Garšoja, bet...

Pieteicos Kabrita biezeņu testam ar domu, ka sen jau gribēju dēlam iedot tos nogaršot, bet visu laiku tikai domīgi nopētīju un neiegādājos. Kā gadījās, kā ne, mums laimīgā loze un jādodas pakaļ biezeņiem.

Nu ko, paciņas saņemtas, jāēd.. Visus biezeņus, ko dodu mazajam pagaršoju arī pati. Melošu, ja teikšu, ka man viņi ļoti garšoja, kazas pienam tomēr ir diezgan spēcīga piegarša. Bet stāsts jau nav par mani un dodu mazajam testētājam. Pirmais biezeņa 'vilciens' un neizpratnes pilna seja no mazā cilvēka. Bet, aprodot ar jauno garšu, aiziet. Paciņa ātri vien tukša un var doties tālāk ikdienas gaitās. Tajā vakarā mazais neierasti niķīgs un jūt, ka kaut kas nav. Kā izrādās, puncis īsti neakceptēja kazas pienu, jo pēc divām dienām, kad atkal tika iedots jau cits Kabritas biezenis, scenārijs tas pats. Tad nu nonācām pie secinājuma, ka divus esam pamēģinājuši, nesanāca un trešo nemēģināsim, lai dēlam mierīgāka dzīvošana. Atlikušo biezeni nodosim kādam draudziņam, kuram varbūt aizies šis gardums un būs jauna mīļākā uzkoda.