1.Līmenis-Mācos būt mamma saviem dēliem

To cik grūti vai viegli būt vecākiem zina ik katrs kam ir savi mazulīši. To kā ir būt divu dēlu mammai es spēju vien iedomāties līdz brīdim, kad par tādu kļuvu.

 MANAS IZJŪTAS-ESMU DIVU DĒLU MAMMA

Ir pagājis jau mazliet vairāk, kā mēnesis kopš man ir tas gods būt divu bērnu mammai.

Patiesībā es vēl cenšos pierast pie visa jaunā ,kas notiek man apkārt. Pašai vēljoprojām ir grūti noticēt, ka tagad sevi jāvelta jau trim savas ģimenes vīriešiem.

Šķiet mazliet nereāli ,ka atkal ir maziņš bērniņš uz rokām. Domāju ,ka būs jāpaiet vēl kādam laiciņam līdz es sapratīšu, kas patiesībā notiek.

Par spīti visam es atrodu laiku gan Kristiānam, gan arī Mārtiņam,jo mazākais lielāko daļu dienas pavada miegā kamēr lielais brālis pēc dārziņa prasa uzmanību.

Jā, protams, ir brīži ,kad gribas no galvas matus raut ārā un domās nopiespiest STOP pogu un vienkārši uz brīdi nedomāt kā paspēšu visas lietas kopā izdarīt, bet tādos brīžos vienmēr mierinu sevi, ka mājas darbi var vēl nedaudz pagaidīt, bet vispirms jāvelta uzmanība bērniem.

Atzīšos, ka esmu jau pa šo īso laika sprīdi paspējusi salūzt un paraudāt kopā ar bērniem, bet tas jau ir tīri pašsaprotami, ņemot vērā faktu, ka mana dzīve ienākot Mārtiņam ģimenē ir izmainījusies un man sevi vajag pakārtot tā, lai es pietiktu visiem un vēl, lai paliktu pāri enerģija mājas darbiem, mammas un mīļotā cilvēka pienākumiem, tāpēc brīžos, kad liekas, ,ka ar 24h dienā ir par maz man sākas neliela iekšēja panika. Kā es cīnos ar šo mazo sirds nemieru? Tādās dienās es visam atmetu ar roku mājas darbiem un dienu veltu- miegam,atpūtai un mazliet sev.

Man ir jāmācās plānot laiku ,jo divi bērni prasa gan daudz enerģijas ,gan laika. Bet pa šo mēnesi esmu sapratusi ,ka nevaru aizmirst arī par sevi.

KRISTĀNS-VAIRĀK NEESMU MAZS, BET GAN LIELAIS BRĀLIS.

Pirmajā dienā ,kad atbraucu mājās no slimnīcas un ieraudzīju Kristiānu viņš škita tik liels pretstatā brālim.Visu laiku Kristiāns man škita vēl maziņš un likās, ka atšķirību nejutīšu starp abiem bērniem. Bet patiesībā tieši tajā brīdī es sapratu ,ka mans mazais Kriksis patiesībā ir liels un ir cienīgs sava vārda nesējs-"LIELAIS BRĀLIS".

Kā Kriksis uzņēma brāli mājās? Lai arī visu grūtniecību tika stāstīts ,ka mājās būs bēbis viņš to īsti nesaprata.Parasti ,kad kāds pajautāja ,kas mammai ir puncī viņš atbildēja:-"Auto".Sķiet viņš tiešām vienīgais zināja ,ka gaidāms brālis.

Pirmo reizi viņš brāli ieraudzija, kad mēs kopā visi trīs bijām pakaļ devušies viņam uz dārziņu.Tā kā mamma nebija redzēta pāris dienas, ieraugot mani viņam bija liels prieks un no prieka iesaucās skaļi"Mamī". Tas prieka sauciens bija ļoti patīkams ,jo biju noilgojusies pēc viņa. Bet uzreiz nokāpjot pa dārziņa trepēm lejā viņš sastinga ,jo bija nesaprašanā kāpēc mammai ir rati. Kad bijām pastāstijuši ,ka ratos ir bēbis viņš mazliet atmaiga un nu bija gatavs stumt ratus pats.

Nonākot mājās un izņemot brāli ārā no ratiem Kristiāns veltija viņam vēsu skatienu un devās spēlēties ar savām mantām.

Un jau tajā pašā dienā pieredzējām pirmo greizsidības niķi ,kad es paņēmu brāli rokās uz barošanu ,viņam uzreiz vajadzēja mīļoties.

Otrajā dienā atnākot no dārziņa viņš ar skatienu aiz stūra paraudzijās istabā vai ir brālis.Ieraugot , ka viņš ir turpat, Kriksis tētim rādija un teica, ka brālis ir jāved prom.

Pēc sarunas, kad brālis netiks vests prom Kristiāns kādu laiku centās nepievērst uzmanību.

Pagāja nedēļa un Kristiāns jau bija sapratis ,ka brālis ir uz palikšanu un jau palēnām sāka pieņemt brāli.

Tieši vakarā ,kad mazais bija iemidzis Kriksis arī devās gulēt. Lai būtu mazliet vieglāk ļāvām viņam iemigt mūsu gultā.

Viņš ierāpās tieši blakus brālim apķēra viņu un dažu minūšu laikā abi mūsu puikas gulēja saldā miegā.

Tajā brīdī ar draugu sapratām ,ka beidzot viss sāk palikt labāk un palēnām Kristiāns pieņen brāli.Nu jau tagad ir iesācis samīļot brāli ,ejot uz dārziņu,palīdzēt man kad mainu pamperu un iedot knupīti, ja brālis pamostas.Ir arī dienas, kad pieskrien pie brāļa, izrauj no mutes knupīti un kaut kur paslēpj ,jo domā, ka brālis nāks spēlēties ar viņu.

Kopumā mūsu pirmais kopīgais mēnesis ir jau pagājis un bailes par to kā Kristiāns pieņems mazo brāli un iejutīsies lielā brāļa lomā arī ir jau pagaisušas. Nu jau ar mierīgu sirdi spēju skatīties uz visu un neiespringt vairs par mājsaimnieciskiem sīkumiem. Kā arī beidzot esmu atcerējusies arī par sevi un savu labsajūtu un nu jau gatavojos savai otrajai oficiālās pilngadības dienai un baudu kopā laiku ar bērniem, jo bērni taču izaug tik nemanoti ātri.

Supersausiņš- K&M