07.05 10:00-15:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Virsrakstam varētu piekrist tad, ja bērns zupas vietā vakariņās prasa šokolādi vai kādus citus kārumus, taču šoreiz stāsts ir pavisam savādāks.
Bieži vien vakariņošana mums noslēdzas ar asarām. Piemēram, ja vakariņās ir zupa un vēl maizīte vai gaļa, tad gadās reizes, kad dēls paziņo, ka zupu neēdīs, taču tā vietā labāk gribētu apēst gaļu. Tomēr vīrs ir kategorisks un katru reizi šādās situācijās paziņo: „Kamēr neizēdīsi zupu, gaļu nedrīkst ēst!” Un basta. Kategoriskais tētis, kuram viss ir vai nu balts, vai tikai melns. Lieki teikt, ka šādas reizes bieži vien noslēdzas ar bērna asarām, kurš nesaprot, kādēļ nedrīkst ēst gaļu, ja zupu negribās.
Iemesli šādiem vīra uzskatiem nav tālu jāmeklē, jo bērnību savulaik pavadījis lielā pieticībā, viņam ir iemācīts, ka jāapēd pilnīgi viss, ko dod. Mans uzskats nedaudz savādāks – ja organisms prasa gaļu, tad gaļu arī ēdu, nevis par visām varītēm cenšos sevī iestūķēt zupas porciju. Lai bērnam pie galda nebūtu jāpiedzīvo mūsu ķildas par šo jautājumu, ēdienreizēs, kurās aktualizējas šāda problēma, parasti klusēju, ļaujot dēlam un tēvam pašiem atrisināt sava attiecības, jo apzinos, ka tad, ja tētis aizliedzis ēst gaļu, ja nav apēsta zupa, es atkal atļautu, bērns turpmāk uzskatītu, ka mammīte ir tā labā, bet tētis sliktais. Cenšos no tā izvairīties.
Nevis organisms prasa gaļu, bet vienkārši negrib zupu. Meklējiet vidusceļu.
Tieši tādēļ mums vispār ir grūti spriest par autores situāciju,jo spiež ēst vai vienkāŗsi neļauj izlutināties,izdabāt ir divas dažādas lietas.Katram savā ģimenē ir vieglāk spriest,jo pazīst bērnu un viņa ikdienu. Mēs varam izteikties kā daram paši,kā uzskatam par pareizu,bet tas nenozīmē,ka visiem nu tagad jādara pēc viena ieteikuma.Mēs visi esam dažādi.
Bērniem katram ir sava "gaume" par ēdienu, daži to izrāda ātrāk, citi vēlāk. Man ir divi nu jau paaugušies bērni, bet katram ir atškirīgi ēšanas paradumi un ir atšķirīgas lietas, ko viens vai otrs nav ēdis un ēd ne labprāt joprojām.
Viens no bērniem nekad nav ēdis putras (arī zīdaiņa vecumā ne), ja neskaita griķu, rudzu miltu, kartupeļu biezputru un arī tagad ne labprāt ēd putras. Toties vienmēr ir ēdis dārzeņus i svaigus, i pagatavotus.
Es jau saku,ja tas ir pa retam,tad protams var būt izņēmumi,bet nedomāju,ka maize ir labākā alternatīva,tad jau labāk,biezpiens,olas,putra vai kas tāds.Maize ir sausa un mūdienās tik ļoti ir izplatīts gastrīds,ka nevajadzētu bērnus mācīt ēst sausu maizi.Jā to var ēst kā uzkodu,kā piedevu,bet ne kā pamatēdienu bieži.Pa retam,jā,bet ne bieži.Redzot savu 8 gadīgo dēlu droši saku,ka ja no mazotnes radina,piedāvā veselīgu ēdienu,tad bērnam garsos tas.kad piedzima mans dēls,es īsti nemācēju gatavot tādus dārzeņu ēdienus,līdz ar to mans dēls šobrīd dārzeņus ēd tik svaigā veidā,kaut kā gatavoti negaršo un tā noteikt mana vaina,jo bērnībā nepiedāvāju,neiemācīju tos ēst.Ja bērnu mācīt ēs maizi,ka tā var tad viņš ātri pieradīd pie tās,jo tomēr kam tad negaršo maize-retajam.
