07.05 10:00-15:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Mūsu mazuļu panākumi katra vecāka sirdij ir kā liels apbalvojums, mēs priecājamies par pirmajiem soļiem un bēdājamies kopa par pirmajiem puniem. Diemžēl dažkārt šo prieku aizēno tādi jautājumi, kā – vai mans bērns to nesāka darīt pārāk vēlu, vai mans bērns nesāka to darīt pārāk ātri? Vai tas ir normāli?
Uz jautājumu, kad vecākiem nav jāsatraucas par bērna attīstību, un kad būtu, atbild fizioterapeite Klaudija Hēla.
- Es uzskatu, ka vecāki, kuri tiešām interesējas par savu bērnu, uzreiz pamana, ka kaut kas nav. Viņi arī automātiski sāk meklēt izskaidrojumu savām bažām, bet problēma ir tā, ka mēs, fizioterapeiti un ārsti, netiekam pie tiem vecākiem, kuriem tā interese par bērna veselību varbūt nav tik liela. Šādi vecāki izmaiņas pamana tikai tad, kad jau ir ļoti slikti, un tikai tad sāk meklēt palīdzību. Visbiežāk gan problēmu pamana kāds cits cilvēks, kāds „no malas.
Ko darīt profilakses nolūkos?
Es vienmēr iesaku vecākiem, lai viņi justos droši, (jo ir lietas, ko varbūt vecāki nepamana, bet speciālists pamanīs), kaut vai reizi mēnesī aiziet uz kādu konsultāciju. Piemēram, ja es interesējos par kustībām – tas es eju pie fizioterapeita, ja par valodu, es eju pie logopēda, bet svarīgi, ka jāuzmeklē konkrēts speciālists.
Ģimenes ārsts ne vienmēr var zināt visu par visu, ja es, piemēram, strādāju visu laiku ar bērniem, tad es varu iedziļināties šajās problēmās daudz vairāk, bet ģimenes ārstam ir gan bēbji, gan pieaugušie, gan veci cilvēki.
Ja ir bažas par bērnu, tad...
Tiklīdz es kā mamma intuitīvi jūtu, ka man kaut kas nepatīk bērna attīstībā, vai kaut kas izpaliek, ko bērns nedara, tad es eju un meklēju atbildes, kamēr es tās atrodu, vai saņemu to apstiprinājumu, ka viss ar mazuli ir kārtībā. Ja mamma ar bērnu ir regulārā kontrolē, tad neko nevar palaist garām. Galvenais ir iet un darīt, nevis kaut ko gaidīt. Nepareiza ir pieeja, ka mēs ejam pie ārsta, kad esam slimi, nevis, kad esam veseli. Kontrole ir nepieciešama, jo kad ir radušās kādas problēmas, tad jau vairs vecāki nezina, kur iet...
Profilaksi es aprotu nevis ar profilaktisku vingrošanu, bet ar profilaktisku kontroli. Diemžēl šī joma Latvijā nav vēl attīstīta. Mūsu sabiedrība ir jāmudina doties pie speciālistiem uz konsultācijām, un tur, piemēram, es varu paskatīties un ieteikt – ar jūsu bērnu viss ir labi, jūs varat izveidot šķēršļu joslas, nolikt kastes utt., un vecāki iet un dara.
Bērna attīstības plāns
Es tikko esmu nonākusi pie apziņas, ka visiem bērniem piedzimstot, galvā ir skaidrs, kad viņš ko sāks darīt, ja viņam dod iespēju un atbilstošu vidi, tad viņš attīstīsies pēc tās programmas, kas ir izveidojusies galvā. Tur mēs nevaram ne pielikt, ne atņemt. Protams, ja bērns daudz, tiek turēts šūpulītī, vai ratiņos, viņam tiek izjaukta dabīgā attīstība, ko pēc tam nākas pielabot, pielāgot. Ir jāsaprot, ka, piemēram, 2-2,5 mēnešos bērns gulēs un spēlēsies uz grīdas, un bez mammas. Bērna pamatvajadzība ir kustēties, viņš to grib, tāpat kā spēlēties. Vecāki bērnam to piedāvā. Mēs nekarinām virs galvas karuseli un vēl desmit mantas , bet skatāmies un piedāvājam vienkāršas lietas, kas ir atbilstošas bērna spējām.
Kādēļ tomēr ir situācijas, kad veseli bērni sāk darīt daudzas lietas vēlāk, nekā varbūt ir pieņemts?
Mēs neuzticamies saviem bērniem, jo, piemēram, pie manis nāk mamma ar veselu bērnu, kuram ir 1,2 gadi. Viņš staigā, turoties pie mēbelēm, bet mamma jautā – kāpēc viņš nestaigā patstāvīgi? Tāpēc, ka viņš jūt to spiedienu no mammas, no apkārtējiem un visi no bērna kaut ko gaida.
Pirmkārt, mazulis ir pietiekami gudrs un iemācās manipulēt – kāpēc jāstaigā, ja kāds nes?
Otrkārt – viņš nejūtas drošs, jo ir šis apkārtējo spiediens. Bērns domā – mamma jau nemaz man netic, ka es to varu.
Kad bērns ir gatavs darīt, tad viņš arī visu izdarīs. Jo finālā – veseli bērni visu tāpat dara, tad, kad viņi tam ir gatavi!
Jūsu ieteikums Māmiņu Kluba māmiņām?
Jebkuram bērnam ir ko teikt, un viņš atradīs savu veidu, kā to pateikt, un man, kā pieaugušajam jāmēģina tas saprast un sastrādāties ar mazuli!
Māmiņu Klubs
