Zanes dzemdību stāsts

Savu stāstu Māmiņu Klubam uzticējusi Zane (vārds mainīts), kura atzīst, ka dzemdībās piedzīvojusi vardarbību un nolaidību. Diemžēl, ne visām sievietēm izdodas piedzīvot mierpilnas dzemdības, tāpēc novēlam, lai šādu gadījumu skaits strauji samazinātos un nevienai māmiņai kas tāds nebūtu jāpiedzīvo.

Redakcijas piezīme: visi stāsta varoņu vārdi ir mainīti.

Zane savas dzemdības piedzīvoja Dobeles un apkārtnes slimnīcā.

Stāsta Zane

22.08.2022. ap pulkstens vieniem stājos dzemdību nodaļā uz dzemdību ierosināšanu, jo bija 41 nedēļa un 3 dienas. Iestāšanās dienā dežurēja vecmāte Kalniņa,viņa ielika 2 reizes svecīti un pāris reizes gāju uz tonīšiem.

23.08.2022. no rīta bija tā pati vecmāte, ap pulkstens 07:00 gāju uz pārbaudīti ielika gēlu un aizgāju uz toņiem,tad mainījās maiņas, atnāca vecmāte Ozoliņa. Pēcpusdienā esot palātā nošķaudījos un iznāca kaut kāds šķidrums. No palātas gāju līdz postenim, lai par to pateiktu. Tur nebija ne vecmātes, ne ginekologa. Pateicu kaut kam, nezinu kam, kas tur sēdēja, sevi neidentificēja. Pēc aptuveni 1-1,5 stundas uz palātu pie manis atnāca ginekoloģe Bērziņa un pasauca uz apskati. Tur bija arī vecmāte. Tad ar indikatoru paskatījās, ka tie bija augļūdeņi, sānā neliels plīsums.I evadija gēlu, pēc uzreiz lika marles ‘’tamponu’’, kas ļoti sāpēja, un lika iet uz palātu gulēt, jo tā esot dārga manta. Pēc 2 stundām tampons bija jāizņem. Izņemot tampona malas bija asiņainas no brutālās ievadīšanas. To, ka tie ir augļūdeņi teica dr.Ozoliņa un Bērziņa. Vēlāk vakarā strādāja  dr. Dambe un vecmāte Ozoliņa. Pasauca uz pārbaudi, ielika gēlu, kas bija ļoti sāpīgi jau no iepriekšējās reizes, pēc kuras marle, kas tika izmantota kā tampons, bija asiņaina no maksts sieniņām pēc brutālas ielikšanas. Es ēdot  vakariņas stāvēju kājās, jo ļoti sāpēja un apsēsties bija grūti. Tās apskates laikā es noreaģēju un teicu: ’’Au,’’uz ko ginekoloģe jautāja: ’’Kā tu piedzemdesi, ja tagad jau sāp?’’ Dr. Dambe teica, ka tie nav bijuši augļūdeņi, bet gan gļotu korķis. Tālāk mani pielika pie toņiem, tad kad vecmāte lika aparātu ap vēderu un es prasīju: ’’Vai tiešām tie nebija augļūdeņi?’’ Biju ļoti apjukusi un satraukta par to, ka speciālistu viedoklis tik būtiski atšķiras. Augļūdeņi un gļotu korķis taču nav viens un tas pats, uz ko saņēmu atbildi: ’’Daktere domā ka gļotu korķis, bet indikators reaģēja, neiešu jau strīdēties.’’ 

Biju tajos toņos kādu brīdi, tad lika iet uz palātu. Aizgāju un uzreiz iegāju tualetē. Kad dzirdēju aiz durvīm vecmāti sakām saucam pēc manis, es atbildēju. Tad viņa turpināja: ’’21:00 nāc uz toņiem, neko tikai neēd.”

Aizgāju uz toņiem, gulēju tur kādu brīdi un, kad vecmāte atnāca, jautāju: ’’Kāpēc nevarēju ēst?’’ Viņa atbildēja:’’ Dakterei tur kaut kas nepatika toņos, varbūt šovakar būs ķeizars. Tā nu pēc tiem toņiem atkal viss esot bijis kārtībā. Tālāk devos atpakaļ uz palātu, vecmāte iedeva baldriāna tabletes un iešpricēja nošpu. Tad es viņai jautāju: ’’Ja tie bija ūdeņi, bērnam viss būs labi?’’ Viņa atbildēja, ka ūdeņi paši saražosies un bērns bez ūdeņiem var izdzīvot 96 stundas. Tālāk iedzēru tableti un gāju gulēt.

