Mazuļa emocionālā un sociālā attīstība: 0 - 12 mēneši

Bērna emocionālā attīstība:  o – 12 mēneši

Šis ir bērna emocionālās attīstības un sociālo prasmju kalendārs. Izlasi un ņem vērā dažus vienkāršus, bet efektīvus padomus, ko izstrādājuši bērnu psihologi.

Mīlestības pilna atmosfēra ģimenē un attieksmē pret bērnu faktiski ir vienīgais vissvarīgākais priekšnoteikums, lai mazais justos droši un uzticētos šai pasaulei.

Mīlošas attiecības māca bērnam, kas ir draudzība un kā tā veidojas, ar kādām emocijām saistīta komunikācija ar apkārtējo pasauli (ka tā nav nedroša, naidpilna vai bailīga vide), un kā tikt galā ar dažādiem pārbaudījumiem.

Ja starp ģimenes locekļiem valda ciešas, pozitīvas un atklātas attiecības, bērns iemācīsies uzticēšanos, līdzjūtību un izpratni par labo un ļauno.

Tās ir pamatprasmes, kas nepieciešamas, lai izaugtu par labu un laimīgu cilvēku.

Viegli pateikt, grūti īstenot dzīvē

Taču nav noslēpums, ka ne visiem mums ģimenē valda pozitīvas attiecības, īpaši šajos grūtajos laikos, kad daudzi ir zaudējuši darbu un finansiālo pamatu zem kājām; kad visapkārt publiskajā telpā valda izteikti negatīva enerģija un ziņas – mēs dzīvojam diezgan agresīvā pasaulē, un visam pieaugušo sastrādātajam un izveidotajam “ārprātam” pa vidu ir nevainīgs bērns.  Bet tieši pirmie dzīves gadi formē nākamo personību!

Kā ielikt labus pamatus?

Sākot no dzimšanas brīža bēbītis mācās apzināties sevi un to, kā viņš šeit tiek uztverts un sagaidīts.

Caur ikdienas darbībām un komunikāciju vecāki un ģimenes locekļi, aprūpējošās personas (auklītes ) sniedz bērnam tādu kā ziņojumu – “Tu esi gudrs!”, “Tu esi mīļš!”, “Ak, cik Tu esi jauks!”, “Mēs Tevi mīlam!” utt.

Šie ziņojumi, pat nepateikti skaļi, tiek bērnam nodoti ar vecāku mīmiku, balsi, pieskārieniem, rotaļām, pat ēdināšanu. Un tieši tas veido bērna pašapziņu – kāda tā būs tālāk dzīvē.

Piemēram, kaut vai apskatīsim vienu no visikdienišķākajām darbībām – autiņbiksīšu maiņu. To var izdarīt visai mehāniski – nomainot autiņu, izmetot netīro un uzvelkot tīras biksītes. Bērns ir aprūpēts, sauss – ko tad vairāk vajag?

Bet, ja pavērojam māmiņas no malas, redzam, cik šķietami tik vienkāršā autiņbiksīšu maiņa patiesībā ietver neskaitāmas bērna attīstībai un emocionālajai labsajūtai nepieciešamas darbības!

Tur ir gan rotaļas ar kājiņām, gan jokošanās, gan vēderiņa noglāstīšana, gan aprunāšanās ar bēbīti un smiekli. Bēbītis uzsmaida pretī un ar saviem ķermeņa signāliem dod māmiņai ziņu, ka viņš saprot un priecājas, viņš runājas jau pirmajos dzīves mēnešos un mammas saprot šo valodu! Izrādās, tā ir ārkārtīgi būtiska komunikācija, kas caur mammas glāstiem, smiekliem, uzslavām mazulim dod sajūtu, ka viņš šeit ir gaidīts, pieņemts, viņš ir vislabākais un jaukākais. Tas ir pamatu pamats pozitīva pašvērtējuma veidošanai.

Ko Tu vari darīt?

