Raksts ar laimīgām beigām...

Vakardiena man ilgi paliks atmiņā. Es savus bērniņus vienmēr esmu uztvērusi kā kaut ko dārgu un īpašu, pat neiedomājoties, ka viņu dzīvība un veselība ir tik trausla un ka jebkurā mirklī var kas notikt...

Meitiņa, drīz jau 3 gadi, spēlējās un netīšām krita uz atpakaļu un atsita galviņu pret zemi, bet es neteiktu, ka daudz stiprāk vai kā citādāk īpašāk kā tas ir gadījies citas reizes. Protams,ka viņa sāka raudāt. Es samīļoju un saku, lai neraud, ka viss ir kārtībā.

Viņa vienmēr ir paraudājusi un nomierinājusies, bet šoreiz... šoreiz es redzu, ka mute vaļā, skaņa nekāda ārā nenāk, pati paliek zila, ķermenis krampjos tiek sarauts un acis uziet uz augšu un paliek baltas līdz aiztaisās un viss, mana meitiņa ir bezsamaņā un krampjos savilkta, stīva.

Paldies Dievam, ka vīrs bija mājās, saucu viņu, lai paņem meitiņu, pa to laiku ātri domādama, ko lai daru, jo dzīvojam laukos un "ātros" sagaidīt var pēc minūtēm 30-40. Panika jau sākās, bet es pati tagad brīnos, kā es varēju sevi nomierināt, ka nedrīkst panikot un klaigāt, jo otrs bērns var sabīties no tāda trača un tas arī nebūtu labi, un ka man vajag steidzami izdomāt ko darīt.

Pēkšņi, it kā pa galvu kāds iedotu, es atcerējos, ka mamma bija stāstījusi, ka māsa bērnībā raudājusi bez elpas līdz noģībusi, un mamma šļākusi virsū ūdeni, lai atgūstas. Skrējām uz vannas istabu, uzšļācu divas reizes ūdeni uz sejiņas viņai, līdz viņa ievilka gaisu un attaisīja acis.

Tad skrēju zvanīt dakterei, prasīt, ko man tālāk darīt un pārējais, jau vairs nelikās tik briesmīgs, jo dakterīte nomierināja, atbalstīja un palīdzēja. Viss šis briesmīgais notikums ilga pusminūti, bet samaņas viņa bija 15-20 sekundes, bet man tas mirklis likās tiiiiiik ilgs. Njā, būt mammai ir tāda atbildība, un es jūtos tik lepna, ka savai meitiņai varēju būt laba mamma un palīdzēt tādā brīdī. Jūtos kā izpildījusi svarīgu mātes pienākumu!:)