Jaunu vai lietotu?

Mūsu mazajai peciņai atsevišķas lietas bija saglabājušās mantojumā no lielā brāļa – gultiņa, aktivitātes paklājiņš, drēbītes un vēl šis tas, kas vajadzīgs mazulim. Ar vīru diskutējām, vai gultiņai iegādāties jaunu matracīti vai arī atstāt brāļa, nolemjot par labu jauna iegādei, jo, lai arī varbūt lietots vien pāris gadus, tas tomēr ir paguvis sevī uzsūkt putekļus un citus baciļus, tāpēc jauns gultas matracītis būtu mazākais ieguldījums.

Gatavojoties bērniņa ienākšanai pasaulē, veicu arī lielo ratu izpēti. Rakos internetā, uzklausīju atsauksmes un apstaigāju veikalus. Viena marka iepatikās, taču to cena jauniem ratiem – pāri 1000 EUR. Lai arī vīrs teica, ka man tikai atliek izvēlēties ratus un tādus arī iegādāsimies, ar veselo saprātu sapratu, ka četru ciparu skaitlis – tas ir ļoti daudz. Tāpēc Facebook pieteicos vairākās grupās, kurās tiek tirgoti lietoti rati. Ik reiz, kad tirgošanā parādījās mani interesējošā ratu marka, biju jau gatava zvanītāja, braucēja un pircēja, bet vienmēr kaut kas atturēja, jo baidījos iegrābties. Un tā baidoties arī beigās notika tas, no kā tik ļoti centos izvairīties.

Galu galā ratus iegādājāmies lietotus, kādā lietoto ratu veikalā. No skata skaisti, gandrīz kā jauni, uzpucēti. Ne kur piesieties. Tiesa, ratu veikals maziņš, šaurs, tāpēc nekāda izmēģinājuma pastaiga ar ratiem pa to gan nesanāca. Tomēr sirds gavilēja – mums būs tādi rati, kādus tik ļoti vēlējos. Ratus atvedām mājās un dzīvokļa gaitenī nu tie gaidīja savu mazo braucēju.

Pasaulē ienāca mazulītis un dzīves piektajā dieniņā devāmies arī pirmajā pastaigā. Sekoja otrā, trešā pastaiga, un, jo lielākus attālumus pastaigas laikā mērojām, vai vairāk sāku piefiksēt, ka ar maniem ratiem kaut kas nav lāgā. Tie velk uz vienu pusi un principā visu laiku ar spēku jānotur, lai nenobrauktu no ceļa. Biju pacietīga. Domāju, ka es vienkārši tāda tizla padevusies, kura neprot ratus stūrēt, bet beigās arī vīrs atzina, ka ratiem kaut kas ar asīm nav kārtībā. Gluži loģiski, ka veikalā „uz aci” tādu defektus nekad nepamanīt.

Vīrs teica, ka pats ratus remontēt neuzņemsies, jo, labu gribot, tos var sabojāt vēl vairāk. Pēc kādas kārtējās šķībās pastaigas mani nervi bija tik ļoti uzvilkti, ka zvanīju pārdevējam un teicu, ka vēlētos atgriezt atpakaļ preci. Labāk piemaksāt, bet tad jaunus un bez defektiem. Uz to saņēmu atbildi, ka viņi tādu praksi nepiekopj. Tā teikt - pati vainīga, ka gribēji ietaupīt. Protams, var kaut ko domāt par remontu. Apzvanīju tuvējos velo servisus. Visi kā viens minēja, ka atvest parādīt ratus varu, bet viņi neko nesola...

Pēc šī gadījuma esmu sev nosolījusies, ka turpmāk vairakkārt pārdomāšu, pirms pirkšu lietotu preci. Jo sevišķi tad, ja potenciālos defektus nav iespējams fiksēt uzreiz darījuma laikā. Un, ja Dieviņš kādreiz dos vēl kādu bērniņu, gādāsim jaunus ratus.

Ko savam bērniņam Tu gādāji jaunu, bet ko pirki lietotu?