Aina Poiša: ir jāmāk ieviest cieņu pret sevi!

Sieva, sieviete, māte. Vai šīs lomas iespējams līdzsvarot? Vai iespējams tās visas vienmērīgi izdzīvot? Rīga Radio 94.5 FM Māmiņu Kluba radio raidījumā viesojās Aina Poiša – ģimenes psihoterapeite, kas pastāstīja par šo tēmu plašāk. 

Mēs esam sievietes, māmiņas un reizē arī personības. Kā to visu pareizi sadalīt? Kā nepazust lomās un kā katrā brīdī izcelt to būtisko?

„Nekad nevar sadalīt tā ļoti taisnīgi kā uz svariem, ka tu pildi savu lomu "uz visiem 100%" un esi teicamniece - nekad dzīvē tā neiznāk. Apstākļi mainās, un arī sievietes personība ir mainīga. Vienai vajag būt vairāk mātišķai, citai - vairāk sievišķai, vēl kādai gribas sasniegt dažādas virsotnes un dažkārt arī "noslaucīt" vīriešus no sava ceļa. :) 

Galvenais, lai sieviete jūtas pašpietiekama, jūtas labi. Galu galā, mums nav tiesību viņu tiesāt, jo katrs izvēlas savu dzīvi, ko dzīvot!”

Ir jau tāds teiciens – „Ja tu netiesā, arī tevi netiesās”...

„Bet ne visi to ievēro...”

Bērniņa ienākšana mūsu dzīvi tomēr maina. Mainās absolūti viss, lai arī reizēm sakām, ka tā tas nav. Kas mainās? Kas ar mums īsti notiek, kad mēs kļūstam par mammām?

Aina Poiša uzsver -  „Kad iestājas grūtniecība, tad vēl nav nekādas nojautas par to, kā tieši tas viss mainīsies.  Ir daudz ideju, ilūziju, ar pieskaņu – būs labāk. Un neviens negrib pieņemt to, ka tā varētu nebūt, jo bieži vien pāra attiecībās ienākot trešajam, tas nereti kļūst kaut kas līdzīgs „sānsolim”.  Sieviete kļūst vairāk vērsta uz bērniņu”.

Kā sagatavoties pārmaiņām, kas gaida, kļūstot par māmiņu? Un kā sagatavoties iespējām, ko šī loma sniedz?

„Atbildēt uz šo jautājumu var arī tīri plastiski, līdzīgi kā sākām šo tēmu. Sieviete uzzina – viņa ir stāvoklī, viņi abi ir gribējuši bērniņu, bet nu ir tas notikums, - grūtniecība ir apstiprināta, sieviete nāk mājās un kā varētu reaģēt vīrietis? Uzlikt, piemēram, skaistu mūziku, pienākt sievietei klāt no mugurpuses, viņu apskaut un sākt šūpoties mūzikas ritmā. Kā laiva ūdenī, kurā nav vētras. Un viņš it kā ieaijā savu lomu, tā kā sieviete sagaida, - lai viņu atbalsta!"

„Pēc bērniņa dzimšanas, ja vīrietis ir atradis savu vietu, sieviete ir laimīga, viņš pats ir laimīgs un bērniņš ir laimīgs"

„Problēma Latvijā, un arī daudzviet citur pasaulē ir tā, ka vīrietis nezina, ko no viņa īsti sagaida, vīrietis bieži vien nesaprot, kā tieši viņš var iesaistīties bērniņa šajā procesā! Arī manā praksē nereti vīrieši paši apgalvo, ka viņi ir gatavi, tam, ka bērns aizņems lielu daļu sievietes laika, bet praktiski viņi sievietei grib būt „klēpī”. Un tad vīrietisi apvainojas par to, ka sieviete vairs nevar tik labi funkcionēt "uz abām pusēm"."

Ko mums vispār, sievietēm, nozīmē mātes loma? Un ko tā mums dod?

