Ilgi gaidītā satikšanās!

Pagāja vairāk kā astoņi manas dzīves gadi, līdz pirmo reizi grūtniecības testā ieraudzīju divas svītriņas. Pateikt, ka biju šokā, ir nepateikt neko. Prieks mijās ar satraukumu un neziņu, kā nu tas tagad būs.

Grūtniecība noritēja labi. Noliktais datums figurēja ap 3.-5.maiju. Draugs uzreiz noteica, ka būs ceturtais maijs, pa vidu. Mazais auga braši, man palika arvien grūtāk, bet nākot tuvāk noliktajiem datumiem, viņš nekur nesteidzās. Tad nu 3.maijā bija pēdējā tikšanās ar vecmāti, vajadzēja paklausīties tonīšus. Satikāmies un norunājām, ka uztaisīsim labāk usg, lai saprastu vai mazais tiešām būs tik liels. Usg joprojām izskatījās liels puika. Tad nu norunājām, ka 6.maijā stāšos slimnīcā uz ierosināšanu. Pirms stam vēl daktere veica tā saucamo membrānas atslāņošanu, lai iekustinātu procesus. 

Vecmāte uz atvadām tik teica, lai eju mājās, atpūšos, nopērku kūku un nosvinu to, ka esam vēl divi vienā. 

Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem nakti nogulēju bez pamošanās, miegs sen nebija bijis tik salds. Pus sešos no rīta draugs izgāja pa durvīm, uz darbu. Tajā brīdī bija pirmās asās un velkošās sāpes vēderā. Sapratu, ka kaut kas notiek. Uzrakstīju draugam, lai pasteidzās ar darbiem, jo viss notiek. Kontrakcijas bija neregulāras, bet ļoooooti jūtamas jau no paša pirmā brīža. Ap vieniem dienā sapratu, ka viss, jābrauc uz slimnīcu, jo vairs nevaru. Tajā brīdī nogāja arī ūdeņi. 

Nekad neaizmirsīšu sajūtu,kāda bija braucot pāri Vef tilta bruģim brīdī, kad ir tik lielas sāpes.

Dzemdību namā ierodoties bija jau 8cm atvērums. Kontrakcijas bija ik pa cetrām piecām minutēm. Uzreiz arī pajautāju epiduralo anestēziju. Citādi nevarēju, biju gatava rāpot pa sienām. Tādas sāpes piedzīvot nav joka lieta. Labi, ka draugs bija blakus. Man pietika ar vienkāršu rokas turēšanu, neko citu nevajadzeja, galvenais, lai viņš tur ir.

Ap pulksten 16.00 atvērums bija jau 10 cm. Pēc tam tikai sākas. Mazulis iesprūda. Toņi palika arvien sliktāki. Ķeizargriezienam bija jau par vēlu, jo mazais jau bija dzemdību ceļos. Palāta bija pilna ar cilvēkiem. Tad es izdzirdēju vārdu, kuru negribēju dzirdēt - vakuums. Citu variantu nebija. Es vēl ilgi pēc dzemdībām nespēju sev īsti piedot, ka nespēju to izdarīt bez iejaukšanās. Saņēmu visus savus spēkus, lai mazajam nebūtu jāmokās vēl ilgāk. 

4.maijā 18:01 es BEIDZOT piedzmu par MAMMU. Mēs piedzimām par vecakiem, mes piedzimām par ģimeni. Man uz krūtim uzlika tik ilgi gaidīto un bezgala mīlēto puisēnu. To silto kunkulīti un tā brīža sajūtas es atcerēšos vienmēr. Tā bija beznosacījuma mīlestība jau no pirmajām sekundēm!