Ārste: Kad sākas bērna valodiņas attīstība?

Par bērna valodas attīstības aizsākšanos mūsdienu pētnieki min 7. grūtniecības mēnesi. Pastāv uzskats, ka jau ap 8. grūtniecības mēnesi bērns spējot atpazīt mātes balsi.

{smallpic:4}

Arī pēc piedzimšanas bērna agrīnā valodas un komunikācijas attīstība nav aplūkojama ārpus pirmajām sociālajām attiecībām. Tās ir nedalāmi saistītas un integrētas vecāku un bērna mijiedarbībā, saskarsmē.

Mijiedarbība - tā ir visa veida abpusēja ietekmēšanās: mīmika, žesti, valoda, intonācija, saskarsmes konteksts un maniere. Šīs saskaņotās mijiedarbības skaidrojumus pētnieki pamato ar psihobioloģisko pētījumu rezultātiem. Tie ir vecāku izturēšanās, uzvedības modeļi, kuri tiek realizēti un vadīti tīri intuitīvi, bez apzinātas kontroles, tādēļ ir nenogurdinoši un spontāni. Tie piemīt ne tikai bioloģiskajai mātei, bet arī tēvam un citiem pieaugušajiem un pat bērniem, neskatoties uz kultūratšķirībām tradīcijās un dažādiem priekšstatiem par audzināšanu. Vecāku intuitīvā uzvedība ir saskaņota ar zīdaiņa iespējām un kompetencēm, un to izraisa un vada bērna ārējais izskats un signāli, kuri informē par bērna gatavību mijiedarbībai.

Pie vecāku intuitīvās izturēšanās tiek minētas :

• vienkāršota, pat pārspīlēta runas maniere (paaugstināta toņkārta, palēnināts ritms, izteikta melodija, u.tml.);

• sejas izteiksmes "pasniegšana";

• komunicēšanās distance ~2-3 cm;

• atbildes reakcija uz bērna signāliem;

• dabiskā didaktika (atdarināšana, modeļu piedāvāšana, u.c.);

• emociju saskaņošana;

• bērna ķermeņa valodas "lasīšana";

• mierināšanas un aktivizēšanas stratēģijas;

• rotaļu repertuāra dažādība.

Tādā veidā vecāki atvieglo abpusējās tuvības izveidošanos un palīdz jaundzimušajam integrēties apkārtējā vidē, kā arī atbalsta viņa neverbālās un verbālās komunikācijas attīstību. Arī pats zīdainis ir aktīvi iesaistīts šajā procesā, jo, ienākot pasaulē, viņš nes sev līdz iedzimtas, dabiskas spējas un nepieciešamību iepazīt apkārtējo vidi. Zīdainis arvien biežāk literatūrā tiek minēts kā aktīvais, kurš jau kā jaundzimušais ir spējīgs un motivēts sociālo un lietu pasauli ap sevi uztvert ar visām maņām, uztverto integrēt un saglabāt.

Īpaši jau agrīnā vecumā bērna attīstība ir atkarīga no nepārtrauktas komunikācijas ar vienu vai vairākām tuvām, nemainīgām kontaktpersonām. Tas attiecas gan uz sensomotoro un integratīvo, gan komunikatīvo un valodas attīstību.

Turklāt ikdienas mijiedarbība starp vecākiem un bērnu ir tā vide, kura ir visoptimālāk pielāgota bērna vajadzībām. Tieši ikdienišķās nodarbēs (pārtīšana, barošana, gulēt likšana) vecāki kompetenti un intuitīvi atbalsta un stimulē bērna attīstību, tai skaitā arī bērna valodas attīstību.

Pirms vēl bērns sāk veidot pirmās zilbes, svarīga valodas attīstībai ir fāze, kurā bērns rotaļājas ar balsi. Šajā posmā mazulis spēlējas ar lūpām vai mēli, ieliek mutē rotaļlietu vai izmanto pirmos zobiņus, vai pūš gaisu caur aizvērtām lūpām. Balss zīdainim kļūst par sava veida rotaļlietu. Savukārt vecāki piedāvā bērnam lieliskus modeļus rotaļīgai un izdomas pilnai balss izmantošanai, jo, kontaktējoties ar bērnu, neapzināti savas balss izpausmes nekad neatkārto monotoni, bet gan variē ar balss augstumu, tempu, ritmu un intensitāti. Šī rotaļīgā vingrināšanās, praktizēšanās un automatizācija ir ļoti nozīmīga visās zīdaiņa vokalizācijas attīstības fāzēs, jo veicina balss saišu nobriešanu.

