Nepieciešamība pēc aprūpes ir bijusi vienmēr, ja runājam par mazuli. Katra māmiņa var saukt to citādi - par hendlingu vai aprūpi, bet to noteikti nevajadzētu uzskatīt par modes lietu. Jo nav viena pareizā vai nepareizā aprūpes veida, jāļaujas iekšējām sajūtām attiecībā pret bērniņa vēlmēm. Turklāt ne vienmēr būtiskākais ir tieši aprūpes tehnika, bet ir pazīmes, kas jāievēro: vai bērnam ir ērti, vai viņam patīk, vai man ir ērti/ patīkami.
Kā uzsver fizioterapeite Klaudija Hēla, aprūpe ir tas, kur bērns gūst visvairāk pieskārienus, mīlestību. Tas ir tāpēc, ka, piemēram, rotaļāšanās laikā viņam īsti nevienu nevajag, viņš var pabūt ar sevi. Savukārt aprūpes laikā bērns gūst psihoemocionālo drošību, piesaisti, lai pēc tam tiešām varētu pabūt viens."
Bērniņam ir svarīgi pieskarties, caur aprūpi var sajust, kā bērniņš jūtas. Viņam ir vajadzīgs laiks - laiks mīlestībai, laiks rūpēm. Pieskārieniem jābūt mīļiem, jaukiem, un tad arī viss būs kārtībā.
Hendlinga apguvei nav pareizā vai nepareizā laika - kādam būs vienkāršāk, veiksmīgāk apgūt tieši gaidību laikā, vēl kāds uzreiz pēc bērniņa dzimšanas sāk mācīties hendlingu. Galvenais, lai vecākiem ir sajūta, ka to vajag, un tad ir arī tā vērts to visu apgūt, iemācīties un izprast.
Taujājot fizioterapeitei par tik bieži piesauktajiem muskuļu tonusiem un asimetrijām, Klaudija Hēla uzskata, ka šāda veida problēmas visbiežāk rodas tieši tāpēc, ka vecāki nepielieto pareiza hendlinga nosacījumus bērniņu ģērbjot, veļot, mainot autiņbiksītes: "Ir dažādas pazīmes, kas liecina par to, ka bērniņš netiek aprūpēts pareizi. Ne vienmēr aprūpe ir pie vainas, bet tieši veids, kā bērniņš tiek aprūpēts. Tā ir liela atšķirība. Dažkārt arī slimnīcās speciālisti mēdz sniegt ieteikumus, kas neder ikvienam mazulim, un māmiņas tos strikti ievērojot, rada sev vai bērniņam neērtības."
Ja runājam par hendlinga pielietošanu otrajā dzīves pusgadā, tad šajā laikā autiņbiksīšu maiņas laikā mazulītis var stāvēt nevis gulēt, jo guļus stāvoklis ikdienā vairs nav aktīvista līmenis. Tomēr nosacījums aprūpei paliek tas pats - mammai ar bērniņu jārunājas un jāļauj arī bērniņam "atbildēt".
"Ja bērns rotaļājas, jāgaida, lai viņš beidz to darīt, un tad varam mainīt autiņbiksītes. Viņš nav jāpārtrauc savās darbībās," atgādina fizioterapeite. "Tāpēc arī nereti tiek ieteikts mainīt autiņbiksītes bērnam vannas istabā, kur viņam netiek novērsta uzmanība ne ar ko citu. Esat tikai jūs divatā, jums ir acu kontakts un kopīga darbošanās. Nevajag ignorēt bērna darbības, ar varu liekot viņam būt mierīgam, lai autiņbiksīšu maiņa būtu paveikta," skaidro K. Hēla.
Ja bērns raud, vieglāk viņu būs nomierināt un tad ģērbt, nekā tad, ja viņu ģērbsiet raudošu, bļaujošu. Pats process kopumā būs īsāks, laika ziņā, un bērns tiks respektēts. Neskatoties uz to, ka bērns ir maziņš, nevajag darīt viņam pāri. Bērnam ir savi darbi, sava nodarbošanās, ir jāparāda, ka ir laiks iet, laiks autiņbiksītes mainīt, lai viņš saprot - tagad sāksies kaut kas cits, kas darāms.