Mūsu zīdīšanas pieredze - tā noslēgusies tikpat dabiski kā reiz aizsākusies

Šodien esmu saviļņojuma pilna. Pirms trīs dienām Ievai apritēja gads un desmit mēneši, savukārt, pirms nedēļas bija pēdējā diena, kad pabaroju meitu ar savu pieniņu. Ziniet, ko? Tas beidzās tikpat dabiski un viegli, kā reiz aizsākās.

2016. gada 23. septembris, pulkstenis rāda 14.13, kad pasaule kļūst par vēl vienu cilvēkbērnu bagātāka. Ieva piedzimst liela, 4,598 kg. Atceros, kā smējāmies - labi paēdusi.

Laiks ritēja pavisam citādi kā ierasts, grūti teikt, cik ilgi nācās gaidīt, kamēr viņu beidzot nolika man blakus, lai es varētu pirmo reizi barot. Zināju, ka tāds mazs kunkulītis var arī negribēt pieniņu uzreiz, bet – ne jau mana “labi paēdusī” Ieva. Mutīte ātri atrada vajadzīgo ceļu, un es pat nepaspēju attapties, kad viss jau notika. Atceros vien pārsteigumu sevī par to, ka teju neko nevarēja just.

Tā aizsākās mūsu zīdīšanas ceļš. Tobrīd man nebija ne jausmas par to, cik ilgi Dievs mums ļaus to turpināt, kādus šķēršļus ceļā sastapsim, un ko tik man nenāksies uzzināt.

Lai cik arī prātīga mana mazulīte nebūtu bijusi, pavisam drīz arī mani piemeklēja sāpes krūtsgalos. Atceros, ka uz tiem veidojās krevelītes. Lai gan tas bija visai īss periods, tobrīd ar to sadzīvot bija grūti, jo sāpes bija stipras. Barošanas starplaikos lietoju “Bepanthen” ziedi, taču tā diži daudz nelīdzēja. Bija tādi brīži, kad negribēju likt meitiņu pie krūts, baroju ar lielām bailēm un salecos ikreiz, kad viņa piesūcās nepareizi, nodarot man sāpes. Sāpēja tik ļoti, ka baidījos iet laukā, jo, uzpūšot aukstajam vējam, uz to reaģēja arī krūtis, un pat tas bija nepatīkami. Par laimi, pāris nedēļu laikā ķermenis ar jaunajiem apstākļiem bija apradis tiktāl, ka bērniņa barošanu varēju izbaudīt pilnībā.

Pilnās un sāpīgās krūtis mani nepārsteidza trešajā barošanas dienā, kā daudzkārt tika solīts. Tas notika pēc apmēram nedēļu ilgas zīdīšanas. Interesanti šķita arī tas, ka man nebija nepieciešami krūšturu ieliknīši – nepamodos no rīta izmirkusi pati savā pienā, tāpat nenācās atvērt ciemiņiem durvis ar krekliņu mugurā, kuru rotātu divi lieli, slapji apļi, kā tiku saklausījusies pirms tam. Tikai pēc pāris mēnešiem arī es beidzot sastapos ar “slapjo krekliņu” problēmu un vairākiem sabojātiem krūšturiem.

Līdz meitiņas divu mēnešu vecumam es biju gan ēdiens, gan māneklītis. Knupīša mums nebija ilgi – iesākumā par to tikai priecājos, vēlāk jau kritu nelielā izmisumā. Bija vakars, kad baroju viņu četras stundas no vietas, bet viņa tikai raudāja, līdzko noņēmu no krūts. Beigās raudājām mēs abas. Ievērojusi, ka viņa vēlas zīst, bet nevēlas pienu (raujas nost, tiklīdz tas sāk plūst), nolēmu neatlaidīgi piedāvāt māneklīti. Pāris dienas aizritēja bez rezultātiem, līdz kādā vakarā arī mūsu mājās iestājās miers un klusums.

Līdz Ievas trīs mēnešu vecumam barošana ritēja viegli un raiti. Krūtis vairs nesāpēja, piena noplūde, ja tāda bija, šķita norma. Pateicoties knupītim, barošanai izveidojās nosacīts grafiks. Viss likās skaisti.

Un tad pēc trīs mēnešu nosvinēšanas sākās mana pirmā piena krīze. Zīdīšanas laikā mums ir gājis visādi - izjutu visas piena krīzes – gan iepriekšminētajos trīs mēnešos, gan arī sešu, deviņu un divpadsmit mēnešu vecumā, divas reizes nācās cīnīties par pienu citu iemeslu dēļ, vienu - ļoti nopietni un vairāku dienu garumā. Toreiz Ieviņa vēl bija par mazu, lai ēstu tikai piebarojumu, maisījumus neņēma, tikai raudāja - divas dienas atslaucu ēdamkarotē, lēju mutē, kamēr piena rašanās procesi atjaunojās.

