Topošā māmiņa un darba attiecības.

Ilgi domāju, bet nolēmu beidzot aizskart šo tik svarīgo, bet tai pat laikā nesvarīgo tēmu, par ko mēs neesam pieraduši daudz runāt, jo liekas, ka tas tāpat neko nelīdzēs, jo mūsu valstī tāpat neko panākt nevar. Rakstu intereses pēc, jo vēlos noskaidrot, cik daudzas sievietes grūtniecības un pēcdzemdību periodā ir saskārušās ar šo problēmu un kā ir tikušas tai pāri. Esmu klusā cerībā, ka šīs kopīgās pieredzes palīdzēs arī jaunajām topošajām māmiņām tikt ar šo lietu pārliecinoši galā. Un tātad lieta grozās ap tēmu - darba attiecības grūtniecības laikā, un bērna kopšanas laikā. Kopumā, ja topošā māmiņa strādā jaukā uzņēmumā, viņai ir draudzīgi kolēģi un saprotoša priekšniecība, var tālāk nelasīt, jo visa Latvija priecājas par šādu variantu un šeit domājams, ka paredzamais reultāts būs visai pozitīvs: māmiņa nostrādā līdz dekretam, pirms iet dekretā izņem atvaļinājumu un ar kolēģiem pasēžot pie kafijas tases un kūkas gabaliņa korekti dodas bērna kopšanas atvaļinājumā. Šis stāsts nav par šo idilles pilno scenāriju, kur visi ir priecīgi un draudzīgi, šeit runāsim par ko pretēju, kur uzzinot, ka sieviete ir gaidībās, darbā viss pēkšņi mainās un kolēģi pēkšņi paliek jocīgi, kā arī darba devējs vairs nav tik laipns kā bija līdz šim. Sākas saucamais terors darba vietā, parasti ar vienu mērķi - panākt, ka jaunā māmiņa neiztur pressingu un uzraksta atlūgumu, jo kā mēs zinām, tas ir ļoti neizdevīgi pieņemt darbā "jaunās meitenes", jo viņas taču sapazīstās ar puišiem un tad paliek stāvoklī, jo veido ģimnenes, un tas nozīmē, ka ir jāčakarējas un jāmeklē vietā, kas nāks un strādās, un ja tā ir atkal tāda "jaunā meitene", ir pilnīgas auzas darba devēja acīs, jāgrozās ir kā tādam zalktim uz pannas, lai izgrozītu šo sareģīto situāciju vismaz puslīdz izdevīgā sev veidā. Mēs jau saprotam, ka tas nav viegli, bet produktīvais vecums prasa savu un tas diemžēl nav mūžīgs, cik zināms. Protams, mēs neviens neesam zvēri, saprotam arī darba devēja pozīcijas, jo arī tur ir savas grūtības, bet vai tiešām nav citu līdzekļu, kā psiholoģiski ietekmēt jauno mammu, lai panāktu sev tīkamu rezultātu?  

Diemžēl pārsvarā darba devēji izbrauc uz jauno mammu nezināšanu vai cenšas ietekmēt sievietes ar līdzjūtību, ka viņas tagad ir visai Pasaulei parādā, jo ir tā vai šitā. Tādēļ ir jānāk uz darbu un jāstrādā arī tad, ja jaunā mamma to fiziski jūt, ka nevar un daktere arī labprāt dotu slimības lapas, bet pienākums pret darbu, kolēģiem (nav taču kas aizvietos!!!!!), Valsti, Nāciju, u.t.t. dara savu, un jaunā mamma, lai vai cik grūti būtu ceļas, iet uz darbu, strādā, un tā dienu no dienas, bet kad tiešām ir paņemta slimības lapa, darba devējs nesaprot kā tā? Kas tagad strādās????? Parasti paredzamākais scenārijs ir tāds, ka katru rītu 8.00 zvana un izrāda nenormālās "rūpes" par veselības stāvokli, un nemitīgi dīc telefona klausulē, ka ļoti gaida darbā atpakaļ, jo tam kolēģim tas, citam šitas. 

Mīļās jaunās, topošās māmiņas, māmiņas, kuras ir bērna kopšanas atvaļinajumā līdz pusotram gadam un māmiņas, kuras baro mazuļus ar pienu, Jūs esat aizsargātā grupa pēc Darba likuma normām, un neviens darba devējs nedrīkst jums darīt pāri nedz emocionāli, nedz kā citādi. Nedrīkst būt pret jums diskriminācija(DL 29.pants), jūs nevar piespiest strādāt virsstundas, ja jūs pašas to nevēlaties(DL 136.pants). Jums jānodrošina droši darba apstākļi no darba devēja puses, arī pārceļot uz citu darba vietu, ja nepieciešams, vai piešķirot atvaļinājumu, ja nav iespēja šādus apstākļus nodrošināt(DL 14.pants, DL 99. pants). Ja jūs esat uz slimības lapas, darba devējs nav tiesīgs jūs terorizēt, draudēt, ka atlaidīs, vai vēl nez ko, jo jūs esat aizsargātā grupā, un par atlaišanu nevar būt ne runas (DL 37.pants, DL 101.pants, DL 109. pants), bet viltīgas runas ar zemtekstu par atlūgumu vispār ir liels pārkāpums, jo jums ir tiesības saglabat savu darba vietu. Ja ir nepieciešams darba laikā īslaicīgi apmeklēt kādu ārstu, jūs to drosi varat darīt (DL 147.pants). Katrā ziņā ļoti bieži gadās, ka sievietēm nākas kārtoties darbā jau "interesantā" stāvoklī, bet pat tad darba devējam nav tādu tiesību, kā taujāt par šo stāvokli un kā arī citām privātām lietām (DL 33. pants). 

Mans vēlējums visām Latvijas sievietēm būtu, lai šādu situāciju, kā es aprakstu nebūtu, un viss mums būtu rožains un mīksts, bet diemžēl reālajā dzīvē bieži vien šādas situācijas nav retums. Ja tā ir gadījies, esiet stipras, drosmīgas un nebaidieties pastavēt par savu taisnību šajā netaisnības vidū. Galu galā kas var būt svarīgāks par mammu un mazuli. Lai abi ir veseli un priecīgi. Cerēsim, ka ar laiku arī darba devēji nonāks līdz šādai atziņai. 

Lai jauka diena,

miss_viktory :)