26.04 10:00-14:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 2
Nu tev katru dienu jāsatiek viens tipiņš, kurš tevi draud aplaupīt, jo viņš ir pirāts. Vai arī varbūt tev jāpiedzīvo savas meitas klikatošana pa māju drausmi rozā plastmasas kurpēs, jo tās, ziniet, ir kristāla kurpītes?
psiholoģe, mg.psych. Diāna Zande
Gandrīz visiem vecākiem, kuru bērni ir vecumā no četriem līdz sešiem gadiem, jāsadzīvo ar savu bērnu fantāzijas pasauli. Dažiem tas ir viegli, nepiespiesti un jautri, taču dažkārt bērnu rotaļas var izraisīt nopietnas pārdomas.
Spēja iztēloties ir jātrenē
Visaktīvāk bērna fantāzija rosās pirmsskolas vecumā, sākot no aptuveni četriem gadiem. Taču ir bērni, kuri jau agrāk sāk spēlēt fantāzijas spēles, un ir bērni, kuri tās turpina arī skolas vecumā, stāsta psiholoģe Diāna Zande, kura ir apguvusi pasaku terapiju. Tomēr pārvērtības, pārģērbšanās, izdomāti varoņdarbi, iedomātas balles un pat iedomu draugi vissvarīgākie ir pirmsskolas vecumā. Kāpēc? Tāpēc, ka bez iztēles cilvēks nespēj gandrīz neko un šajā vecumā cilvēks vienkārši trenē savas spējas simbolizēt. Šo darbu cilvēks sāk jau tajā brīdī, kad ar klucīti braukā pa grīdu, saucot tu-tū. Ja bērnībā ir apgūtas iemaņas fantazēt, tad vēlāk cilvēks ar iztēles palīdzību spēj sevi nomierināt, viņš var arī izdomāt, kas būtu, ja būtu.
Veicināt bērnos iztēli, modināt fantāziju – tas ir viens no vecāku svarīgākajiem pienākumiem, pārliecināta D.Zande. Mammai un tētim esot ne tikai jārotaļājas ar bērniem, vēl vairāk – jārosina viņus iejusties mīļotajos pasaku tēlos. Īpaši svarīgi tas esot tiem bērniem, kuri ieraduši spēlēties ar ļoti konkrētām lietām, piemēram, likt klučus, veidot puzles. Viņu pilnasinīgai dzīvei būs vajadzīga arī fantāzija.
Bērni izspēlē situācijas
Otra lieta, ko bērni dara ar lomu spēlēm – viņi izspēlē situācijas, kurās ir nokļuvuši un kas noteikti vēl tiks piedzīvotas. Tādēļ pēc vizītes pie ārsta mājās desmitiem reižu jāizspēlē krūtiņas klausīšanās, pote, recepšu izrakstīšana, bet pēc veikala apmeklējuma vecākiem atkal un atkal jāiet pie sava bērna iepirkties.
Savukārt fantāzijas spēles bērniem ļauj izspēlēt dažādus psiholoģiskos stāvokļus, uzsver psiholoģe D.Zande. Te bērns izspēlē savas bailes, ieraugot pūķi, te lepnumu, gūstot uzvaru, te prieku, apbalvojot uzvarētāju.
Vērojot bērnu rotaļas, dažus vecākus var samulsināt, ka mazajam pirātam nemitīgi ar kādu jācīnās vai ka Pelnrušķīte visu laiku grib, lai ļaunā pamāte viņai aizliegtu iet uz ballīti un pēc tam būtu acīmredzamā šokā, ieraugot viņu skaistajā, fejas dāvinātajā kleitā. Bērni acīmredzami izspēlē konfliktsituācijas. Kāpēc? „Tāpēc, ka dzīvē tā ir – par sevi ir jāiestājas, sevi jāprot aizstāvēt, katru dienu ir jāizcīna kāda cīņa un bērni neapzināti tam sevi gatavo,” atbild D.Zande. „Turklāt katrā pašā iekšā ir kas tāds, ar ko jācīnās – varbūt bailes par sevi, varbūt skaudība. Pasakas ļauj cilvēkam pierast pie sevis un pie tā, ka panākumi gūstami ar grūtībām. Bērni to jūt, un arī vecāki norāda – kas labs, kas ļauns, kas gudrs, kas muļķīgs.”
Bērns grib būt sliktais
Ir bērni, kuri nemaz negrib cīnīties ar sliktajiem un viņus uzvarēt. Nekā, viņi paši grib būt sliktie un visus, bāc, bāc, apšaut. „Vecākiem jāmēģina saprast, kādēļ viņu puika vēlas būt nevis labais pirāts, bet kapteinis Āķis. Varbūt iedomu spēles ir vienīgais, kā zēns var izpaust savu agresiju?” vedina domāt D.Zande. „Varbūt bērns ir bailīgs un ar fantāzijas palīdzību viņš kļūst par drosmīgu, tik drosmīgu, ka visiem bail no viņa? Iespējams, ka bērns arī parāda tās attiecības, kādas valda ģimenē. Ja vecāku attiecības ir nepārtraukti karojošas, tad bērnam šķiet, ka tā vajag, tāda pasaulē ir lietu kārtība.”
Pēc psiholoģes pārliecības, bērna iejušanos viņam svarīgajā tēlā jāatbalsta, bet vienlaikus jāvēro, lai netiktu pārkāptas realitātes robežas. Ja mazajai meitenei ir princešu kurpītes, daudzas kleitiņas un kronīši un katra viņas vēlēšanās tiek nekavējoties izpildīta, tad vecākiem jārēķinās, ka viņiem augs princese, kuras mazās vēlmes izaugs lielās iegribās un kaprīzēs.
Mūsdienu varoņi
Pēc D.Zandes vārdiem, iztēles spēles ir bijušas un būs vienmēr, taču to varoņus nosaka vide, kurā bērni dzīvo. Ja atceramies mūsu bērnību, tad arī mammas kādreiz iejutās princešu lomās, tomēr tās nebija Disney princeses. Un tēti tēloja pirātus, taču noteikti ne Betmenu vai Zirnekļa cilvēku.
„Tagad bērniem salīdzinoši maz lasa, mazie vairāk nekā mēs bērnībā skatās filmiņas,” secinājusi D.Zande. Un nereti vecāki arī veicina bērna iejušanos kādā filmas varonī, piemēram, nopērkot pilnu Betmena ekipējumu.
Psiholoģe iesaka bērnu fantāziju rosināt un mudināt iejusties jaunos tēlos visdažādākajos veidos:
1) Lasot priekšā arvien jaunas un jaunas pasakas
2) Pārrunājot pasakas un, ja kopā noskatīta multenīte, tad izrunājot redzēto
3) Spēlējoties ar bērnu
4) Zīmējot
5) Lipinot ar plastalīnu
6) Vienkārši tāpat, bez konkrēta mērķa kopā ar bērnu pavadot laiku. Varbūt izdosies atklāt, ka dārzā atrastais gliemezītis ir apburts princis, bet smilšu kaste nav nekāda kaste, bet kafejnīca.