Bērnībā iegūtās paškontroles spējas ir veselības, veiksmes un bagātības atslēga

Bērni, kuri mazotnē ieguvuši lielākas paškontroles spējas, vēlākajos gados uzrāda ievērojami labākas sekmes mācībās, viņi retāk nonāk narkotiku gūstā un retāk nokļūst līdz kriminālsodāmībai, viņiem veidojas veiksmīgāka karjera un līdz ar to lielāka finansiālā stabilitāte, arī veselības problēmas viņus piemeklē retāk, par to liecina gan speciālistu pieredze un novērojumi, gan arī ASV nesen veiktais pētījums, kurā tika novēroti vairāk nekā 1000 bērnu.

Zinātnieki secināja, ka bērni, kuri paškontroles testā guvuši vismazāk punktu – tie, kuri bija vairāk impulsīvi, vieglāk satraucās, kuriem bija lielākas grūtības sagaidīt uzslavējumu, atalgojumu vai savu kārtu, gaidot rindā, ir aptuveni 3 reizes lielākas iespējas pieaugušā vecumā attīstīties  vairākām veselības problēmām, atkarībām, mazāk pelnīt, kļūt par vientuļajiem vecākiem vai nonākt konfliktā ar likumu nekā tiem, kuriem problēmas ar paškontroli netika novērotas.

„Bērna paškontrole sāk veidoties jau ļoti agrīnā vecumā. Sākotnēji galvenā loma šo spēju veicināšanai, protams, ir pamataprūpes personām – vecākiem. Jau zīdainītim, palīdzot mācīties nomierināties, kad viņš ir noguris vai satraucies, vecāki liek pamatus bērna pašregulācijas spēju nobriešanai. Atbalstot maza bērna patstāvības mēģinājumus apģērbjoties, ēdot, kārtojot rotaļlietas – arī tas veicina bērna spēju uzņemties atbildību par savu darbību, jau agrīni ļauj sajusties līdzatbildīgam apkārtējās norisēs. Spēja uzgaidīt, tikt galā ar sīkām neveiksmēm vai pabeigt iesākto – tās ir iemaņas, kas agrīnā vecumā apgūstamas ikdienas notikumos kā regulārs treniņš tik nozīmīgām spējām kā paškontrole. Jo vairāk sociālo iemaņu bērns ikdienā apgūst, jo drošāk viņš sajūtās par savu varēšanu, jo labāk viņš spēj kontrolēt savus impulsus”, uzsver bērnu psiholoģe, Montesori pedagoģijas speciāliste klīnikā Premium Medical Inga Ādamsone.

Inga Ādamsone, novērojot bērnu audzināšanas tendences, atklāj, ka ļoti lielu ļaunumu bērna personības attīstībai var nodarīt visatļautība, kad sniedzot pārprasto brīvību, vecāki nespēj saviem bērniem iedot tos instrumentus, kas palīdz viņiem apgūt savu impulsu kontroli. Jau paša laikmeta iezīme ir tā, ka bērni kopumā ir impulsīvāki, hiperaktīvāki un emocionālāki. Iespējams, to var skaidrot ar vides ietekmi, vecāku dzīves uztveri un ritmu – visu vajag uzreiz un ātri, kā arī ar pārtiku, kurā ir daudz vielu, kuru ietekme uz cilvēka organismu un psihi nemaz nav zināma.

Labākie impulsu kontroles instrumenti

Visticamāk, nav neviena bērna, kas reizi pa reizei neizplūstu dusmās vai neuzvestos impilsīvi vai pat agresīvi. Labā ziņa ir tāda, ka paškontroles spējas var apgūt. Ir svarīgi, lai vecāki šo paškontroles prasmju apgūšanu bērniem veicinātu jau pēc iespējas agrīnākā vecumā.

