Mūsu mazais divvalodnieks jeb kā ģimenē mācās bērns divās valodās

Labdien! 

Gribēju ar jums dalīties pieredzē, kā attīstās valoda bērnam, ar kuru kopš dzimšanas sarunājas vairākās valodās.

Jau kopš Gustaviņa piedzimšanas vienojāmies ar vīru, ka komunicēsimies ar viņu 2 valodās: viņš runās latviski, es – gan latviski, gan krieviski un mani vecāki tāpat kā es – gan latviski gan krieviski. Apsvērums ir ļoti pragmātisks – gribējām, lai Gustaviņš zinātu 2 valodas: latviešu un krievu valodu.

Tam bija vairāki iemesli: mans vectēvs bija krievs un nekad ar mani nav runājis latviski, tāpēc valodu iemācījos automātiski – tāpēc, tā teikt, vēlējos šai ziņā, lai manam bērnam nepazustu krievu saknes. Otrs iemesls – grozi kā gribi, mūsu valstī runā abās valodās un mans viedoklis – abas šīs valodas ir jāzina, lai varētu pilnvērtīgi integrēties sabiedrībā. Vēl viens iemesls – jo vairāk valodu cilvēks apgūst, jo viņš ir lielāks ieguvējs kultūras ziņā, jo katra valoda ir unikāla savā veidā un paver plašas iespējas: sazināties ar citiem cilvēkiem, lasīt, rakstīt, skatīties TV u.tml.

Zinu, ka dažiem maniem draugiem, kuriem bērni šobrīd ir sasnieguši to vecumu, kad jāuzsāk darba gaitas, Latvijā nevar atrast labu un kvalificētu darbu, jo nezina krievu valodu. Man ir kolēģis, kuram ir tikai 23 gadi un kurš skolā nekad nav mācījies krievu valodu, tagad viņš cītīgi apmeklē krievu valodas kursus, lai varētu saglabāt savu amatu. Protams, šim jautājumam, tāpat kā daudziem citiem ir arī opozīcija, taču faktiski krievu valoda ir ļoti izplatīta un no tās nekur aizbēgt nav iespējams.

Kad citiem teicu, ka runājam 2 valodās, uzreiz man pretī bija kārtējā mītu gūzma: bērns sāks vēlāk runāt par citiem, bērns nesapratīs, kāda valodā konkrētais vecāks ar viņu runā, jo runā abās valodās, tas kavē vispārējo attīstību utt. Un te atkal gribu piebilst, ka viss ir atkarīgs no konkrētā bērna, vecākiem un vides, kādā bērns aug un attīstās. Protams, ka ir kaut kādi standarti attiecībā uz valodas attīstību, taču vecākiem, ja vien bērnam nav kādas nopietnas veselības problēmas, nevajadzētu uz tiem „ieciklēties”.

Internetā: http://www.maras.lv/a1.html?l=1 ir pieejams resurss, kur pa mēnešiem ir aprakstīts, ko bērnam vajadzētu prast:

Pirmā dzīves mēneša beigās vesels mazulis sāk apzināti reaģēt uz kontaktēšanos ar viņu: pārstāj raudāt un koncentrējas uz to, lai kontaktētos ar pieaugušo.

2. mēnesī bērns uz kontaktēšanos ar viņu sāk reaģēt ar smaidu. Sešu nedēļu vecumā smaids vēl ir neapzināts, turpretī astoņu nedēļu vecumā kļūst pilnībā apzināts.

3. mēnesī tiek novērota pastiprināta aktivitāte uz kontaktēšanos - “gugināšana”. Bērns “gugina”, kad pieaugušais kontaktējas ar mazuli, vēl mazulis reaģē uz smaidu ar smaidu, bet uz sarunu ar skaņu izdvešanu. Pārsvarā šīs skaņas ir patskaņi, taču atskan arī kāds līdzskanis g, k, n.

4. mēnesī parādās pirmie smiekli – spiegšana, atbildot pieaugušajam uz kontaktēšanos, 16 nedēļu vecumā smiekli kļūst ilglaicīgāki.

5. mēnesī bērns reaģē uz skaņām, spēj mainīt skaņu intonāciju – “dzied”.

6. mēnesī mazuļa valodiņā parādās pirmā zilbe – ma, ba. Mazulis sāk ieklausīties un izprast pieaugušā balss intonāciju, reaģē uz to un atpazīst pazīstamu cilvēku balsis.

7. mēnesī mazulis jau ir gatavs rotaļāties ar pieaugušo un māk izmantot dažādas balss intonācijas, lai pievērstu sev apkārtējo uzmanību.

8. mēnesī paradās reakcija, ieraugot svešu seju. Viens no pareizas valodas attīstības rādītājiem ir, tā sauktā, pļāpāšana – divu vienādu zilbju savienošana: ma – ma, te – te. Valodā jau tiek izmantotas skaņas: p, b, m, g, k, e, a.