Ap pulkstens 01:00 sākās nelielas sāpes, ik pa brīdim, kas tobrīd nelikās nozīmīgs, tad lēnām pieņēmās spēkā līdz apmēram 03:00, pēc tam es vairs negulēju. Izelpoju un centos iemigt, bet tā arī nesanāca. Iegāju dušā, savācos un bija jau rīts. Tad 07:00 gāju uz apskati, pastāstiju par sāpēm, Dr. Dambe teica, ka tās esot mācību kontrakcijas(Brekstona Hiksa kontrakcijas) un atvēruma nebija. Tad viņa ielika gēlu un pārdūra ūdeņus pie 0cm atvēruma. Pateica vecmātei un lika man iet uz toņiem, ar repliku: ’’Bebītim šodien būs dzimšanas diena, aizej uzvelc dzemdību kreklu, ar ko plāno dzemdēt. Tagad sāksies īstās sāpes.’’

Aizgāju, pārģērbos un tad jau nāca nākošā maiņa,dr. Bērziņa un vecmāte Lāce. Atkal iešpricēja nošpu, pielika pie toņiem. Tur esot es centos kādu pasaukt, jo man bija slikta dūša, gribēju vemt, uz ko saņēmu atbildi: ’’Tas ir normāli, dzemdes kakls taisās vaļā.’’ Man pat neiedeva un pat nepiedāvāja iedot neko, kur varētu no kunģa satura atbrīvoties. Aizgāja prom. Kaut kādu brīdi es cietos un tad vēlreiz saucu, konkrēti ar lūgumu, lai man padod miskasti. Pēc tam es gāju uz palātu.

Tur pie manis ienāca tikai pasaukt uz toņiem, aiz palātas durvīm bija postenis, kurā viņas atradās. Visu rītu dzirdēju ārstu smieklus, ķiķināšanu un visu, kas tur notika.

Tad vecmāte ienāca pasaukt uz toņiem, aizgāju tur, gulēju un beigās vecmāte apskatoties teica: ’’Jau labāki toņi.’’ Tad gāju atpakaļ uz palātu, tur turpināju izelpot kontrakcijas, līdz pulkstens aptuveni 11:30, kad vecmāte ienāca un teica, lai 12:00 eju uz toņiem. Tad prasīju vecmātei, vai nevaru dabūt kaut ko pret sāpēm? Viņa atbildēja:’’ Nekas nepalīdzēs, es jau labprāt." Toņos, kas bija pulkstens 12:00 vecmāte pēc kāda brītiņa ienāca, turpat uz gultas, kur klausās toņus, pārbaudīja atvērumu un teica: ’’Tev ir 2 minūtes laika, aizej uz tualeti, gandrīz pilns atvērums. Toņi labāki un nāksi uz dzemdību zāli." 

Tā nu es gāju viena pati uz dzemdību zāli, nezinot, kur dzemdību zāle atrodas. Aizejot uz dzemdību zāli, uzkāpjot uz galda vecmāte Lāce ar dr. Bērziņu sāka runāt par kolēģi (Kārkliņu), ka viņai ir miris bērns. Visu sarunu nācās dzirdēt arī man. Tas nebija ne profesionāli, ne ētiski šādas privātas lietas par bērna nāvi apspriest dzemdību zālē, kurā atrodas sieviete, kura tūlīt dzemdēs.

Nākošais etaps ir izspiešana. Pēc kāda brīža es nejutu sāpes (kontrakcijas), dzemde bija tonusā. Es par sāpju neesamību informēju arī ārstus. Teicu, ka nezinu, kad spiest. Lika man turpināt un spiest. Tā es bērnu mehāniski spiedu, bez kontrakcijas un bez dzemdes palīdzības. Un tad viens cilvēks, vai tā bija ārste, bērnu ārsts, māsiņa vai vecmāte, man sāka ar roku un savu ķermeņa spēku horizontāli spiest uz vēdera. Ik pa laikam šie cilvēki nomainījās, kad piekusa. Bērns vēderā pārvietojās, viņš nevirzījās lejup, bet uz sāna. Respektīvi, no labās puses, kur spieda ar spēku, ’’aizmuka’’ uz kreiso, un tā visu laiku (viņš rādīja, ka ir kaut kas, kas viņu tur un neļauj virzīties). Visu šo laiku ,kad kāds spieda uz vēdera, no zālē esošajiem bija replikas un brīžiem pat ķiķināja savā starpā (Kā pēc maratona... Būs jāiet formas mainīt... Es jau piekusu,samaināmies?) Attieksme manī radīja iespaidu, ka es atrodos nevis slimnīcā, bet kūtī. Tajā brīdī man likās, ka esmu kaut kāds lops, govs nevis cilvēks. Attieksme bija vienkārši nepieņemama,v isas replikas un darbības.