Vecāku - bērna mijiedarbības videoierakstu analīze pētniekiem ir devusi iespēju konstatēt, ka vecāku runas manierē ir skaidri atpazīstami melodiskie pamatmodeļi.

Pirmszilbju stadijā šie pamatmodeļi saistās ar konkrētiem mijiedarbības kontekstiem, piemēram:

• augšupejošas melodijas vecāki izmanto, lai paaugstinātu bērna aktivitāti un mudinātu viņu līdzdarboties dialogā;

• zemākas frekvences krītošas melodijas izmanto bērna mierināšanai;

• augstas frekvences krītošu melodiju izmanto, lai pievērstu bērna uzmanību interesantām lietām vai parādībām apkārtējā vidē.

Jau 4 mēnešu vecumā bērni ir spējīgi ne tikai atšķirt šos pamatmodeļus, bet arī adekvāti uz tiem reaģēt, t.i., saprast kontekstam atbilstošus rīkojumus.

Starp 5. un 7. mēnesi parādās īpašas izmaiņas komunikācijas konteksta veidošanā. Ja pirmajā pusgadā konteksti ir vērsti uz acu kontaktu un saistīti ar bērna stāvokli un izturēšanos, tad otrajā pusgadā komunikācijas konteksti veidojas, vēršot un atbalstot kopīgu uzmanību uz priekšmetiem, personām un notikumiem apkārtējā vidē. Tātad - māte seko bērna uzmanībai, pievērš to interesantiem apkārtnes aspektiem vai arī kopīgi ar bērnu izpēta kādu priekšmetu.

Pirmsrunas vecumā bērns vingrinoties mācās, kā kontrolēt balsi un artikulāciju, kā dialogā mijas klausīšanās ar skaņu producēšanu, kā atdarināt, kā izmantot skaņu par komunikācijas līdzekli, lai simbolizētu kādu priekšmetu.

Bērns mācās valodas plūsmā atpazīt atsevišķus vārdus, mācās ar kādu kopīgi kaut kam pievērst savu uzmanību. Arī šajā vingrināšanās procesā vecāki ir līdzās un kompensē bērna sākotnējās grūtības. Vecāki dod bērnam pamudinājumus atbilstoši bērna šā brīža aktuālajām interesēm un nobriestošajām spējām. Vecāki slavē un tādejādi apbalvo bērnu par viņa pūlēm, viņi atdarina bērna teikto un dod viņam vārdu modeļus. Līdz ar to vecāki bērnam atvieglo viņa runai nepieciešamo spēju apguvi. Tātad tieši vecāki ir tie, kas sarežģīto valodas vidi, kurā bērns piedzimstot ienācis, optimāli pielāgo bērna vajadzībām un iespējām, atbilstoši katram konkrētajam attīstības posmam.

Tā mijiedarbojoties un pastiprinot kopdarbību, veidojas pozitīvā abpusējā ietekme vecāku un bērna attiecībās. Īpaši jau pirmajā dzīves gadā veiksmīgai mijiedarbībai starp māti (vecākiem) un bērnu ir būtiska ietekme uz bērna attīstību kopumā, jo tā ir nozīmīga bāze gan valodas, gan sociālajai, gan personības kopumā tālākai attīstībai.

Pirmsskolas vecuma bērni veiksmīgāk attīstās, ja tiem ir iespēja darboties ar konkrētiem priekšmetiem, materiāliem un parādībām.