„Pirmā doma, kas man nāk prātā – sieviete ir kā "izejas punkts", iekšējā enerģija, kas ir radīšana. Un, protams, radošas sievietes rada arī ārpus bērniem. Rada idejas, rada kaut ko, kur viņas ir tikpat atdevīgas, kā iznēsājot un dzemdējot bērnu. Un tas ir tas īpašais piepildījums, kas piešķir dzīvei jēgu. Sevišķi, ja tu esi gudra sieviete un negaidi no bērniem to, ka brīdī, kad viņi būs pieauguši, viņiem jādod atpakaļ tās rūpes, ko tu šobrīd ieguldi viņos! Tā ir vienkārši nesavtīga radīšana. Un šis piepildījums ir tā katarse, kas dod to īsto apziņu – tu koncentrējies uz konkrētu aktu, un vienkārši dalies savās spējās, priekā un talantā.”

Kā sabiedrība uztver māmiņas? Ko mēs nozīmējam tam lielajam vairumam?

„Mani tracina tas, ka sākot runāt par demogrāfisko problēmu, politiķi pret sievietēm izturas kā pret objektiem, kuriem jāuzņemas atbildība, lai viņi savukārt savās atskaitēs varētu rakstīt tādus ciparus, ar kuriem varētu lepoties.

Sievietes nav tikai dzemdējamās mašīnas, viņas domā! Es nevaru nosodīt sievieti, kura saka – "Es no bērnības atceros tikai sliktas lietas un būt bērnam ir grūti, tāpēc es pagaidām nevaru saņemt dūšu dzemdēt." – Man šķiet, ka tas ir godīgi, un sieviete apzinās, ka viņai nebūs, ko bērnam dot. Ir runa ne tikai par kvantitāti, bet arī par kvalitāti! Gudras sievietes par to rūpējas."

Kā mēs gribētu, lai mūs uztver sabiedrība? Kā mēs gribētu, lai par mums domā, rūpējas?

„Būtu jauki, ja sabiedrība (tas tāds mistisks jēdziens) būtu līdzcilvēki. Līdzcilvēkiem, manuprāt, ir svarīgi novētēt to lielo darbu, ko prasa loma – būt par mammu. Tu vari izskatīties mīlestības apvīta, bet vienalga – tā ir slodze. Saņemt cieņpilnu attieksmi, nevis izcelt to, ka tu esi tronī kā Svētā Madonna un tev pienākas, bet patiešām - saņemt cieņpilnu attieksmi.

Būtu jauki, ja cilvēki neuzbāztos ar savām pamācībām (jo vienmēr kāds no malas visu zina labāk - vai, tev ir neaudzināts bērns; vai, tev ir ļoti ģeniāls bērns). Es domāju, ka tas ir pietiekami intīmi, jo vīrietis un sieviete, kuri pieņem lēmumu radīt kopā un uzņemties atbildību arī audzinot bērniņu, viņu līdzcilvēki un radinieki, kas sapulcējas ap bērniņu - tas vienmēr ir perspektīvs simbols.

Ja ģimenē ir bērni, tas rada mieru, mums ir, uz ko skatīties. Un, lai arī mēs sociāli jūtamies nedroši, mums ir bērni, un nav laika „gruzīties”. Tev ir jādara konkrētas lietas, kas ir piepildītas: ir cerība uz nākotni, jo bērni ar saviem smiekliem vai savām asariņām atgādina, ka viņi ir dzīvas būtnes un mums saka – citiem tu varbūt neesi tik ļoti vajadzīga, bet man tu esi ļoti vajadzīga, un nav laika sašļukt.”

Cik lielu nozīmi tam, kāda esi mamma, spēlē mūsu personība?

„Tā jau ir klasika. Visi speciālisti to vien saka, ka bērns ir pelnījis laimīgu mammu un mammai ir jāstrādā ar savu personību, lai viņa būtu harmoniska. Kad personība ir noformējusies, mēs nekļūstam par ideāliem cilvēkiem! Mēs vienkārši zinām savas stiprās un vājās puses un esam godīgas pret sevi, jo arī bērnam vajag godīgumu attiecībā pret sevi. Mammai arī ir tiesības raudāt, tiesības apjukt un nogurt, vai ne? Svarīgi būt cilvēciskai būtnei, jo tas bērnam iemāca izjust un izprast, kas pasaulē starp cilvēkiem valda.”

