Mans dzemdību stāsts.

Jau četrus mēnešus esmu māmiņa savam burvīgajam dēliņam, bet savu lielu dienu un mūsu pirmo satikšanos es atceros vēl kā vakardienu. Tad nu nedaudz pastāstīšu kā man gāja.

Gabrielu gaidīju ar nepacietību. Pēdējais mēnesis likās visgarākais mēnesis manā mūžā. Es pat mazgāju grīdas divas reizes dienā, staigāju pa trepēm augšā, lejā, staigāju ļoti daudz. Gabriela noteiktais datums bija 29.janvāris un kad tā diena pienāca, tad nekas nenotika. Tad sapratu - bērniņš piedzims tad, kad būs gatavs šai pasaulei. Bija pienācis februāris. 1.februāra vakarā izgājām ar vīru kārtīgi izstaigāties un runājām :"Kad beidzot mūsu dēliņš būs klāt? Nevaram jau vairs sagaidīt". Nekādu priekšvēstnešu nebija, tad nu domāju, ka varbūt vēl nav laiks un būs jāgaida kāda nedēļa, bet pirms gulētiešanas skatījāmies komēdiju un mani vīrs vēl kārtīgi sakutināja, kā rezultātā biju nosmējusies līdz asarām un ar labu garastāvokli aizgājām gulēt.

Plkst. 00:30 mani pārņēma dīvainas sajūtas un mani tā sajūta lika aiziet uz tualeti. Un kas tur? - gļotaini izdalījumi, nedaudz ar asinīm. Apjukusi tur sēdēju un nesapratu kas notiek un ko man darīt. Zvanīju vīra mātei pēc padoma, un viņa uzreiz - tas ir "gļotu korķis", piezvani uz slimnīcu un apjautājies ko darīt. Tā kā biju nolēmusi dzemdēt Siguldas slimnīcā, tad nekavējoties viņiem zvanīju un tur laipna sieviete apstiprināja, ka tas ir gļotu korķis, dzemdības var būt šodien vai pat pēc nedēļas. Nu neko, gāju gulēt. Bet pēc maza brītiņa tomēr pamodos, jo aizmigt vairs nevarēju. Saprotu, ka tie izdalījumi nemazinās. Un tad sāku justas nelielas sāpītes. Vīrs jau, protams, arī bija pamodies, jo nesaprot ko es dīdos pa māju naktī. Vai tiešām jau sākās?! Sāpītes kļuva lielākas un sāpju intervāls uzreiz bija 10minūtes, lai gan man teica, ka būs ik pa stundai kontrakcijas un es paspēšu atpūsties, bet nekā. Pēc neilga laika kontrakcijas bija jau ik pa 8 minūtēm un sāpes kļuva lielākas. Plkst.3:30 es vīram saku :"Ja šīs nav dzemdību sāpes, tad es nezinu kas tas vēl ir". Nu neko, likām mantas mašīnā un braucām uz Siguldas slimnīcu.

Slimnīcā bijām ap 4:30! Uzlika mani uz apskates galda un jā, dzemdības bija sākušās - ir 5cm atvērums. Iekārtojāmies pirms dzemdību istabā un dzīvojāmies, jo jāsagaida tak 10cm! Un tieši tajā brīdī sākās tas grūtākais - sāpes kļuva ar vien stiprākas un stiprākas, bet ne neizturamas. Visu laiku sev teicu :"es esmu stipra, es to varu! Es tulīt satikšu savu mazulīti, kas var būt vēl labāks"? Jā, kontrakcijas bija spēcīgas, bet es biju ar pozitīvu domāšanu un nebija tik traki. Apgulties es vispār nevarēju un uz bumbas pasēdēt arī nē, tad nu tikai staigāju un mēģināju izelpot sāpi. Ļoti palīdzēja, kad vīrs ar tādu koka masāžas rīku man brauca pa krustiem, kad uznāca lielā kontrakcija. Bet tas arī bija vienīgais, jo nekāda pozu maiņa man nepalīdzēja un nepatika - tikai un vienīgi staigāšana.

