Mazais ir dusmīgs un niķīgs

Mazais ir dusmīgs un niķīgs

10. Jan 17:12 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Bērnudārza audzinātājas nopietnā un mazliet nosodošā sejas izteiksme un radinieku izteikumi „tas nu gan ir par traku” liecina, ka tava bērna dusmu izplūdi nu vairs nav tikai jūsu ģimenes lieta. Tiklīdz bērns kaut ko nevar sarunāt ar saviem grupiņas biedriem, tā mazā dūre paceļas un bliež. Tiklīdz vecāmamma kaut ko aizrāda, tā bērns vai nu kliedz, vai nu metas viņai kost. Tavs bērns ir agresīvs.

 

Tas ir sāpīgi!
 

Līdz aptuveni divarpus, trīs gadu vecumam par bērna kauslīgumu, kategoriskām prasībām vai dusmu izvirdumiem nevajadzētu īpaši uztraukties, uzskata psiholoģe Laura Pirsko Pilnīgi noteikti mazulis, kurš, spēlējoties ar grabulīti, iebelzis mammai pa pieri, nav gribējis nodarīt pāri. Gadu un divu gadu vecumā bērns varbūt jau saprot, ka ir jauši vai nejauši sagādājis sāpes, bet visbiežāk viņam nav zināmi citi veidi, kā panākt gribēto. Divgadīgie ir pietiekami gudri, lai zinātu, ko grib, taču ne vienmēr viņu valoda ir tik labi attīstīta, lai viņi to panāktu tikai ar tās palīdzību. Tā nu viņi liek lietā visu savu ķermeni. Taču līdz ar valodas attīstību arī bērna agresija samazinās.
 

Vecākiem par sava bērna agresiju vajadzētu sākt uztraukties tad, kad viņiem pašiem ir sajūta, ka bērna dusmu pilnā uzvedība ir bijusi mērķtiecīga, skaidro psiholoģe. Iespējams, ka agresivitāte bērna uzvedībā pašiem vecākiem vairs nešķiet pieņemama un izraisa satraukumu, uz to ir norādījusi bērnudārza audzinātāja, auklīte, radinieki. Tajā brīdī, kad bērns ir pieķerts darām citiem pāri, ir vai nu kategoriski jāpasaka - sist (kost, plēst aiz matiem) nedrīkst -, vai nu jānovērš viņa uzmanība. Ja bērns ar gumijas āmurīti sit mammai pa celi, viņam jāierāda, ka ar āmurīti var sist tikai pa mēbelēm. Arī tad, ja bērniņš ir ļoti mazs, viņam var skaidrot, ka māmiņai vai tētim sāp, vecāki var arī izrādīt sāpes ar mīmiku vai žestiem.

 



Pamatā ir dusmas

 

Parasti agresijas iemesls ir dusmas, saka psiholoģe L.Pirsko. Savukārt dusmu izraisītāji ir daudzi:

 

1)    Iespējams, bērnā vēl nav izveidojušās prasmes draudzēties. Piemēram, puika, redzot, ka citam zēnam rokā ir mašīna, iet klāt un mēģina to atņemt. Vecākiem šādā situācijā vajadzētu iesaistīties un sākt ar dēlu sarunu par to, kā viņš varētu ar otru zēnu iedraudzēties un kā viņi abi kopā varētu rotaļāties ar vienu mašīnu.
 

 

2)    Viens no visbiežākajiem bērnu agresivitātes iemesliem ir saspīlētas attiecības, nervozitāte un spriedze ģimenē. Vai nu vecāki bieži strīdas, vai nu ir izlēmuši šķirties, vai nu abi vecāki ir atlaisti no darba. Šādās un līdzīgās kritiskās situācijās pat vislabākajiem vecākiem savaldīties un būt mierīgiem ir ļoti grūts uzdevums. Zelta padoma, kā saņemties, nav, uzsver psiholoģe. Tipiskākā kļūda esot neatzīt, ka ģimenē viss nebūt nav vislabākajā kārtībā. Labāk tētim un mammai kopā ar bērnu vai bērniem izrunāt, ka ģimenei tagad ir grūti un vecāki nav savā vislabākajā formā, tādēļ viņi var tikai atvainoties, ka tētim negribas ar bērniem rotaļāties vai ka mamma nespēj tagad nodoties spilvenkaujām. L.Pirsko iesaka padomāt, kā visi kopā varētu samazināt spriedzi, piemēram, visa ģimene nodoties kādām sportiskām aktivitātēm. „Bērni ir ļoti saistīti ar vecākiem un viņus ļoti ietekmē tas, kas notiek ar un starp vecākiem,” saka L.Pirsko.

