Artas dzemdību stāsts

28. janvāris Plkst. 3 naktī piecēlos uz tualeti, pēc tam nogāja ūdeņi gultā, tad gaidīju sāpes… nekā nebija, nevarēju aizmigt. Plkst 8:00 zvanīju uz dzemdību namu, prasīju, ko darīt ? Teica, lai ap plkst. 10 braucam! Tad pamodināju vīru, taisījāmies uz slimnīcu, iebraucām veikalā pēc daudz ēdiena. 

Uzņemšanā kamēr sarakstīja visus dokumentus, tad ielika mūs pagaidu ģimenes palātā. Klausījās bērna toņus, tad ārsts skatījās atvērumu, kas bija 3 cm. Teica, ka ūdeņi vēl ir, jo naktī neesot nogājuši īstie ūdeņi, pārdūra ūdeņus. Piedāvāja gaidīt sāpes un brīdi, kad visi ūdeņi iziet, vai stimulēt dzemdības. Izvēlējos stimulēt. 

Parplēsa atlikušos ūdeņus. Gāju atkal pie aparāta klausīties bērna toņus. Tad palātā gaidījām, kad pasauks uz dzemdību zāli. Jutu ik pa laikam nelielas sāpes mugurā (nezināju, ka tās ir kontrakcijas). 

Ap plkst. 12 bijām dzemdību palātā. Pielika pie sistēmas (laida oksitocīnu- stimulēšana), paralēli pie vēdera lika klausīties toņus. Sāpes sāka parādīties biežāk ar mazāku intervālu starpību. 

Plkst. 18 jau sāpes bija stiprākas, jau biju nogurusi. Ap plkst. 19 vairs nevarēju, palūdzu EA (anestēziju). Atnāca anesteziologs un iedūra man mugurkaulā šprici. Atnāca ārste - atvērums 7 cm… tātad vēl 3 cm atlikuši. Kontrakcijas sāpes mazinājās. 

Plkst. 22 atgriezās sāpes , iešpriceja vēl anestēziju un palielināja oksitocīna devu, jo nevērās nekas vaļā, bija 7 cm. Jau bija atnakusi vēl viena galvenā arste un domāja, ko darīt. Teica, ka līdz 23.00 jāpagaida. Visu laiku ir sajūta, ka gribās nokārtoties, kas nozīmē, ka bērns mēģina virzīties un spiež. 

Tad plkst. 23 atvērums gandrīz atvēries, sāk rādīt kā jāelpo, jāspiež pareizi uz katru kontrakciju. Tad vecmāte un vīrs apkārt man un palīdz turēt kājas uz katrām kontrakcijam. Tad jāmaina pozas. Pusnaktī jau pie manis bija abas ārstes un visas apkārt. (šeit es daudz ko neatceros). Mani audzināja, ka nemāku elpot, nemāku “kakāt” un neko nedaru. Uz katrām sāpēm vajadzēja trīs reizes ievilkt elpu un izelpojot caur “ssss”. Tad dzirdu vecmāte saka - varbūt 24 h pabeigsim… redzu , ka pulkstens 1, saprotu, ka viss vēl var būt 2 h….

Tad vīram palūdza iziet ārā, lai nenoģībst, un atnāca vēl 2 sievietes. Sāka divas spiest uz vēderu, divas turēja kājas, viena stāvēja un vecmāte no priekšas rokas lika. Tad es atslēdzos, man iesita pļauku, izdzirdēju "vakuums", tad vakuuma aparātu ieslēdza un ielika iekšā, vajadzēja turpināt spiest . Bļāvu, spiedu, raudāju. Un uzlika bērnu uz vēdera, siltu un glumu. Tad jutos bezspēcīga, bērnu paņēma uz tīrīšanu. 

Vajadzēja spiest placentu. Vecmāte spieda uz vēdera un ar 3 spiedieniem iznāca placenta. Tad ielaida anestēziju un sāka šūt šuves. Bērnu nomazgāja un uzlika pie krūts, lai pabarotu. Ap plkst. 4 bijām palātā. 

Viss labi, kas labi beidzas, tagad man jau ir pusotrgadnieks! šīs sāpes jau ir aizmirsušās :)

Ko es darītu citādāk? Nepiekristu ierosināšanai, biju saslēgta pie aparātiem un sistēmām, tāpēc mana vienīgā dzemdību poza bija guļus.

P.S. Autores vārds ir mainīts. 

Foto: Pexels.com