{smallpic:2}

Bērnam vissvarīgākais un rosinošākais faktors ir atklājums, tādēļ īpaši svarīga ir darbošanās interesantās rotaļnodarbībās. Bērnam runa veidojas, darbojoties ar priekšmetiem, smiltīm, pupām, zirņiem vai pogām. Ar pupām var attīstīt runas ritmiku. Bērns ber ar karoti no viena trauka otrā un klausās, kā skan. Darbojoties ar šīm lietām, bērnam attīstās sīkā motorika. Savukārt sīkā motorika tiešā veidā ietekmē runas attīstību jeb „rokas veido runu”. Vēl ļoti palīdz skrūvēšana, knaģu stiprināšana. Jebkura darbošanās ir noderīga.

{smallpic:1}

Vārdšķiru apgūšanai rotaļnodarbībās, lai bērnam paplašinātu vārdu krājumu, ir jārāda attēli un precīzi, skaidri jānosauc tajos redzamais. Visas vārdšķiras var apgūt daudzveidīgā darbībā, izmantojot rotaļas un priekšmetus. Ar bērnu ir jāsarunājas par apkārtējām lietām, parādībām, jādzied dziesmiņas un jāstāsta pasakas.

Lietvārdus var vingrināties apgūt, saucot leļļu, ģimenes locekļu un draugu vārdus, augļu, dārzeņu, kukaiņu, koku, putnu, dzīvnieku un rotaļlietu nosaukumus, dabas parādību nosaukumus, sadzīves priekšmetus, apģērbus, apavus, meža, mājdzīvnieku un zivju nosaukumus, satiksmes līdzekļu, mēbeļu, trauku u.c. nosaukumus.

Īpašības vārdus vieglāk apgūt, raksturojot priekšmetu lielumu, kvalitāti, krāsas, dabas parādību, objektu un dzīvnieku īpašības (piemēram, karsts, auksts).

Apstākļa vārdi ir īpaši jāaktivizē, jo tie attēlos ir grūtāk parādāmi. Jāmēģina radoši domāt, piemēram, ar rokām rādīt pa labi, pa kreisi vai arī rādīt uz peļķi un teikt, ka lietus lija vakar, tāpēc ir peļķe, bet šodien spīd saulīte. Darbības vārdi ir apgūstami jebkurā darbībā mums visapkārt, tādēļ svarīgi ar bērnu runāt.

Vietniekvārdi ir apgūstami, vingrinot norādīt uz personām vai piederību, piemēram, „tā mašīna ir sarkana, bet tā melna”.

Prievārdus var apgūt, liekot novietot mantiņu uz vai zem galda.

Raksturīgākās vecāku kļūdas:

Vecākiem ir jādod pareizs runas paraugs. Nedrīkst runāt pārāk ātri vai lēni. Vārdi ir jāizrunā pareizi un skaidri. Arī uzmanības deficīts ietekmē bērna runas attīstību. Galvenais ir runāt ar bērnu. Lūk, konkrēts piemērs, kas atspoguļo vecāku kļūdu runas attīstības veicināšanā: 4 gadīgs bērns runā tikai pirmās zilbes, piemēram, „Ma ie mā (mamma, iesim mājās)”, bet mamma dēlam atbild: „La ie mā (labi, iesim mājās)”. Absolūta kļūda. Mammai ir jāatbild pareizi.

NEDRĪKST RUNĀT BĒRNA VALODĀ! Vecākiem ir jāskatās, kāds ir vecvecāku vai auklīšu runas veids. Bērnam nepareiza valodiņa pielīp. Galvenais - cilvēkiem, kuri pieskata bērnu, ir jāskaidro, ka ir jārunā skaidri un precīzi un arī, darot lietas, ir jārunā

Valodas attīstībai pirmsskolas periodā ir svarīga loma. Stāstot, lasot priekšā vai klausoties bērns mācās skaidri izteikties, gan vārdiem, gan teikumos. Dabiskā zinātkāre 4.dzīves gadā rosina bērnus mācīties lasīt un rakstīt. Ar materiāla palīdzību bērns attīsta rokas veiklību un kustību koordināciju, un darbu ar papīru un zīmuli. Bērns mācās pirmos burtus un to skaņu. Rokas treniņš rakstīšanas virziena un kustību attīstībai turpinās, kamēr šīs kustības kļūst spontānas. Ar „kustīgā alfabēta” palīdzību bērns mācās skaņas pārvērst burtos un izprast uzrakstītā nozīmi.

Bērnu ārste: Gerda Lielause