 

3)    Ir ģimenes, kurās vecāki ir vardarbīgi pret sevi, savā starpā un arī pret bērniem, - arī tas var būt iemesls bērna agresivitātei, uzsver psiholoģe. „Bērns domā, ka visi tā dzīvo un tā arī ir pareizi,” saka L.Pirsko. Ja bērns ir cietis no emocionālas vardarbības, piemēram, uzkliedzieniem, pazemojumiem, aizvainojumiem, tad šie vecāku dusmu izvirdumi arī bērnā rada tādas pašas dusmas. Vieni bērni tās izgāž uz citiem, citi – izolējas no ārpasaules un atsakās vispār kontaktēties ar cilvēkiem. 
 

 

4)    Taisnība, ka arī filmās vai datorspēlēs redzētais paaugstina agresivitāti, saka L.Pirsko. Ja bērni skatās pasaku filmas, viņi lieliski saprot – tā ir pasaka. Taču, ja vecāki viņiem atļauj skatīties realitāti atainojošas filmas, kurās cilvēki viens otram sit un šauj, tas noteikti nelabvēlīgi ietekmē bērna psihi. Ja arī vecāki atļauj bērnam skatīties fantāzijas filmu, piemēram, Gredzena pavēlnieku, noteikti ir jāpadomā, vai mazais spēj izprast, kas tajā tiek atainotas un kā redzētais bērnu ietekmēs.

 

Jāizjūt uzvedības sekas


Jautāta, kā ierobežot bērnu agresivitāti, L.Pirsko uzsver, ka visupirms katrā ģimenē vajadzētu būt skaidriem noteikumiem, ko drīkst un ko nedrīkst. Ja šajā noteikumu sarakstā ir arī punkts, kas aizliedz citiem sist, tad tam kā likuma pantam jādarbojas visās situācijās. Lai nebūtu tā, ka atļauj sist Pēterītim, jo „viņš jau sen bija pelnījis”, bet Anniņai nekādā gadījumā nedrīkst sist. Ja ir izņēmumu situācijas, tad tās ar bērnu skaidri jāizrunā. Ja bērns ir iesitis, viņam ir arī jāuzņemas atbildība par notikušo - jāatvainojas tam, kuram ir nodarīts pāri. Tā vecāki var bērnam ierādīt, ka draudzību var arī atjaunot. Taču nav liela jēga ar varu piespiest lūgt otram piedošanu.
 

Otrkārt, psiholoģe iesaka vienmēr ļaut bērnam izjust savas uzvedības sekas, piemēram, viens no labiem disciplinēšanas veidiem ir likt bērnam sēdēt uz krēsla un pārdomāt savu uzvedību. Pārdomu laikam jābūt tik minūšu ilgam, cik vecs ir bērns, piemēram, piecus gadus vecam bērnam uz krēsla jāpavada piecas minūtes. Šajā laikā viņam nevajadzētu būt iespējām skatīties televizoru, sarunāties ar citiem, rotaļāties.
 

Ja tas nelīdz, jāizmanto nopietnāka disciplinēšanas metode – vai nu bērnam jāliedz kāda privilēģija, piemēram, viņš nedēļu neēdīs saldējumu, vai nu kopā ar viņu jāizveido zvaigznīšu vai malacības kalendārs, kurā ar zvaigznīti tiek atzīmēta katra diena, kurā bērns ir izticis bez agresijas savā uzvedībā. Kad bērns kalendārā ir savācis noteiktu skaitu zvaigznīšu, piemēram, piecas, vecāki var bērnam piedāvāt balvu, taču tai nav jābūt nopērkamai. Vislabāk, ja tas ir laiks, ko vecāki velta savam bērnam, piemēram, kopā aiziet uz kafejnīcu ēst garšīgo saldējumu.
 

Ja vecākiem ir sajūta, ka viņi visu ir izmēģinājuši, bet nekas nepalīdz, tad gan jāmeklē psihologs. Ir taču vērts cīnīties par to, lai tavs bērns būtu draudzīgs un labi ieredzēts, vai ne?