9. mēnesī bērns aktīvi kontaktējas ar žestu palīdzību, labprāt sit plaukstiņas, spēlējot “Cepu, cepu kukulīti.”.

10 mēnesī bērns kontaktējoties izmanto vismaz vienu - divus divu zilbju salikumus: mama, tete, tie gan ir saprotami tukai vecākiem, pie tam atbilstošā situācijā.

11. mēnesī bērns izmanto vismaz trīs, tikai vecākiem, konkrētā situācijā, saprotamus, zilbju salikumus.

1.gada vecumā normāli attīstīts mazulis izmanto jau 3 – 4 divzilbju salikumus, saprot atsevišķus vārdus, asociē tos ar noteiktiem priekšmetiem, kā arī saprot vienkāršas instrukcijas, kas tiek papildinātas ar žestiem, piemēram: “Dod buču”, “Kur tētis?”, “Dod roku”, “Nedrīkst”.

1 gada un 3 mēnešu vecumā bērna vārdu krājums palielinās līdz 6 vārdiem, bērns saprot vienkāršus pamudinājumus, instrukcijas, bez žestu palīdzības spēj norādīt uz pazīstamiem priekšmetiem, asociē ar attēlu.

1 gada un 6 mēnešu vecumā bērns norāda uz kādu no ķermeņa daļām, vārdu krājums 7 – 20 vārdi.

1 gada un 9 mēnešu vecumā bērns spēj norādīt uz trīs ķermeņa daļām, izmanto frāzes, kuras sastāv no divu vārdu salikuma: “Mamma ej”, “Dod lelli”, “Ņem mantu”. Vārdu krājums vismaz 20 vārdi.

2 gadu vecumā bērns spēj norādīt uz piecām ķermeņa daļām. Viņa vārdu krājumā ir vismaz 50 vārdi. Bērns saprot un pareizi spēj izpildīt divdaļīgus rīkojumus – uzdevumus: “Aizej uz virtuvi un atnes krūzi”, izmanto vietniekvārdus es, tu, mēs, teikumus sastāda vismaz no diviem vārdiem. Divu gadu vecumā bērns jau spēj saprast skaņas: p, b, m, f, v, t, d, n, k, g, h. Svilpojošās skaņas( s, z, c ), šņācošās skaņas ( š, ž, č ) bet sonorās skaņas ( r, l ) parasti tiek izlaistas vai aizvietotas.

Lūk, runājot par divvalodnieku, jāsaka, ka valodas attīstība ir nedaudz gausāka, nekā tad, ja ar bērnu runā tikai vienā valodā, jo Gustaviņš neizrunā vārdu salikumus, bet izrunā pa vienam vārdiņam un abās valodās reizē. Piemēram, mums ir galva, roka, naga (nevis kāja), nos (nevis deguns), acis, ausis, mati, voda (nevis ūdens), bumba, muha (nevis muša) u.c. Bērnam vārdu krājums ir paliels un bērns bez problēmām saprot un uztver visu, kas būtu jāzina 2,2 gadu vecumā. Taču, protams, katrai valodai ir savas īpatnības, burti, skaņas, vārdu salikumi un tas varētu būt neliels šķērslis, kas ir jāapgūst. Taču mani tas nebiedē, bet pat iepriecina, jo arī Gustaviņš priecājas par to skaņu dažādību, ko dzird katru dienu, un katrs jauns vārds tiek uztverts ar lielu sajūsmuJ Interesanti, ka esmu novērojusi, ka bērns salīdzina un izvēlas vieglāko no vārdiem, piemēram, ūdens un voda, Gustaviņš dod priekšroku vārdam „voda”, jo tas ir vienkāršāks. Konsultējāmies par šo jautājumu ar mūsu dakteri un viņa teica, ka katram bērnam ir savs temps: viens apgūst visu ātri, bet, iespējams, virspusēji, cits – lēnāk, bet pamatīgāk. Ieteikums ir viens – vērot savu bērnu, pēc iespējas vairāk attīstīt viņa valodiņu, visu laiku runājot, runājot un runājot.

Nobeigumā arī gribētu sniegt dažus praktiskus padomus vecākiem, kuri ar ģimenē ar bērnu runā vairākās valodās:

1)    vecākiem pašiem labi jāzina valoda, jo iemācīt pareizi runāt, nevis vienkārši runāt, ir liela māksla.

2)    nespiest bērnu kaut ko runāt vai izrunāt, ja viņš tam nav gatavs; labāk vairākas dienas pēc kārtas atkārtot.

3)    ja ir iespēja – uzturēties multilingvistiskā sabiedrībā; piemēram, mums ir draugi starp latviešiem un krieviem, tāpēc bērns dzird valodas no dažādiem cilvēkiem, vēlams, arī no citiem bērniem.

4)    nesekot akli standartiem – iedzīsiet tikai sevi stresā un bērnu arī, katram savs attīstības temps.

Jauku un radošu izglītošanos vēlot, Gucci123

P.S. Bilde no interneta dzīlēm.