Daudzbērnu ģimene. Kā veidot attiecības?

Ir ģimenes, kur ir tikai viens bērniņš, bet ir ģimenes, kur aug 3 un vairāki bērniņi. Lielākā sabiedrības daļa tomēr uz šīm ģimenēm skatās ar nelielu skaudību un arī ar zināmu skepsi- kā var vienlīdz labi uzaudzināt vairākus bērniņus? Kā sadzīvot, ja ģimenē aug vairāki bērniņi? Pārdomās dalās ģimenes psihoterapeite Dace Beināre un trīs bērniņu māmiņa Evija Sīle.

Cik tad ir daudz bērniņu? Vai trīs ir daudz? Evija Sīle viennozīmīgi saka, ka trīs nav daudz. Tas, cik katram šķiet daudz bērniņu, atkarīgs no pašu vecāku sajūtas, vai viņiem patīk rūpes par bērniņu. Protams, ja tās šķitīs tikai papildus ikdienas rūpes un klapatas, tad arī viens bērniņš būs daudz.

Ja ģimenē aug vairāki bērniņi, tad agrāk vai vēlāk rodas jautājumi, kā labāk un pareizāk viņus audzināt. Vienas un galēji patiesās atbildes nav, tas skaidrs ikvienam, bet ir lietas, ko tomēr der atcerēties.

Mīlestības mums katram ir tik daudz cik ir un gribas jau visiem bērniņiem dāvāt vienlīdz lielu šo mīļumu. Vai tas ir iespējams? Pirmkārt, jāatceras, ka visam pāri jābūt nenovērtējamām rūpēm un sapratnei pret visiem bērniņiem kopā un pret katru atsevišķi. Kā atzīst Evija Sīle, tad tomēr pret katru bērniņu tiek izjusta atšķirīga mīlestība, bet ne jau daudzuma ziņā, bet tas kādā veidā šī mīlestība un rūpes nonāk pie bērna, tas pats attiecas arī uz audzināšanas jautājumiem.

Lai arī cik skumji nebūtu, psihoterapeite Dace atzīst, ka viņas praksē ir gadījumi, kad sieviete nāk un saka, ka vienu bērniņu viņa mīl vairāk nekā otru. Tad jāskatās, kāpēc tas tā varētu būt, kādi ir iemesli. Šis iemesls māmiņai jāmeklē sevī un iespējams savā pagātnē. Varbūt ir kāds aizvainojums pret bērniņa tēti, ja bērniņiem ir atšķirīgi tēti. Normālos apstākļos tam tā tomēr nevajadzētu būt, mīlestībā var atšķirties tikai tās izpausmes.

Tas ir pavisam normāli, ja uz vienu bērnu, mēs viņu audzinot nedaudz uzkliedzam, jo tādas ir tās attiecības, iespējams no abām pusēm, bet uz otru bērniņu, mums pat prātā nenāk kliegt. Bērns nav lieta, viņš ir dzīvs organisms ar savu enerģētiku un savu ES. Tas jārespektē un attiecīgi jāizvēlas arī audzināšanas metodes.

Vai ir nozīme, cik liela ir gadu atšķirība starp bērniņiem? Evija Sīle uzskata, ka tādas ideālās starpības nav, jo arī tas kā pašas mammas jūtas, iznēsājot katru bērniņu, ir atšķirīgi. Jaunām meitenēm, pēc 20 gadiem, bērniņa iznēsāšana šķiet pati par sevi saprotama un vienkārša, bet jau 35 gados tas ir daudz sarežģītāk, jo nāk jau arī pieredzes bagāža.

Arī ģimenes attiecībās ir dažas interesantas sakritības, kuras nereti nav pat loģiski izskaidrojamas. Var būt situācija, ka ar vienu bērnu izveidojas ļoti labs kontakts, bet ar otru, lai kā arī censtos, nekādi neizdodas saprasties. Psihoterapeite Dace norāda, ka psiholoģiski grūtāk ir saprasties ar bērniem, kuri ir līdzīgi saviem vecākiem, jo bērns ir kā vecāku spogulis, viņš sevī atspoguļo visus vecāku mīnusus un viņš parāda arī vecāku kļūdas.

21. gadsimta aizņemtajā laikmetā svarīgs ir jautājums, kā atrast laiku bērniem? Ir taču tā, ka ir tikai darbs un mājas un spēka šajā skrējienā paliek arvien mazāk. Vienas atbildes nav, bet Evija Sīle uzskata, ka, ja ir vēlme, tad laiku var atrast vienmēr. Viņas piemērā, ja viņi bija aizņemti un bija kāds pasākums, bērni nereti tika tajā iesaistīti. Saprotams, ka sarežģītā un aizņemtā darba procesā tas nav iespējams, bet nereti ir iespēja, ka arī bērnam var atrasties savs darbiņš. Tā ir ne tikai iespēja būt kopā, bet iegūt arī pieredzi un ieraudzīt arī pasauli.

Tie, kuri uzauguši ģimenē, kurā ir vairāki bērni, ir zināmas frāzes- „Tu esi vecāks un gudrāks, pamāci mazo māsu”, „Pieskati mazo māsu, jo Tu esi jau liels” un citas līdzīgas frāzes. Vai tas ir pareizi?

Ja ir iespēja, tad labāk no šādām frāzēm izvairīties, jo bērns galu galā ir tikai bērns. Un tikai pāris gadus viņam ir iespēja būt bezrūpīgam un no sirds izbaudīt bērnību. Turklāt, ģimenē veidojot modeli- lielā gudrā māsā un mazā māsa, pastāv iespēja, ka mazā māsa visu mūžu vēlāk var justies, kā mazākā un arī mazāk gudrā. Vai tas jums ir vajadzīgs?

Svarīgākais, kas ir jāievēro visos audzināšanas procesos ir godīgums pret bērnu un pret viņa vecumu. Bieži sadalot pienākumus mājās, mazais bērns skatās TV, bet lielākajam jāmazgā trauki un jāslauka putekļi. No šādām situācijām būtu jāizvairās, ir jānovērtē cik katrā vecumā bērns var izdarīt un atbilstoši varēšanai ir jāsadala pienākumi. Tā abas puses būs apmierinātas.

Viss ir jauki un skaisti, līdz brīdim, kad pa istabas durvīm ieskrien raudošs bērns un sūdzas, ka māsa vai brālis, pateicis to vai to. Ķīviņi ir neizbēgami, bet kā reaģēt? Vai vecākiem ir jābūt kā tiesnešiem?

Daces ieteikumi ir sekojoši:

• Konfliktēt ir normāli, nevajadzētu par katru cenu censties likvidēt nesaprašanās, tā ir iespēja mācīties un saprastu, ka visiem cilvēkiem nav vienādi viedokļi.
• Vecākiem ir jārāda piemērs, kā konstruktīvi risināt šos konfliktus, visiem skaidrs, ka bezmērķīga bļaustīšanās nenesīs augļus
• Vecākiem konfliktos būtu jāiejaucas tikai tad, kad tie kļūst vardarbīgi, to pieļaut gan nevajadzētu.