Tā diena bija ļoti karsta, dzemdību zāle ir 6. stāvā, zālē ir oranžas žalūzijas, kuras līdz pusei bija ciet, telpā bija karsts. Dr. Bērziņa piebilda: ’’Tā ir grūti karstumā, pati vainīga,ka izdomaji tādā dienā dzemdēt.” (Piebilde: Nosūtījumu uz dzemdību nodaļu un dzemdību ierosināšanu uzrakstija tieši dr. Bērziņa) Tad kāda no dzemdību zāles izgāja uz posteni un atnesa kondicionieri no turienes. Nesterilu kondicionieri vienkārši ienesa zālē.

Visu šo dzemdību laiku dr. Bērziņa emocionāli, psiholoģiski visu laiku aizskāra ar pārmetošām frāzēm: ’’Tu nestrādā, strādā! Kāpēc tu nespied, nemoki bērnu. Redzi mēs visi strādājam, visas esam slapjas!’’ Visu laiku bija replikas.

Tad kādā brīdī dr.Bērziņai zvanīja telefons un viņa turpat 10 cm no manis runāja pa telefonu, un ik pa brīdim apsprieda kolēģes Kārkliņas situāciju par zaudēto bērnu. Atgādināju, ka es nejūtu sāpes, nejūtu kontrakciju. Dr. Bērziņa jautāja: ’’Varbūt par ātru sākām?’ ’Vecmāte atbildēja: ’’Dakter, pēc toņiem vajadzēja nākt.’’ To saprotot uz vedera sāka spiest jau divi cilvēki, katrs no savas puses, nežēlīgi spieda uz vēdera.Visu šo laiku dr. Bērziņa turpināja savas replikas (tev nesanāk, strādā u.t.t).

Viss turpinājās. Es mehāniski spiedu, bērns visu šo izstumšanas laiku katru reizi, kad spiedu, virzījās uz priekšu un pēc tam iegāja atpakaļ, un tā visu laiku. Ārste teica, ka es nepietiekami strādāju. Es atbildēju, ka daru visu, kā viņas liek. Tad vienā brīdī vecmāte teica, ka uz galvas ir tūska, uz ko es atbildēju: ’’Ņemat viņu ārā ,griežat vaļā, man vienalga ko darāt, ja man nesanāk. Ja nepalīdz arī tas, ka 2 cilvēki ar visu ķermeņa masas spēku uz vēdera spiež, kāpēc mēs viņu mokam?’’ Kāds man atbildēja: ’’Nedomā tā, nenoskaņo sevi, viss tev sanāk." Es atbildēju: ’’Bērziņa saka, ka man nesanāk’’. Un tad vecmāte rupji piebilda: "Nerunā, taupi spēkus.’’ Man atbildēja, ka vairs nevarot izņemt.

Nevienā brīdī ārsti neaizdomājās par citas metodes pielietošanu, nedz par ķeizargriezienu, par kuru iepriekšējā maiņa bija apsvērusi, nedz par vakuumu, nedz stangām. Vienkārši vainoja mani, ka es nepietiekami strādāju. Vēlos piebilst, ka dr. Bērziņa bija manas grūtniecības uzraugošā ārste,v iņa zināja faktu,ka bērns līdz aptuveni 7-8 mēnesim bija tūpļa guļā un tad apgriezās. Viss šis turpinājās aptuveni stundu.

Bērnam ap kāju bija nabassaite, kas bija stingrā, īstā mezglā.