• Atbildīga bēbīša aprūpe. 

Tas nozīmē, ka vecāki zina, pamana un ievēro bērna attīstības posmus un sniedz saskaņā ar tiem atbilstošu aprūpi.

Piemēram, ja 10 mēnešus vecs mazulis maltītes laikā izdomā mest ēdiena gabaliņus zemē vai niķojas, kad tiek barots , ar šiem signāliem viņš visticamāk mammai dos ziņu, ka ir gatavs ēst pats un vēlas pats turēt rokās karotīti, nevis tikt pabarots.

Bērna niķi vispār bieži vien tiek pārprasti – protestējoša uzvedība nereti liecina vien par bērna gatavību uzņemties vairāk, iet tālāk savā attīstībā. Vecākiem vienkārši jāvēro mazais un jāpiedāvā viņam jauni izaicinājumi.

Protams, 10 mēnešus vecs mazulis nespēs paēst pats ar karotīti, tāpēc var iedot viņam rociņās viņa karoti, bet ar otru mamma, runājoties un stāstot mazajam, pabaro viņu.

Atbildīgā aprūpe to arī nozīmē, ka mēs ņemam vērā gan bērna attīstības īpatnības, gan signālus, ka viņš ir gatavs kam jaunam savā attīstībā, gan viņa pamatvajadzības,  bet vienlaikus nebremzējot bērnu.

• Iepazīsti savu bēbīti!

Tā kā katrs bērniņš ir individuāls, Tu vislabāk varēsi pamanīt, kas īpašs ir tieši Tavam bērnam? Kas viņam patīk, kas nepatīk? Kādas ir viņa mīļākās rotaļlietas un jautrākie joki? Kāds ir viņa dienasrežīms?

Informē par sava bēbīša vajadzībām un nepieciešamo aprūpi arī citus ģimenes locekļus, kas iesaistīti mazā auklēšanā

• Palīdzi bēbītim attīstīt dažādas prasmes!

Mazuļi vislabāk iemācās jaunas prasmes, ja vien viņiem ļauj to darīt. Tāpēc nevajag visu izdarīt bērna vietā, lai viņš pats mazliet papūlās, jo tikai caur grūtībām un izaicinājumiem var iemācīties ko jaunu! Jā, mums ir jābūt bērnam blakus, jābūt atvērtiem viņam, bet tajā pašā laikā bērnam jādod sava telpa, kur izpausties.

Pārāk labas un pārspīlēti aprūpējošas mammas izrādās nemaz nedara tik labu savam bērnam , kā pašas domā. Kā Māmiņu Klubā reiz teica psihoterapeite Anita Plūme: “Laba mamma ir mazliet slinka mamma. Tā vismaz varam būt droši, ka viņa neizdarīs visu bērna vietā un  ļaus viņam pašam attīstīties!

• Priecājies par mazuļa atklājumiem!

Mazais bērns tiešām ir kā tāds Kristofers Kolumbs, kas pirmo reizi ieraudzījis jaunu kontinentu! Tik tiešām – viņam viss šajā pasaulē ir jauns! Tāpēc priecājies līdz ar viņu, kad viņš atklājis sev kārtējo jauno lietu, rotaļu vai sasniegumu!

• Palīdzi nostiprināt jau esošās mazuļa prasmes!

Piemēram, ja mazais ir iemācījies salikt kopā 2 klucīšus, uzliec vēl trešo un ceturto – iepazīstini viņu ar jaunām iespējām .

• Esi atbalstoša un lolo viņu!

Pieskārieni, apskāvieni, maiga šūpošana, dziesmiņas un  sarunas ar mazuli viņam dos sajūtu – “Es esmu mīlēts!”. Tā ir vissvarīgākā sajūta ikvienam cilvēkam šajā pasaulē, un protams, jo īpaši bērnam tas jāsajūt.

