Bet sunīši jau nekož

Kārtējā pastaiga un kārtējais piedzīvojums. Mans mazais tipinātājs nu jau kādu laiku pastaigā dodas bez ratiem. Kā nekā, jau liels vīriņš, kurš visu var pats. Un viss būtu jauki, ja ne brīdis, kad man, mammai, no bailēm kļūst stīvas kājas.

Šodien aizgājām līdz šūpolēm, bērns priecīgs skrēja tām klāt, bet te pēkšņi – kāda kundzīte izvedusi pastaigā savus divus teļus (lasi – suņus), kuri, kā izrādās, ir ne tikai bez uzpurņiem, bet arī bez pavadiņām. Suņi, sajutuši pavasara smaržu gaisā, spriņģoja kā divas kalna kazas, vienubrīd sākot skriet mana dēla virzienā.

Protams, ka mazo uzreiz ņēmu rokās un devāmies prom no šūpolēm, savukārt kundzīte, uz manu aizrādījumu, ka suņus vajag vest pavadā un vispār, šis ir bērnu laukums, vien noteica, ka viņi jau nekož.

Protams, neviens suns jau savam saimniekam nekož, taču nekad nevar prognozēt, kad tādam vilku sugas sunim uznāks melnie un tas metīsies virsū cilvēkam, jo sevišķi mazam bērnam, kurš ir tikpat neprognozējams savās darbībās kā suns.

Acīmredzot, nākamreiz, redzot šādu gadījumu, uzreiz jāzvana Pašvaldības policijai, jo šaubos, vai arī viņiem suņa saimniece atļautos teikt, ka sunīši jau nekož.

Māmiņas - reportieres, martā jūs gaida gardas balvas no Kāruma!