Kad bērns piedzima, man viņu uzlika uz vēdera. Viņš nekliedza. Ārste teica: "Iztīriet degunu!” Un tad viņas saprata, ka nav nekādu dzīvības pazīmju. Viņu paņēma un sāka reanimēt.Turpat dzemdību zālē, metra attālumā no manis. Visi ārsti, māsas, vecmāte bija ap bērnu, neviens nesaprata, kāpēc tas notika. Tad kādu brīdi viņi tur reanimēja un es prasījuu visiem: ’’Kāpēc tā notika?’’ Neviens nevarēja atbildēt. Vienīgais, ko teica, ka ar toņiem viss esot bijis kārtībā. Tālāk šūšana. Šuves lika dr. Bērziņa. Vecmāte stāvēja blakus. Brīdī, kad šuva, atspiedusies uz manas paceltās kājas, viņas ar Dr. Bērziņu runājās. Pēc kaut kāda laika man sāka raut krampī kāju, uz kuras viņa visu laiku bija atspiedusies ar savu masu. Es teicu vecmātei. Viņa pacēla manu kāju un sāka sist pa manu muskuli. Es uzskatu, ka tas nebija ētiski ar visu ķermeņa masu gulēt uz kājas. Dzemdību krēslā es biju pilnīgi mierīga. Pēc šī aizradījuma viņa turpināja ,tādā pat veidā atspiesties uz manas kājas un runāt ar dakteri.

Pēc šuvju uzlikšanas visi bija prom. Vecmāte, daktere, bērns bija blakus telpā. Sanitāre visu bija sakopusi. Es uz krēsla gulēju pilnīgi viena, telpā neviena nebija. Tad kaut kādā momentā ienāca dr.Bērziņa un piedāvāja nomierinošas zāles. Prasīja, vai nevajag atnest. Es atbildēju, ka var jau. Tā man neviens arī to tableti neatnesa. Tajā brīdī jautāju, kāpec tā notika? Viņa atbildēja ka, toņos viss esot bijis kārtībā, bija mezgls, ārsti cīnās. Un vienaldzīgā, bezrūpīgā, rupjā balsī piebilda: ’’Nu, nav mums te nekāda medusmaize, notiek arī tā.’’ Un atkal aizgāja. Tad atnāca vecmāte un jautāja: "Vai ģimenē pēc dzemdībām kādam bērnam ir bijušas problēmas ar elpošanu? Bērns negrib elpot.’’ Atbildēju, ka tā nav bijis. Sanitāre pa to laiku bija pārvedusi manas mantas no palātas, kurā biju pirms tam, uz citu palātu, kamēr es biju dzemdību zālē. Man iedeva maksas vienvietīgo palātu, kurā nebija siltā ūdens, strādājoša elektrības kontakta un uz palodzēm bija daudz mirušu mušu.

25.08 pēc dzemdību dienas no rīta pie manis ienāca dr. Bērziņa, pačamdīja vēderu un teica, lai eju līdzi iedos man medikamentu nosaukumu, ar kuru būs jakopj šuves. Gāju viņai līdzi uz apskates telpu. Pie durvīm stāvēja sieviete, ar kuru es iestājos vienā dienā. Kad iestājāmies, uzgaidāmajā telpā nedaudz parunājot sapratu, ka viņai bija plānots ķeizargrieziens 23.08.

Ejot pa gaiteni šī sieviete apstājās un vaicāja: ’’Tu esi Zane? Mēs ar tevi iestājāmies kopā?’’ Es atbildēju, ka jā. Viņa apskāva mani un teica: ’’Viss būs kārtībā, galvenais domā labas domas.’’ Vēl nedaudz pēc tam vēlreiz gaitenī satikāmies, un abas ar asarām acīs vēl pārmijām pāris vārdus. Viņa man stāstīja, ka pati ir dzimusi ar asins izpludumu galvā un mamma ar viņu gulēja mēnesi Rīgā, lai es nesatraucos, viss būs kārtībā. Tātad ginekoloģe izpauda informāciju līdz detaļām, ja šī sieviete manu stāstu varēja pielīdzināt savas ģimenes situācijai. Tātad brīdī, kad es izgāju no apskates telpas un šī sieviete iegāja, dr. Bērziņa viņas vizītes laikā izpauda informāciju par mana bērna veselības stāvokli un dzemdību detaļas, kas nav ētiski, ko viņa kā ārsts to nedrīkstēja darīt. Es viņai šādu atļauju nedevu un nebiju informēta par to, ka viņa kādam stāsta.

Pēc dzemdībām 9. dienā man atplīsa un izkrita visas šuves. Braucu tās pāršūt uz Jelgavas slimnīcu, kur ārste teica: ’’Uzreiz var redzēt, ka Dobelē dzemdēji, jo tev iegriezums ir kreisajā pusē. Visur citur iegriež labajā pusē (jo labajā pusē ir artērijas un ir labāka dzīšana), tas ir Dobeles rokraksts.’’

Šobrīd bērnam ir ļoti smagas veselības problēmas, invaliditāte, kā arī viņš atrodas paliatīvās aprūpes uzskaitē. Un viss ārstu nolaidības, neprofesionalitātes un bezrūpības dēļ.