Medicīniskais personāls pie mums nemaz nenāca, bet arī nevajadzēja, jo viss noritēja labi, sirdstonīši mazulim arī bija labi. Tā nu mēs abi dzīvojāmies un gaidījām mūsu pirmo satikšanos. Atļāvu vīram nedaudz pagulēt, jo viņš vispār nebija atpūties. Tā kā zināju, ka man viņa atbalsts ir nepieciešams, tad atļāvu atpūsties, jo es pati ar sāpītēm tiku ļoti labi galā.

Plkst.10:00 bija pienācis laiks doties uz pēdējiem sirdstoņiem. Man bija gandrīz 10cm atvērums, bet ne līdz galam. Tas pēdējais centimetrs īsti negribēja vērties vaļā. Tad nu man pārdūra augļūdeņus. (Nebija sāpīgi, tā kā nav jāuztraucās) Bet tikai pēc tam sākās īstās sāpes. Gājām uz mums sagatavoto dzemdību zāli, kur priekšā jau bija mūsu burvīgā vecmāte. Lika kontrakcijas brīdī taisīt pietupienus, lai tas pēdējais centimetrs vieglāk vērtos vaļā. Bija pienācis laiks kāpt uz galda un kārtīgi strādāt, lai beidzot satiktu savu mazuli. Nemelošu, man gāja ļoti grūti. Viss, ko iemācījos māmiņu kursos, bija aizmirsies. Šķita, ka māku pareizi elpot un spiest, bet nekā, nemaz tik viegli nebija. Vīrs visu laiku bija līdzās - pienesa ūdeni, jo slāpa ļoti. Turēja man aukstu marlīti pie galvas, jo bija ļoti karsti. Palīdzēja "spiest", turēja roku un visu laiku atkārtoja :"tu esi malacis, tev viss labi sanāk, tu esi stipra!" Mainījām dzemdību pozas, bet nu nekas nesanāca. Mani spēki jau bija izsīkuši. Visu laiku sev atgādināju :"es to varu, es to varu, esmu spēcīga!" , bet nu nesanāca, vairs nevarēju. Arī vecmāte ļoti atbalstīja, jo ticēja, ka es varu. Kad tieši bija jāspiež un sāpe bija vislielākā, es visu laiku sabijos un teicu, ka nevaru. Jā, nedaudz nolaidās rokas, jo spēka vairs nebija. Bet tad ar pēdējiem spēkiem, vīra atbalstu un visa medicīniskā personāla atbalstu, man sanāca. Tajā brīdī, kad sajuta bērniņa galviņu, es sapratu :"Zane, pēdējie metri un bērniņš ir klāt, saņemies!" Vēl pāris spiedieni un viss - laimes asaras gan man, gan vīram. Viņš ir klāt - mazs, neievainojums mazulis man uz punča. 12:08 Gabriels mūs pagodināja ar savu ierašanos mūsu pasaulē. Tā sajūta bija neaprakstāma. Visas sāpes momentāli aizmirsās, jo tas bija tā vērts! Jā, bija šuves, bija grūti, bet ne tik ļoti, ka to nevar izturēt. Tajā brīdī es biju laimīgākā sieviete uz pasaules, jo sapratu, ka esmu īsta varone, kura ir devusi kādam dzīvību. 12 stundu dzemdības bija aiz muguras un tikai tagad īstā dzīve sākās. Pirmā barošana, pirmais pampērs, pirmais apģērbs - tas viss bija ļoti aizkustinoši un emocionāli. Esmu lepna!

Paldies manam lielākajam atbalstam - vīram! Bez viņa es patiesi nespētu to izdarīt! Paldies vislieliskākajam Siguldas personālam, jo tas atbalsts bija neizmērojams!

Esmu ne tikai lepna par sevi, bet par katru sievieti, kura tam ir gājusi cauri un kurai tas vēl ir tikai priekšā! Sievietē ir spēks!

UZDOD SAVU JAUTĀJUMU VECMĀTEI UN SAŅEM ATBILDI!