Nu nezinu,man arī citreiz ir tā,ka negribu to gaļu, gribu kartupeļus ar salātiem. Ja mani kāds spiestu ēst to gaļu, tad būtu arī asarās 😃
Mums bērns arī dažreiz uz sķīvīša piemēram rīsi, brokoļi un gaļa. A viņš grib tikai brokoļus. Nu ko es darīšu- aiziešu uz virtuvi un uzvārīšu viņam vēl tieši brokoļus. Ja nebūs- tad mēģināšu iedabūt kaut ko no pārējā. Ja gribēs tikai rīsus- tad uzlikšu vēl vienu karoti rīsu. Alternatīvas un kompromisi 😀
Ja negribēs neko- tad neēdīs. Ar varu nespiedīšu. Ja uznāks bads- tad apēdīs visu😃
Kad man kāds no bērniem atsakās ēst vismaz kaut ko no vakariņās pagatavotā, es piedāvāju brokastis nākamajā rītā. Parasti gan tad diezgan ātri pārdomā un vismaz kaut kāds kompromiss tiek rasts.
Ja dēls kategoriksi negrib to ko piedāvā,tad pagatavoju kaut ko citu,noteikt nedodu saldumus vai maizi.Kaut ko līdzvērtīgu.
Nevaru piekrist tā viennozīmīgi tam ko rakstāt,jo vismaz rakstitajā jūtu to,kas man nepatīk,ka izdabā bērnam.Bērnam būtībā no bērnības jāpierod pie kārtības,tai skaitā arī pie ēšanas kārtības.Ir protams,izņēmumi,bet kopumā uzskatu,ka tomēr pareizi ir ēst visiem kopā.Tieši tādēļ minēju,ka pirms gatavošanas vienojamies visi ko vēlamies pusdienās,ko vakariņās,lai tomēr nav tā,ka pie galda notiek šādas situācijas ar bērnu.
Manam dēlam 8 gadi. Es no vienas puses uzskatu,ka ir pareizi,ka visi kopā sēž pie galda un ēd vienu un to pašu,bet dažreiz mēdz būt izņēmumi,ka tomēr bērns negrib to ko pieaugušie.Ja tas nav ikdiena,tad tas ir normāli,bet ja tā ir patstāvīgi,tad tā ir izlutināšana.
P.S tieši tādēļ pirms ko gatavoju bieži pārjautāju vīram un dēlam vai to šodien grib? Ja abi ar mieru tad gatavoju,ja nē,tad prasu kas ir tas ko gribētu,ne vienmēr bet tomēr mēģinu iziet uz kompromisu.
Mans dēls ir loti izvēlīgs,kas vienu dienu garšo,tas otrā dienā vispār negaršo 😃 Jā ,arī man s vīrs uzskata,ka jāēd viss ko ēdam visi kopā,es atkal esmu pa vidam,redzot konkrēto gadījumu ļauju vai neļauju izvēlēties.Būtībā es pieņemu gala lēmumu par ēšanu,jo ikdienā vairāk esmu ar dēlu un zinu,kas,kapēc un tā. Jo zinot sevi,ka pašai arī mēdz tā uznākt,ka galīgi negribu kaut ko ēst,kaut arī citā reizē ēdu un garšo,bet ir kad organisms prasa vai noraida kaut ko.
Es būtu laimīga, ja man bērns gaļu prasītu, laikam tāda reize vēl viņas dzīvē nav bijusi. Man katra diena paiet lūdzoties, uzbāžoties ar ēdienu. Viņa varētu pārtikt tikai no našķiem, bet es tos dodu tikai tad, kad ir kautkas ieēsts normāls. Tāpēc mums ir tā, ka es priecājos, ka vispār ir kautkas no piedāvātā apēsts.
Iesaku, šādu jautājumu izrunāt ar vīru divatā. Ja jau tapis raksts, tad pieļauju,ka tādas strīdus ēšanas reizes ir bijušas vairākas..
Kāpēc, piemēram, pieaugušie var izvēlēties, ko ēst ( katru dienu paši izdomājam, ko gribēsim un tad arī taisam) , bet bērns nē? Turklāt, arī mums pieagušajiem ne vienmēr ir vienāda ēstgriba, vienu dienu gribas vairāk, citu mazāk.
Ja bērnam ir iespēja izvēlēties un viņš grib kaut ko normālu ēst- nu idēali- lai tētis atdod savu gaļas gabalu bērnam un pats apēd 2 zupas šķīvjus.
Pieturos pie sekojoša risinājuma - var ēst tikai gaļu, tikai zupu, tikai piedevas vai tikai salātus, vai jebkādu kombināciju, tomēr apēstajam daudzumam ir jābūt pietiekamam un našķi pieejami vien ne ātrāk kā pēc noteikta laika. Lai nav tā, ka apēd šķēlīti gaļas un sukā iekšā cepumus.