Bet to var izdarīt, viņu īpaši apmīļojot, kad viņš ir satraukts, sadusmojies, raudošs.  Labākais veids, kā mazo sirsniņu  nomierināt, protams, ir samīļošana.

Piemērs – 1,3 mēnešus vecais Jurītis vakarā ir satraukts, ilgi nevar nomierināties un nav noguldināms ne par ko. Viņš lec ārā no mammas gultas, skraidelē apkārt, māmiņa ir nogurusi un nevar viņu nekā piespiest iet čučēt, lai gan ir jau vēls. Bērns satrakojas, jo ir noguris, bet pārāk uzbudināts, lai spētu pats tikt galā ar savām emocijām. Labākais veids ir paņemt bērniņu sev blakus vai uz rokām un maigi paglāstīt galviņu.

Stāstīšana, ka jāiet gulēt, tik mazam bērnam nenozīmē neko daudz, jo izrādās, ka viss, kas viņam patiesībā bija vajadzīgs, ir mammas glāsti, ko viņš visu dienu nebija dabūjis, jo māmiņa bija darbā.

Kā tas izskatās darbībā:

• Nežēlo apskāvienus un bučiņas!

 Lai bērns zina, cik mīlēts viņš ir!

• Centies būt pacietīga niķu laikā   

Kolikas, raudāšana un niķi ir pilnīgi normāla bērna dzīves sastāvdaļa. Ja vecāki atbalsta un izrāda mīlestību bērnam šajos grūtajos periodus, tas pallīdz mazajam tikt galā ar šīm emocijām un varbūt pat sāpēm. Bērns neprot pateikt, kas tieši viņam kaiš , viņam nevar pieaugušajiem saprotamā valodā pateikt, ka kaut kas nav kārtībā, tāpēc talkā nāk raudas – tas ir signāls, ko bērns dod vecākiem “Palīdzi man!”

Kā radīt bērna drošības un stabilitātes sajūtu?

Tu vari palīdzēt bērnā radīt drošības sajūtu tad, ja atbildi viņa komunikācijai – raudāšanai vai citiem signāliem, ar kuriem viņš dod ziņu par savām vajadzībām. Piemēram, ja mazais sniedzas pretī mammai ar rociņām, skaidrs, ko viņš vēlas “Paņem mani pie sevis! Es vēlos justies droši!”

Atsaukšanās uz bērna vēlmēm un signāliem dos viņam attīstībai tik ļoti nepieciešamo drošības sajūtu,ka Tu esi pieejama un mīli viņu. Uzticēšanās liek pamatu pašapziņai.

Kā tas ir darbībā:

• Esi sava bērna drošais pamats. 

Pavēro, kā mazulis rāpo – viņš aizrāpo prom , bet pēc brīža žigli dodas atpakaļ, lai pārliecinātos, vai Tu vēl esi tur pat. Pimais dzīves gads bērnam ir milzīgs lēciens attīstībā, bet šo straujo pārmaiņu laikā viņam vajag kādu stabilu pamatu – vecākus, mammu, kas vienmēr ir viņam blakus, vēro un palīdz, ja tas ir nepieciešams.

• Veido dienas režīmu. 

Ja bērns nojauš, kas viņu sagaida, viņš jūtas daudz drošāk, jo vieglāk ir paļauties uz nemainīgiem pamatiem. Pamošanās, nomazgāšanās, ēšana, rotaļas, pastaiga, atkal gulēšana un tā tālāk.

Pirmajos trīs dzīves mēnešos režīms vēl tikai formējas, bet vēlāk jau bērns pats parāda, kas viņam vajadzīgs. Svarīgi, lai katru dienu nenotiktu neparedzēti notikumi, nemainītos gulētiešanas laiki vai aprūpes personas – piemēran, vienu dienu nāk aukle, otru vecāmamma un trešajā dienā vēl bēbīšu skoliņa. Jācenšas izveidot bērnam iepriekš paredzamu dienas ritmu – viņš būs stabilāks un mierīgāks