„Manai meitai tagad ir 30 gadu, un kad pirms dažiem gadiem es sapratu – viņa to ir nopelnījusi un es to esmu nopelnījusi, mēs sākām draudzēties. Un attiecības pārgāja citā kvalitātē. Tomēr vienmēr esmu aizstāvējusi domu, ka es esmu mamma, tāpēc vienmēr uzticies un vēro, kā šis bērns attīstās, un kā vienā brīdī pieaug un vēlas ar mani draudzēties. Un tāpat katrai no mums ir arī kaut kas privāts! Kaut kas, ko nav jāzina man, kaut kas, ko nav jāzina viņai, jo es esmu mamma, viņa – meita."

Kā bagātināt savu personību, lai mēs būtu pilnvērtīgākas visās savās lomās?

„Reizēm nevajag aizrauties ar pārlieku centīgu mērķu nospraušanu – man ir jāizglītojas. Ja tu esi atvērts cilvēks, kurš pats pieņem savas kļūdas, dzīve tevi izglīto. No savas pieredzes mēs mācāmies visvairāk! Neesi paštaisns, nepieturies pie vienas patiesības par katru cenu! Esi elastīgs, skaties līdzi tam, kas notiek, filtrē, neņem to, kas tev neder! Pamēģini eksperimentāli ko tādu, kas nekad nav bijis tavā uzvedībā, bet radošā veidā tu to sev vari piedāvāt, jo tā arī ir augšana. Mēs nevaram pēc vieniem principiem nodzīvot visu mūžu. Ko katrs cilvēks izvēlas savā pilnveides programmā, tas ir ļoti individuāls jautājums.”

Kas ir tas, ko bērni no mums gaida, un kā mums to sniegt?

„Ja mēs turpinām tēmu, ka mamma ir mamma, tad mamma ir drošības bāze, stabilitātes pamats. Plus mīļums, maigums un sapratne. Un tās ir tādas lietas, ko ir skaisti un viegli pateikt, bet praktizēt reizēm katru dienu, lai saglabātu to drošību, nav viegli. Arī es saviem bērniem ļoti bieži esmu teikusi, ka esmu apjukusi. Un tad, kad viņi dzird to informāciju, viņi neapjūk, viņi dod laiku. Es apdomājos, un atgriežos pie tās drošības bāzes atpakaļ. Un tādā veidā tu manevrē, jo tu, joprojām vairāk risini, nekā viņiem liec risināt savas problēmas. Un kaut kā tā izveidojas tas ceļš. Manuprāt, pietiekami skaidri, lai mēs saprastu un justu, ko bērni no mums gaida. Ja mums nav skaidrs, vienmēr var pajautāt :). „

„Es pirms pāris gadiem strādāju ar jauniešiem, kam bija dažādas atkarības. Viņi par saviem vecākiem stāstīja divos virzienos – Maniem vecākiem bija viss vienalga, viņiem nebija nekādas intereses. Otriem – Mani vecāki bija ļoti stingri, autoritatīvi, visu laiku bija robežas.”

Ir svarīgi atrast zelta vidusceļu. Un labi, ka ir vecmāmiņas, kas palīdz atjēgties, saprast, kas notiek, un sniegt noderīgu padomu.

Cik nozīmīga ir mūsu partnera loma tajā, kādas mēs esam kā mammas?

„Vīrietiem no savas puses jāieliek ir kaut kāds pamatakmens un izpratne, ka ir divi cilvēki, kas būs galvenie arhitekti, tad, kad ir solījums un zvērests „mūžīgi mūžos”. Vīrietis un sieviete ir galvenie, tā ir tā enerģija, kas viena otru papildina. Mēs jūtamies labāk, ja ir tas otrs cilvēks, kurš dod no sevis. Un tad arī bērnam bez vārdiem tiek iedota tā atmosfēra, kurā viņam ir viegli elpot. Un tas ir ideālais stāsts.”

Kā sievietēm, kas audzina vienas pašas bērnus, izpildīt veiksmīgi šo mammas lomu?