Instrumenti impulsu kontrolei ir visvienkāršākie, tikai jāprot tos apzināti izmantot. Inga Ādamsone min vairākus piemērus:

• Bērna dabiskā ritma ievērošana. Bērnam savam vecumam atbilstošā tempā un ritmā jāiepazīst pasaule, jākļūst par šīs pasaules daļu. Bērnam no dabas ir vēlme pēc kārtības un ritma, tādēļ steiga un ikdienas skriešana var nodarīt vairāk ļauna, nekā mēs domājam.
• Līdzatbildības veicināšana. Piemēram, ja bērnam ir izlijusi sulas glāze, tad vecākiem nevajadzētu steigties uzreiz pašiem izlijušo saslaucīt, bet mudināt bērnu nākt palīgā to izdarīt. „Jo ilgāk vecāki bērnu apčubina, parādot, ka viņš pats nav spējīgs  ne ar ko tikt galā, jo lielākā iespēja, ka bērns augs nepacietīgs un prasīgs. Ja vecāki nenokavē atbalstīt bērnā dabas ielikto vēlmi darboties (pavisam mazajiem bērniem un vēl pirmsskolā šī vēlme ir izteiktāka nekā vēlāk) un cieņpilni respektē bērna ritmu un darbības tempu, ir lielāka iespēja, ka bērns labāk iemācīsies kontrolēt savus impulsus un labāk spēs apzināties un izvērtēt savas vēlmes ”, saka Inga Ādamsone.
• Skaidras un saprotamas vecāku prasības. Bērniem ir svarīgi just, ka uz vecāku viedokli var paļauties, ka viņi zina, kas ir labāk. Tie ir skaidri un saprotami noteikumi, kas nemainās atkarībā no vecāku garastāvokļa vai noguruma pakāpes. Ja bērnam sagribējās kādu kārumu, par kuru ir vienošanās, ka tāds netiks pirkts, tad pat pēc nokrišanas zemē un skaļas kliegšanas no bērna puses, vecāks tik un tā zina, ko ir izlēmis. Ja bērns iemācās uz to paļauties, mazinās spriedze, un ir iespējams dialogs, vienošanās u.c. svarīgu iemaņu veidošana, kas saistītas ar paškontroles attīstības veicināšanu.
• Alternatīvu darbību veicināšana dusmu uzplūdu reizēs. Psiholoģe Inga Ādamsone atklāj, ka agresija ir normāls personības attīstības faktors, taču ir svarīgi, ko ar to iesāk. „Ar agresijas palīdzību bērns nāk pasaulē – izlaušanās no šaurības pa dzemdību ceļiem arī ir sava veida agresija. Vēlāk agresija – košana, sišana, grūstīšanās - kad bērnam sāk attīstīties griba, mēdz būt viens no pirmajiem veidiem, kā aizstāvēt savu viedokli. Tad vecākiem ir īstais brīdis uz to reaģēt, nekādā gadījumā nevajadzētu šādu uzvedību atstāt bez ievērības”, uzsver psiholoģe. Viņa iesaka runāt ar bērnu, norādīt uz alternatīviem, apkārtējos neaizskarošiem veidiem dusmu izreaģēšanai – skriešanu, bumbas mešanu tālumā, citiem sporta paņēmieniem, var izmantot dusmu spilvenu un dusmu vāli u.c. „Ja mēs kaut ko vienu atņemam – neļaujam agresīvi izturēties – tad bērnam ir jāiedod rokās cits instruments. Ja mēs parādām nekaitīgu veidu, kā var atbrīvoties no dusmām, tad viss notiek uz labu”, atzīst Inga Ādamsone.  

Kā vecākiem rīkoties bērna dusmu uzplūdos?

Ļoti svarīgi, lai bērni no vecāku puses sajustu konsekventumu, drošību un izpratni. „Jo mazāks bērns, jo lielāka vajadzība pēc skaidrām prasībām, noteikumiem un robežām”, uzsver Inga Ādamsone un vecākiem iesaka:

• Bērna dusmu un impulsīvas rīcības reizēs saglabāt mieru un „neuzvilkties” pašiem, lai bērns saprot, ka visas situācijas iespējams risināt nosvērti;
• Atspoguļot bērnam viņa emocijas, sakot, piemēram: es redzu un saprotu, ka tu esi dusmīgs, un tas ir tikai normāli. Cilvēki mēdz dusmoties, bet ir svarīgi, kā tu savā dusmu reizē rīkojies. Tādējādi bērns atskārtīs, ka ar viņu viss ir kārtībā.
• Atkārtoti skaidrot, ka nedrīkst citiem darīt pāri. Bērniem bez ieslīgšanās garās sarunās, jānorāda, ka sist, kost vai skrāpēt citiem nedrīkst. Un punkts. Pieredze rāda, ka noliktās robežas bērniem rada skaidrību un ļoti nomierina.
• Kopā ar bērnu izlemt par viņam pieņemamāko dusmu izreaģēšanas veidu. Tāpat kā ir svarīgi bērnam ļaut izvēlēties, ko vilkt no rīta mugurā (dodot kaut vai divas iespējas), labāk būs, ja bērns arī piedalīsies apspriedē, vai dusmu novēršanai labāk skriet, zīmēt vai dauzīt dusmu spilvenu;

Pēc iespējas pasargāt bērnu no vardarbības ainām TV un internetā. Tas ir posts mazu bērnu smadzenēm. Pat ja bērns nesaprot, kas norisinās redzētajos skatos, smadzenes raida impulsus par briesmām. Kamēr bērnam nav attīstīta kritiskā domāšana, tikmēr viņš šādas ainas var atdarināt, viņš vēl nespēj atšķirt izdomājumu no īstenības, tādēļ bērns patiešām var nobīties, naktīs murgot, pat nesaprotot, kas tieši viņu satrauc.

„Ja bērns iemācās cienīt sevi, viņš var cienīt arī citus, ja spēj saprast savas intereses, ir spējīgs izsprast arī to, ka citiem ir intereses, tādēļ paškontroles prasmju veicināšana ir ļoti svarīga bērnu audzināšanas sastāvdaļa”, atzīst Inga Ādamsone.

Montesori pedagoģijā, kuras metodes savā darbā izmanto arī Inga Ādamsone, patstāvība un neatkarība ir divi ļoti svarīgi jēdzieni. Un būtiski, ka šīs pedagoģijas pamatnostādnes sakņotas bērnu novērojumos. Sasniedzot viena gada vecumu, bērniem visu gribas darīt pašiem, būt patstāvīgiem, un tur ir viltīgi ieslēpta līdzatbildība par savu rīcību – izbēru klucīšus, pats arī salasīšu. Turklāt mazi bērni patiešām grib tos salasīt! Viņi tupstas neveikli, lēnām, klucīti satver varbūt ne ar pirmo reizi, taču pacietīgi mēģina vēl un vēl – ja vien vecākiem ir pacietība to pagaidīt (vai varbūt nepacietīgāko mazuli uz to nedaudz pamudināt).

Ja ieskatāmies Montesori kabinetā, tad tur viss ir vērsts uz to, lai bērnam būtu iespēja izbaudīt patstāvību, īstenot savas vēlmes, izjust cieņu pret savu darbošanos un vienlaikus būt vidē ar skaidriem un nemainīgiem noteikumiem. Tas viss nepiespiestā veidā un nemanāmi stiprina bērna paškontroles spējas, veido pašapzinīgu un darbībai motivētu, atbildīgu parsonību. Ļoti bieži šī sakārtotā un mierīgā vide ļauj pašiem vecākiem ieraudzīt savu bērnu citā gaismā – steidzīgais un nemierīgais mazulis pēkšņi spēj iesaistīties, spēj sadarboties, spēj paveikt kādu nodarbi līdz galam un neveiksmes gadījumā meklē risinājusmus. Un vecāku atzinīgais skatiens ir daudz svarīgāks par jebkuru uzslavu bērnam.

„Mīļie vecāki, nesteidziniet bērnu viņa nodarbēs, nedariet bērna vietā to, ko viņš spēj un vēlās darīt pats, ļaujiet mazuļiem attīstīt paškontroli sevī, lai izaugtu par veiksmīgiem un laimīgiem cilvēkiem”, aicina Inga Ādamsone.

Informāciju sagatavoja: Inguna Almbauere, klīnikas „Premium Medical” komunikāciju speciāliste, tālr: 660 111 61,

e-pasts:inguna@premiummedical.lv,www.premiummedical.lv