Uzreiz gribu teikt, ka ticu - ir organismi un situācijas, kad nekas nelīdz. Ja mamma tiešām saka, ka darījusi visu, bet nekas nav līdzējis, es ticu, ka tā arī ir. Turklāt - katram labāk derēs kas savs. Pastāstīšu par to, ko, kas līdzēja man.

Par tējām - ar māmiņu tējām sevišķi neaizrāvos. Padzēru dažas reizes, bet vairāk nevis vajadzības, bet ķeksīša pēc. Godīgi sakot, nekādu atšķirību nemanīju. Bet, runājot par šķidrumu - tas ir neizsakāmi svarīgi! Tiklīdz kādu dienu aizmirsu izdzert VISMAZ divus litrus (dzēru arī trīs, bieži un daudz dzēru arī naktīs), tā jutu, ka piena kļūst mazāk. Nekad vairs no mājas nedevos ārā bez ūdens pudeles.

Par ēšanu - ne velti veci cilvēki saka;" Ēd, tev bērniņš jābaro!". Tas ir tikpat svarīgi, kā uzņemt daudz ūdens. Kad ierobežoju uzturu, jutu, ka arī piens sāk zust. Manuprāt, ja māmiņa grib barot mazulīti pati, ēdienreizes sev ir jāliek par vienu no prioritātēm - kaut vai aukstas, bet regulāras un pilnvērtīgas maltītes.

MIEGS! Tik ļoti svarīgs! Ja vajag, jāmet kauns pie malas, un jāiet gulēt pusdienas laiks! Atceros, kā draugam teicu;" Esmu ļoti nogurusi, krūtis kļūst vieglākas, piens pazūd - šodien gulēšu ar Ievu." Es uzreiz jutu to brīdi, kad pie vainas ir nogurums, zināju, ka kārtīgs miegs vismaz stundas garumā visu sakārtos. Kad pamodos, jutu, ka krūtis ir krietni pilnākas.

Bet mirklī, kad viss šis ir ievērots, bet piena tāpat kļuvis pārsteidzoši maz, un sāk šķist, ka nepietiek, palīdzēja divas lietas. Pirmā bija miers un ticība - tas ir tikai tāds periods, viss sakārtosies. Es ne mirkli līdz galam nešaubījos, ka to nevaru. Bija gan kāds vakars, kad pāris stundas raudāju, vērojot tukšās krūtis, Ieviņa bija maza un nemierīga, liku pie vienas, otras. Šķita, ka viss - būs raudiens, un es neko nespēšu līdzēt. Viņu iemidzināt bija grūti, bet tad, kad viņa modās, piens atkal bija. Tā bija vienīgā reize, kad likās - nebūs. Pāris stundas. Jau nākamajā šādā reizē es vairs nebaidījos. Ticēju, ka jāiztur tikai dažas stundas, piens būs. Un viņš vienmēr radās. Neteikšu, ka iekšā nepavīdēja bailes, ka neradās doma skriet pēc maisījuma. Jo tā vieglāk. Bet man šķita, ka tad, ja nopirkšu to bundžu, es padošos. Un es negribēju padoties, pirms nebūšu darījusi visu. Tik ļoti gribēju barot pati.

Par praktisko pusi, kad liekas, ka vairs nav - BAROT! Likt pie krūtīm atkal un atkal! Atcelt jebkādus barošanas grafikus - tie nelīdzēs! Tikai bieža likšana pie krūtīm līdzēs, sūtot signālus ar pieprasījumu pēc piena. Mana mamma tagad teica - ja es būtu zinājusi, ka vienkārši jāturpina cīnīties, liekot pie krūtīm un dodot to pašu mazumiņu, es būtu jūs izbarojusi krietni ilgāk. Viņa padevās ātri - likās, ka krūtis patukšas, tādēļ pārtrauca zīdīt. Patiesībā ir jāturpina stimulēt, labi, ja ir piena pumpītis mājās - man nebija. Vienā "krīzē" pati ar rokām atslaucu, kamēr Ieva gulēja un nevarēja zīst - ātri vien piens atjaunojās. Zinu dvīņu mammu, kas tā cīnījās par pienu diviem - nemitīgi pumpēja. Nu bērniem jau gads, viņa vēl zīda, turklāt piebarojumu deva tikai no 6 mēnešiem. Iespaidīgi, ne?

Palīdz arī mazie mērķi. Iesākumā koncentrējos uz pirmajiem trīs mēnešiem. Tikai tad, kad sapratu – es to spēju – izvirzīju jaunu mērķi. Soli pa solītim abas sasniedzām gada un deviņu mēnešu atzīmi.