„Ja pasakatamies apkārt, ir tuvumā jābūt kādam vīrietim, kas sievietes dzīvē var ienest šo te vīrišķo daļu. Mammas parasti tad apņemas – man ir jābūt gan mammai, gan tētim. Mamma, protams, var apņemties šo te, un iet kopā ar bērnu uz mežu pārgājienos, iemācīt viņam drosmi, bet vajag arī to vīrišķo pusi viņam sajust. Kādreiz tas ir foršs vectēvs, kas beidzot māk pieslēgties savam mazbērnam, varbūt tas ir kāds treneris, kas dod, piemēram, puisēnam tik ļoti nepieciešamo vīrišķo daļu un iespējams, šis cilvēks vēlāk kļūst par tādu kā bērna garīgo skolotāju. Pasaule ir pilna piedāvājuma, vienmēr kaut ko var atrast, jo tu neesi noslēgta pēc šķiršanās, un nav tā, ka tagad tev vienai jānes uz saviem pleciem šis slogs un nav jākaunas par to, ka esi viena.”

Redzēt, kā tavi vecāki jeb bērna vecvecāki ir piedzimuši vēlreiz, audzinot mazbērnus, ir patiešām skaisti!

Kā mums, sievietēm, sabalansēt savas lomas?

„Tās kārtīgās zeltenes, kuras noslīkst pienākumos.. Viņas reizēm aizmirst par savām vēlmēm un tad rodas disbalanss, jo pienākumi kļūst par slogu, un vairs nekādu prieku nevar saskatīt. Tad vienīgais, kas var līdzēt – ir saskatīt gaismu tuneļa galā, metodiski ir jāieplāno laiks sev, savām vēlmēm. Es GRIBU, es VĒLOS, nav izdzēsts no tavas dzīves! Balansu var atrast. Reizēm tā ir pusstunda dienā, reizēm – stunda. Ja  tu nerūpēsies par sevi, savām vajadzībām, tu citus pie tā pieradināsi. Un arī bērnus var pieradināt pie tā, ka TEV jau nav vēlmju, TU neesi personība, jo TU ESI MĀTE, kas māk vienmēr rūpēties par citiem.  Ir jāmāk ieviest cieņu pret sevi, notraktējot – lūk, tās ir manas intereses, tas ir mans laiks un bērnam tas vienkārši ir jāpieņem, lai viņš iemācītos rēķināties ar citiem cilvēkiem. Lai viņš mācās veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, un lai nav tā, ka visi ap viņu vien danco.”

Kur smelties drosmi dzīvē kaut ko lauzt?

„Ceļam ir 2 malas, ja mēs braucam pa vidu. Ar bailēm un drosmi ir līdzīgi. Vienā grāvī ir drosme, otrā – bailes. Un tas pa vidu novēro – tava sirds ir klāt, un tavs prāts ir klāt, tu atpazīsti abas tās lietas, un nevienā no grāvjiem nevari iekrist. „

„Tu neesi apdalīts, ja šobrīd esi nobijies. Vajag ņemt, pieaudzēt drosmi, pārbaudīt uz mēles, kā tas garšo, nostiprināt sajūtu, ka tu ņemsi tik, cik tev vajag!  Bet tas nenozīmē, ka tu paliksi pārdrošs un tur ir tā dzīves gudrība, kurai nevar uzrakstīt scenāriju. Ar cilvēkiem nevar runāt tā, kā raksta grāmatās. Ir jāļauj katram saprast – esmu nobijies, ko es varu darīt, lai nebūtu vēl vairāk nobijies? Es varu paspert pa ledu vienu nedrošu solīti! Šis solis iesēj sajūtu - Es varu sākt organizēt pārmaiņas, - kas ļauj piedzīvot sajūtu, ka tev garšo tas, ko dari, un tas tevi pārveido kā cilvēku!”.

Klausies Māmiņu Kluba radio raidījumu Riga Radio 94.5 FM katru otrdienu no plkst.18:00 līdz 19:00!

Kristīne Damškalne, Māmiņu klubs