Kā runāt ar bērnu par nāvi?

Vecmāmiņa, kura vienmēr lasīja Tev brīnišķīgas pasakas kādu vakaru kā ierasts aizgāja gulēt un nekad vairs nepamodās. Mīļākais dzīvnieciņš aizvēra acis un nekad vairs tās neatvēra. Kā paskaidrot bērnam, kas ir nāve, neradot bērnā vēl lielāku apjukumu? Vakar radio raidījumā viesojās LU asociētā profesore Ieva Bite un raidījumā runājām par to, kā ar bērnu runāt par nāvi un kā palīdzēt sērot par kāda tuvinieka vai mīļa dzīvnieciņa aiziešanu viņsaulē.

Runā tā, lai bērns saprastu

Lai palīdzētu bērnam saprast nāvi, vispirms ir jādara tas atbilstoši viņa vecumam. Bieži vien bērni līdz 6 gadu vecumam bērni nāvi uzskata par pagaidu un pārejošu stāvokli. Psiholoģe Ieva Bite stāsta, ka ap 7 gadiem bērns saprot, ka nāve skar visus, savukārt jau 9 gadu vecumā izpratne par nāvi ir gandrīz tāda pati kā pieaugušajiem..

Bērns var prasīt: „Kur aizgāja vecmāmiņa? Kad viņa būs atpakaļ?” Ieva Bite iesaka par nāvi stāstīt patiesību: „Cilvēks nomirst un nāve ir dzīves daļa, jo viss kaut kad sākas un arī kaut kad beidzas. Kad cilvēks nomirst, viņš vairs neelpo, nerunā, nedomā, nevar kustināt rokas un kājas. Viņš var izskatīties aizmidzis, bet viņš vairs necelsies.”

Esi godīga

Nestāsti bērnam, ka vecmāmiņa devās garākā ceļojumā vai ka viņa tikai guļ. Kad viņš atskārs patiesību, kurai nevajadzēs īpaši daudz laika, bērns iemācīsies, ka viņš nevar Tev uzticēties. Pat vēl vairāk – viņš var sākt baidīties doties ceļojumā vai iet gulēt.

Ieva Bite stāsta, ka pavisam maziem zīdainīšiem mammas aiziešana šķiet kā mammas aiziešana pavisam, bet, bērnam augot lielākam, šīs sajūtas mainās un vecākiem ir jāpalīdz ar to tikt galā.

Bērniem ir jāsaka par kāda tuvinieka nāvi, jo Tavi centieni viņu pasargāt no traumas var viņu ietekmēt vēl vairāk, jo viņš var sākt justies izolēts no šī notikuma un neziņa uztrauc. Kad esi pateikusi šo ziņu, pajautā, vai bērnam nav kādi jautājumi, lai viņš izprastu pasniegtu informāciju. Un arī uz šiem jautājumiem vienmēr atbildi godīgi. Nebaidies, ka bērns redzēs Tevi raudam. Bēdas un skumjas ir dabiskas un piederas šādiem apstākļiem. Bērniem ir jāzina, ka arī vecāki var izturēt šādas spēcīgas emocijas un izdzīvot. Tas arī bērnam radīs drosmi.

Atļauj atvadīties

Neaizliedz bērnu atvadīties no mirušā, vienalga vai tas būtu kāds tuvinieks vai mājdzīvnieks. Tomēr tajā pašā laikā nespied viņu to darīt, ja viņš to nevēlas. Vienkārši dod bērnam iespēju piedalīties šajā pasākumā. Ja Tu neļauj, pēc gadiem viņš var ņemt ļaunā to, ka Tu neļāvi atvadīties no mīloša tuvinieka.

Atļauj arī bērnam sērot!

Katram bērnam ir savs veids, kā sērot, un tas var atšķirties no pieaugušā sērām. Bērns var iziet no istabas, lai ļautu vaļu savām emocijām, vai sarunāties ar mirušo cilvēku. Bērniem tas prasa ilgāku laiku, lai saprastu, ka nāve izmainīs viņu dzīves un to, kā tikt ar to galā. Ja Tev ir pacietība, uzklausi viņu un palīdzi saprast viņa sajūtas- dusmas, vainas sajūtu, vientulību. Tas noteikti palīdzēs viņam izaugt par spēcīgu personību.


Pazīmes, ka bērns nav gatavs tikt galā

Ja Tu pamani, ka bērnam sākt veikties sliktāk skolā, viņš sācis slapināt gultā, rādās murgi vai viņš sāk izturēties kā mirušais cilvēks, Tu zināsi, ka viņš cīnās ar apspiestām jūtām. Šādos gadījumos labāk griezties pie profesionāļa pēc palīdzības, jo šīs pazīmes liecina par neveselīgu sērošanas izpausmi.

 

Kā padarīt sērošanas laiku vieglāku?

 

Lai palīdzētu bērnam tikt galā ar sērām, arī Tev var būt nozīmīga loma:

 

-         Esi iejūtīga un dari bērnam zināmu, ka būsi gatava runāt ar bērnu, kad viņš tam būs gatavs;

-         Neveido barjeras, kas var kavēt bērna mēģinājumus sazināties ar Tevi;

-         Esi godīga savos paskaidrojumos, kad viņš ir bēdīgs;

-         Uzklausi bērnu un pieņem viņa sajūtas;

-         Neatraidi bērnu un viņa jautājumus, sakot, ka viņš ir pārāk jauns;

-         Mēģini atrast īsas un vienkāršas atbildes uz bērna jautājumiem; atbildes, ko bērns sapratīs un neradīs bērnā neziņu.

 

 

Laiks dziedē visas bēdas un sēras!

Noklausies vēlreiz radio raidījumu par sērām ŠEIT!