Mani noliktie mērķi tika pieveikti viens pēc otra. Apkārtējās mammas viena pēc otras pārtrauca zīdīt, taču es turpināju. Kad Ievai apritēja gads, bet es turpināju barot pati, no daudziem cilvēkiem sev apkārt sajutu lielākas vai mazākas negācijas. Man bija vajadzīgs laiks, lai es iemācītos pastāvēt par šo savu izvēli, bet tas man palīdzēja kļūt stiprākai arī citās savās nostājās.

Ar laiku apkārtējie aprada ar domu, ka negrasos neko mainīt, dzirdēju arvien vairāk labu vārdu. Ir tik patīkami, kad pasaki, ka vēl arvien baro pati, un pretī saņem;” Bet tas taču ir tik forši!” Starp citu, arī meitiņas tētis pilnībā atbalstīja mūs abas šai ceļā. Šai ziņā vēl arvien ir daudz nejauku stereotipu.

Apmēram pirms pusgada beidzu zīdīt dienas laikā. Redzēju, ka bērns skraida apkārt, ēd no kopējā galda – neredzēju vajadzību dot starp ēdienreizēm arī pienu. Izņēmums bija slimošanu laikos, tad meitiņai bija neierobežota piekļuve. Bet vakara barošana un celšanās naktīs turpinājās, kļūstot par daļu no mūsu ikdienas. Zinu, ka nakts ēšana ir nepareiza, diemžēl ar šo ilgi netiku galā. Laikam pietrūka kā gribasspēka, tā pacietības un īstas vēlmes.

Runājot par barošanas noslēgumu - tas mūs atrada pats. Es neplānoju, nemeklēju un negaidīju. Patiesībā pat necerēju, ka tas varētu notikt tik drīz, jo meitai nāk lielie zobi, turklāt pieniņš bija tik ļoti mīļš, ka tam tika sacerēta pat vesela dziesmiņa.

Pirmkārt, vēlmi pārtraukt sajutu es pati. Baidījos, kā būs -pārraut šo “nabassaiti”, taču beigu beigās nostrādāja instinkts. To pat nevar aprakstīt, vienkārši kādā brīdī saproti, ka vairs to nevēlies. Vakaros sāku čubināt Ieviņas matus, jo tad viņa ātri atrāvās no krūts. Pa nakti devu ūdens pudeli, knupi, meloju, ka piens jau bija, lai gan vēl nebiju devusi. Pirmo reizi sāku just zīdīšanu kā kaut ko apgrūtinošu.

Gluži kā atbildēdama, arī Ieva sāka ēst mazāk un savādāk. Vakaros ātri vien beidza našķēšanos, skaļi nosakot – pietiek! Naktīs vairs nemeklēja otru krūti, ātri beidza ēst, pati prasījās uz savu gultiņu.

Pēc trīs šādi aizvadītām dienām sapratu – ir laiks. Šī atklāsme mani sasniedza brīdī, kad vilku meitai pidžamu, lai liktu gulēt. Pagriezos pret draugu un teicu;” Es viņai šovakar nedošu. Viss, ir pienācis īstais laiks”. Tai brīdī sajutu sevī atvieglojumu, jo šis lēmums bija pieņemts. Tas bija smagākais – spert pirmo soli.

Tālākais noritēja pārsteidzoši viegli. Lai gan meitiņa mazliet paraudāja, tas bija tikai simbolisks raudiens. Iedevām pienu no pakas, ūdeni, un viņa aizmiga gluži kā parasti. Lai gan gaidījām īstu jandāliņu nakts vidū, pienu viņa prasīja tikai vienu reizi, ieraudājās vien tik daudz, lai paustu nepatiku, tad aizmiga. Biju tik pārsteigta par to, cik gatavas bijām šim solim.

Lai gan vēl arvien Ieva mani testē, prasot “mammas pienu”, viņa ir apradusi ar domu, ka mīļā pieniņa vairs nav. Kā ar mani pašu? Pēc pirmajām trīs dienām krūtis sāka sāpēt, ceturtās rītā pamodos no ļoti nepatīkamām sajūtām, jutu tādus kā sabiezējumus. Pastāstīju Ievai, ka mammai pa nakti radies mazliet piena, pieliku pie sāpīgākās krūts. Ieva likās ļoti pārsteigta, dzēra vien īsu brīdi, taču ar to pietika, lai man palīdzētu. Vairāk problēmu nav bijis.

Mūsu ceļā nenožēloju neko, otrreiz rīkotos tieši tāpat! Zinu, ka tad, ja Dievs dos, nākamo bērnu barošu tāpat visādā ziņā. Šī skaistā pieredze ir mani darījusi bagātāku, esmu par to neaprakstāmi pateicīga!

Novēlu veiksmi visām barojošajām māmiņām! Tas ir smags ceļš uz lielu gandarījumu. Bet vislielākā balva ir mīlestība.

P. S. Attēla autore esmu es pati.