajadzētu pašiem to pajautāt (tas ir drošības apsvērums, jo ar vienu jostu var piesprādzēt tikai vienu pasažieri). Sasprādzējāmies, lai gan Gustaviņam tas ļoti nepatika, taču noteikumi ir noteikumi. Mēģinājām novērst viņa uzmanību ar to, ka augšā ir norāde, ka ir jāsprādzējas un visi tā dara, taču tas neiedarbojās un mums nācās klausīties visai skaļus brēcienu protestus.

Tad kapteinis iedarbināja motoru un mēs devāmies uz skrejceļa. Pacēlāmies bez problēmām, taču Gustaviņa protesti pret sprādzēšanos un lidošanu turpinājās vēl kādas 15 minūtes. Ko darīt vecākiem? Būt saprotošiem, piekļaut bērnu, paglaudīt, pateikt kādu mierinošu vārdu, piedāvāt paēst vai padzert, lai pacelšanās brīdī mazinātu nepatīkamās sajūtas, stāstīt, ka visi ir piesprādzēti un tas ir droši, novērst uzmanību ar grāmatiņu, rotaļlietu vai bukletu – variantu ir daudz. Mierinājums vecākiem – 99% bērnu, kas uz to brīdi bija lidmašīnā raudāja – skaļi un histēriski, tāpēc mana bērna protesti vēl izklausījās pēc šļupstiem! Taču tas bija noticis – vienīgais, ko mēs vēl paspējām izdarīt, pamāt ardievas Latvijai:)

Turpinājums sekos…:) Gucci123