07.05 10:00-15:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Visbiežāk, mēs vecāki, mēģinām izpildīt visu perfekti, kas saistīts ar bērniņa aprūpi – barošanu, vannošanu, autiņbiksīšu maiņu, došanos pastaigā. Taču daudz mazāk aizdomājamies par to, ko darīt, lai tad, kad mūsu bērns būs pieaudzis, viņš justos apmierināts ar savu dzīvi. Par to, kā radīt bērnā pozitīvu pašvērtējumu, stāsta psihoterapeite Anita Pīlēna.
Ļoti daudz ir atkarīgs no mūsu attieksmes – kādā noskaņā un gaisotnē būsim audzinājuši savu bērnu. Tas ir stāsts par bērna pašvērtējumu, vēlams – pozitīvu, kuru viņš iegūst jau bērnībā. Tāpēc visu, ko mēs mācām bērnam, vēlams darīt ar pozitīvu attieksmi.
Taču saprotams, ka nav jākrīt arī galējībās – jāslavē par katru sīkumu, ko bērns paveicis vai gluži pretēji, jākritizē, jo pārmērības nepalīdzēs bērnā radīt pozitīva pašvērtējuma sajūtu.
„Viena daļa pašvērtējumā ir tas, ko cilvēks pats jūt par sevi un otrs ir tas, ko viņš saņem no pasaules – atgriezeniskā saite,” atklāj psihoterapeite Anita Pīlēna. „Ja bērnībā cilvēks ir saņēmis tādu atgriezenisko saiti, ka viņš ir slikts, slikts, slikts, tas viņā noenkurosies un viņam būs grūti noticēt, ka ir kāds, kurš par viņu saka atzinīgus vārdus. Savukārt, ja bērnu visi tikai slavē par visu iespējamo, tad viņam radīsies nereāls priekšstats par sevi- ka viņš visu var, ka ir visskaistākais, visgudrākais, vislabākais.”
Diemžēl mēs nereti mēģinām ar sava bērna starpniecību piepildīt savus nepiepildītos sapņus un vēlamies, lai bērns kļūtu tāds, par kādiem mums kļūt nav izdevies.
Tam piekrīt arī psihoterapeite: „Tas ir ļoti bēdīgi, ja vecāki sava pašvērtējuma spodrināšanai izmanto bērnu kā objektu- piemēram, ja bērns dejo, dzied, apmeklē visus iespējamos pulciņus, tad viss ir kārtībā. Savukārt, ja bērns nemācās tik labi un nav tik apdāvināts, tad rodas domas, ka ar vecākiem kaut kas nav kārtībā, tāpēc rodas pārliecība, ka jāpanāk, lai bērns darītu to, ko vecāki ir iedomājušies.”
Mīliet bērnu tādu, kāds viņš ir!
Lai bērnos veicinātu pozitīvo pašvērtējumu, svarīgi bērnu mīlēt tādu, kāds viņš ir, būt pieejamam kā pieaugušajam, komunicēt ar bērnu, reaģēt uz bērna lūgumiem un emocijām ne tikai tad, kad bērns ir dusmīgs vai nobijies, bet arī tad kad viņš ir priecīgs un apmierināts.
„Visās ģimenēs ir strīdi. Ja šāda situācija ir radusies, svarīgi, lai vecāki spertu pirmo soli un bērni saprastu, ka ir iespējams, pārdzīvot negatīvas emocijas un pēc tam nolīdzināt nesaskaņas,” iesaka psihoterapeite.
Tāpat svarīgi ir atbalstīt bērna spējas, emociju izpausmes, radošās izpausmes un galu galā ļaut bērnam protestēt un pieņemt bērna protestu, ļaujoties sajūtām, lai kādas tās būtu, lai bērns saprastu, ka mēs esam īsti – neko netēlojam un neslēpjam.
„Dusmas ne vienmēr vajag izpaust bļaujot un kliedzot. Mamma var pateikt „Es esmu dusmīga, ka Tu tā dari”. Savukārt, kad bērns ir dumsīgs uz mammu, viņam jāprot pateikt, ko viņš tajā mirklī jūt,” atklāj Anita Pīlēna. „Šāda komunikācija būs patiesa un pēcāk arī būs vieglāk savstarpēji atzīt savas kļūdas un nogludināt nesaskaņas.”
Mēs katrs savu bērnu uztveram kā lielu brīnumu, kā visskaistāko, labāko un gudrāko būtni, kas mīt šajā pasaulē un liela ir mūsu vilšanās, kad saprotam, ka bērns nav pilnīgs, ka arī viņam ir savi trūkumi un viņš nespēj visu paveikt kā mēs vēlētos. Tāpēc mums ir jāmācās pieņemt, ka bērniņš var būt savādāks, jau no viņa dzimšanas brīža, jo pasaulē nāk personība, kurai mēs varam palīdzēt veidoties.
Kristīne Damškalne, www.maminuklubs.lv